Taču, ja vīrietis uzskatāms par mirušu, Arha nevarēja prasīt virtuvē viņa ēdiena tiesu. Tāpēc viņa palaikam slepus pievāca Lielā nama pagrabos kādu ābolu vai kaltētu sīpolu un pati iztika bez ēdamā. Rīta un vakara maltītes viņa lika sev atnest uz Mazo namu, izlikdamās, ka grib ēst vienatnē, un katru nakti aiznesa ēdienu uz Labirinta Apgleznoto istabu, atstādama sev tikai zupu. Arha bija pieradusi badoties līdz pat četrām dienām no vietas, tāpēc tas viņai lielas grūtības nesagādāja. Vīrietis Labirintā notiesāja pieticīgās maizes, siera un pupu devas tik zibenīgi, kā krupis mēdz aprīt mušu: mirklis, un tās vairs nav. Skaidrs, ka viņš būtu apēdis arī piecas vai sešas reizes vairāk, tomēr viņš pieklājīgi pateicās, it kā būtu Arhas viesis, bet viņa namamāte pie mielasta galda; Arha bija dzirdējusi stāstus par šādiem mielastiem Dievkaraļa pilī, kur galdi esot piekrauti cepešiem, apziestām maizes rikām un kristāla krūkām ar vīnu. Viņš bija ļoti savāds vīrietis.
Kā izskatās lekšzemēs?
Arha bija nonesusi līdzi lejā mazu, salokāmu ziloņkaula soliņu ar krusteniskām kājām, lai nevajadzētu, vīrieti iztaujājot, stāvēt kājās, nedz arī sēdēt uz grīdas vienā līmeni ar viņu.
- Tur ir daudz salu. Stāsta, ka Arhipelāgā vien to esot četrdesmit reižu pa četrdesmit, un vēl ir Robežjoslu salas; tās visas neviens vēl nav apbraukājis, un neviens nav saskaitījis visas zemes. Un katra no tām ir citādāka nekā pārējās. Bet pati skaistākā varbūt ir Havnora, liela zeme pašā pasaules vidienē. Havnoras salā, platā līcī, kas vienmēr pilns kuģu, atrodas Havnoras pilsēta. Tās torņi ir celti no balta marmora. Katra prinča un tirgoņa mājai ir tornis, tāpēc tie paceļas daudzi cits virs cita. Māju jumti ir no sarkaniem dakstiņiem, un visi tilti pār kanāliem ir rotāti ar mozaīkām sarkaniem, ziliem un zaļiem akmentiņiem. Un prinču karogi, kas plīvo torņos, ir visādās krāsās. Visaugstākajā no torņiem ir iestiprināts ErrctaAkbes zobens kā smaile, kas stiepjas debesīs. Kad Havnorā uzlec saule, vispirms tā atspīd uz šī zobena asmeņa, un tad tas spoži iezaigojas, un, kad saule riet, zobens kādu laiku laistās kā zelts.
- Kas bija Errets-Akbe? Arha viltīgi pajautāja.
Vīrietis paskatījās uz viņu. Neko neatbildējis, viņš
viegli pasmīnēja. Tad, it kā apsvērdams, teica: Skaidrs, ka jūs šeit par viņu neko daudz nevarat zināt. Droši vien par tiem laikiem, pirms viņš ieradās Kargadas zemēs, šeit nav dzirdēts nekas. Un cik daudz tev zināms no šī stāsta?
- Ka viņš pazaudēja savu burvestigo nūju un amuletu, un arī savu spēku tāpat kā tu, Arha atbildēja. Viņš aizbēga no Augstā priestera un devās uz rietumiem, un tur viņu nogalināja pūķis. Bet, ja viņš nebūtu nācis uz Kapenēm, nekāds pūķis viņu nebūtu apdraudējis.
- Taisnība, sacīja gūsteknis.
Arha vairs negribēja runāt par Erretu-Akbi, nojauzdama, ka šis ir slidens temats. Viņš esot bijis pūķu valdnieks. Un tu teici, ka ari tu tāds esot. Pastāsti, kas tas pūķu valdnieks tāds ir!
Viņas tonis vienmēr bija izsmejošs, bet gūstekņa atbildes tiešas un atklātas, it ka viņš jautājumus uzņemtu pilnīgi nopietni.
- Pūķu valdnieks ir cilvēks, ar ko pūķi ielaižas sarunās, viņš atbildēja, vismaz tas ir pats galvenais. Tas nenozīmē būt pūķu kungam un pavēlniekam, kā vairums cilvēku iedomājas. Pūķiem nav ne kungu, ne pavēlnieku. Attiecībā uz pūķi jautājums ir tikai viens: vai viņš runās ar. tevi vai apēdīs tevi? Tas, kurš var paļauties uz pirmo no šīm iespējām, ir pūķu valdnieks.
- Vai tad pūķi māk runāt?
