To dzirdēdama, viņa iesmējās un teica: Paliksi jau, paliksi kadu laiciņu dzīvs, vai tad neredzi? Tu esi nejēga! Labi, parādi man tās ilūzijas! Zinu, ka tās ir neīstas, un nebaidīšos no tām. Un nebaidītos arī tad, ja tās būtu īstas. Bet sāc nu! Tava vērtīgā ada vismaz šonakt paliks sveika un vesela.
To dzirdēdams, vīrietis iesmējās tieši tapat kā pirms brīža Arha. Viņi mētājās ar svešinieka dzīvību kā ar rotaļu bumbu, piespēlēdami to viens otram te turp, te atpakaļ.
- Ko tu gribi, lai es tev parādu?
- Ko tu vari parādīt?
- Jebko.
- Esi gan tu lielībnieks!
- Nē, vīrietis, acīm redzami aizskarts, atteica. Neesmu. Vismaz negribēju tāds izlikties.
- Parādi man kaut ko tādu, ko, pēc tavām domām, vērts redzēt. Vienalga, ko!
Vīrietis nolieca galvu un brīdi lūkojās sev uz rokām. Nekas nenotika. Vaska svece Arhas gaismeklī dega blāvi un vienmērīgi. Virs viņiem melnēja sienu gleznojumi spārnotie, bet lidot nespējīgie cilvēki ar sarkanām un baltām, nedzīvām acīm. Nedzirdēja nevienas skaņas. Arha nopūtās, juzdamās vīlusies un mazliet apbēdināta. Viņš ir vājš, viņš runā par lielām lietām, bet neko nespēj darīt. Viņš nav nekas cits kā tikai liels melis pat prasmīgs zaglis viņš nav!
- Nu labi, viņa beidzot teica un savilka apmetni, grasīdamās celties. Vilnas audums, viņai sakustoties, dīvaini iečaukstējās. Arha pameta skatienu uz leju un izbiedēta pietrūkās kājās.
Biezais, melnais ietērps, ko viņa bija valkājusi gadiem ilgi, bija pazudis, un ta vietā viņa ieraudzīja sev mugurā zīda kleitu tirkīza zilumā, dzidri mirdzošu kā vakara debesis. Tā kuplās krokās krita no vidukļa lejup, un svārki bija izšūti ar smalkiem sudraba diegiem, sīkām pērlītēm un kristālā drumslām, kas maigi mirgoja ka aprīļa lietus.
Arha skatījās uz burvi, nespēdama izteikt ne vārda.
- Vai tev patīk?
-Kur…
- Tādu tērpu es reiz redzēju kādai princesei Saules Atgriešanās svētkos Havnoras Jaunajā pilī, viņš teica, apmierinats lūkodamies uz Arhu. Tu gribēji, lai es tev parādu kaut ko tādu, ko būtu vērts redzēt. Es tev nolēmu parādīt tevi pašu.
- Liec tam… liec tam pazust!
- Tu man atdevi savu apmetni, viņš gandrīz pārmetoši teica. Vai tad es nevaru kaut ko iedot tev? Labi, neraizējies! Tā ir tikai ilūzija… Skaties!
Šķita, ka vīrietis pat nepaceļ pirkstu, un viņš noteikti neizrunāja nevienu vārdu, bet nākamajā brīdi zilais, krāšņais zīda tērps bija pazudis, un Arha atkal stāvēja savā rupjajā, melnajā apģērbā.
Kādu laiku viņa palika nekustīgi stāvam.
- Kā lai es zinu, viņa beidzot teica, ka tu esi tas, kas man liekas?
- Tu to nevari zināt, viņš atbildēja. Un arī es nezinu, kas es tev liekos.