- Protams! Visvecākajā valodā, tajā, kuru mēs, cilvēki, ļoti cītīgi mācāmies un ļoti lauziti lietojam, lai īstenotu savas burvju mākslas un iedarbinātu maģiju. Neviens cilvēks nezina visu šo valodu, pat desmito daļu ne. Nevienam nepietiek laika to iemācīties. Bet pūķi dzīvo tūkstošiem gadu… Vari iedomāties, ka ar viņiem ir vērts parunāt.
- Vai te, Atuanā, arī ir pūķi?
- Cik man zināms, nav jau vairākus gadsimtus, un ari Karego-Atā to nav. Bet stāsta, ka jūsu tālākajā ziemeļu salā Hēr-at-Hērā kalnos aizvien vēl dzīvojot lieli pūķi. lekšzemēs viņi tagad visi majo talākajā rietumu pusē, pašās rietumu Robežjoslas salās, kur nedzīvo cilvēki un kur reti kāds iegriežas. Ja viņus sāk mocīt izsalkums, viņi dodas sirot uz austrumu pusi, bet tas gadās reti. Es esmu redzējis salu, kur viņi visi sapulcējas, lai kopā dejotu. Ar saviem lielajiem spārniem viņi met spirālveidīgus lokus uz iekšu un uz aru, arvien augstāk un augstāk virs rietumu jūras gluži kā rudens vētras nestas dzeltenu lapu kaudzes. Vīrieša acis, iztēles ainu pārņemtas, lūkojās cauri melnajiem sienu gleznojumiem, cauri sienai, zemei un tumsai, skatīdamas atklātas jūras klajumu līdz pat saulrieta apvārsnim un zeltainus pūķus zeltainā vējā.
- Tu melo! meitene nikni iesaucās. Tu to visu izdomāji!
Vīrietis iztrūcies un pārsteigts paskatījās uz viņu. Kādēļ lai es melotu, Arha?
-Tādēļ, lai liktu man justies kā muļķei, kā izbiedētai, nezinošai nejēgai. Lai pats izliktos gudrs, drosmīgs, varens… pūķu valdnieks un nez kas vēl! Tu esi redzējis pūķus dejojam, esi redzējis Havnoras torņus un zini visu par visu. Bet es nezinu neko un nekur neesmu bijusi. Taču visa tava zināšana ir meli! Tu esi tikai zaglis un gūsteknis, tev nav dvēseles, un tu nekad neizkļūsi no šīs vietas! Nav nekādas nozīmes, vai kaut kur ir okeāni, pūķi, balti torņi un vēl nez kādi brīnumi, jo tu tos nekad vairs neredzēsi tu neredzēsi pat saules gaismu! Viss, ko pazīstu es, ir tumsa, pazemes nakts. Un tas ir viss, kas īstenībā pastāv. Tas ir viss, ko beigu beigās vērts zināt. Klusums un tumsa. Tu zini visu, burvi. Bet es zinu vienu to, kas ir vienīgā patiesība!
Vīrietis nolieca galvu. Viņa garās, vara brūnās rokas mierīgi gulēja uz ceļiem. Arha redzēja četrzīmju rētu uz viņa vaiga. Viņš ir iegājis tumsā dziļāk nekā es; viņš pazīst nāvi labāk nekā es pat nāvi… Arliā uzbangoja tāds naids pret šo cilvēku, ka brīdi aizžņaudzās elpa. Kāpēc viņš te sēž, tik bezpalīdzīgs un tik stiprs? Kāpēc viņa nespēj to pieveikt?
- Tāpēc jau es atstāju tevi dzīvu, viņa piepeši teica, un ši doma viņai pašai bija pavisam negaidīta. Gribu, lai tu man parādi, kā pesteļotāji veic savus burvju trikus. Kamēr tu varēsi man parādīt kaut ko no savām mākslām, tu paliksi dzivs. Ja tu tadas neproti, ja tas ir tikai viltības un meli, tad tev būs beigas. Vai saprati?
-Jā.
- Labi. Tad sāc!
Vīrietis brīdi saņēma galvu plaukstās un mazliet mainīja stāvokli. Dzelzs aploce neļāva viņam iekārtoties ērti, ja vien viņš neapgūlās uz muguras.
Beidzot viņš pacēla seju un ļoti nopietni teica:
- Paklausies, Arha! Es esmu mags tas, ko tu sauc par pesteļotāju. Man ir zināmas dažas mākslas un prasmes. Tā ir patiesība. Ari tā ir patiesība, ka šeit, Seno spēku mājvieta, mans spēks ir ļoti niecīgs un prasmes daudz nepalīdz. Es varētu parādīt tev ilūzijas, demonstrēt visādus brīnumus. Tā ir burvības nenozīmīgākā daļa. Ilūzijas es pratu radīt jau tad, kad biju vēl zēns, un varu tās uzburt pat šeit. Bet, ja tu tām ticēsi, tās tevi izbiedēs, un, ja bailes tevi sadusmos, tev radisies vēlēšanās mani nogalināt. Turpretī, ja tu tām neticēsi, tu tajās saskatīsi tikai viltības un melus, ka pati teici, un atkal mana dzīvība būs likta uz kārts. Bet pašlaik mans mērķis un vēlēšanās ir palikt dzīvam.