Arha atkal brīdi domīgi klusēja. Tu ar viltību varēji likt man redzēt tevi kā… Viņa aprāvās, jo vīrietis ar īsu un ātru kustību bija pacēlis roku augšup. Arha domāja, ka viņš gatavojas burvībai un aši atkāpās uz durvju pusi, bet tad viņas acis, sekodamas mājienam, apstājās pie augstā, neliela četrstūra tumšajos, velvētajos griestos pie slepenās atveres no Dvīņbrāļu tempļa.
Slepenajā atverē nebija nekādas gaismas; viņa nevienu virs galvas neredzēja un nedzirdēja, taču vīrietis bija norādījis uz turieni un tagad raudzījās viņā ar ciešu, jautājošu skatienu.
Abi kādu laiku cieta klusu.
- Tava burvība ir tikai muļķīga spēle bērnu mānīšanai, -Arha skaļi un skaidri teica. Tikai viltība un meli. Esmu redzējusi pietiekami daudz. Tu tiksi atdots Bezvārda gariem. Es vairs nenākšu šurp.
Paņēmusi gaismekli, viņa izgāja arā, skaļi un apņēmīgi aizgrūzdama dzelzs bultas. Durvju ārpusē viņa apstājās un sāka izmisīgi domāt. Ko lai tagad dara?
Cik daudz Kosila ir redzējusi un dzirdējusi? Ko viņi tobrīd runāja? Arha nevarēja atcerēties. Viņai nekad neizdevās gūsteknim pateikt to, ko viņa bija gribējusi. Vīrietis viņu nemitīgi mulsināja ar savam runām par pūķiem, torņiem, Bezvārda garu vārdiem, par savu vēlēšanos palikt dzīvam un savu pateicību par apmetni, uz kura gulēja. Viņš nekad neteica to, ko viņam vajadzēja teikt. Arha pat nebija pajautājusi viņam par talismanu, kas joprojām karājās viņai kakla, paslēpts pie krūtīm.
Un labi vien bija, ja jau Kosila noklausījās.
Nu, bet kas par to ko Kosila viņai var izdarīt? Tomēr, jau uzdodama sev šo jautājumu, Arha zināja atbildi. Neko nav tik viegli nogalināt kā būrī iesprostotu vanagu. Vīrietis bija bezpalīdzīgs, ieslēgts važās akmens sprostā. Dievkaraļa priesterienei vajadzēja tikai aizsūtīt šonakt turp savu kalpu Dūbiju, lai tas nožņaudz gūstekni; ja viņa vai Dūbijs nezinātu ceļu tik dziļi Labirintā, atliktu iepūst pa slepeno atveri Apgleznotājā istabā indes putekļus. Viņai bija kārbas un trauki ar nelabām vielām gan tādām, kas saindē ūdeni vai ēdienu, gan tādām, kas sazāļo gaisu, lai tas, kurš to ilgāku laiku elpo, aizietu bojā. Un gūsteknis no rīta būs miris… viss būs galā. Zem Kapakmeņiem nekad vairs neiemirdzēsies gaisma.
Arha aizsteidzās pa šaurajiem akmens tuneļiem līdz ieejai Zemakmenē, kur viņu gaidīja Manans, pacietīgi tupēdams tumsa kā vecs krupis. Viņam darīja raizes Arhas gājieni pie gūstekņa. Meitene neļāva viņam nākt līdzi, tāpēc abi bija vienojušies par šādu kompromisu. Tagad viņa priecājās, ka Manans ir šeit. Vismaz viņam varēja uzticēties.
Manan, paklausies! Tev tūlīt jāaiziet uz Apgleznoto istabu. Pasaki gūsteknim, ka vedīsi viņu dzīvu aprakt zem Kapakmeņiem. Manana mazās ačteles iezibējās. Pasaki to skaļi! Atslēdz važas un aizved viņu uz… Arha sastomījās, jo nebija vēl izdomājusi, kur varētu vislabāk noslēpt savu gūstekni.
- Uz Zemakmeni, Manans dedzīgi pateica priekšā.
- Nē, muļķi! Es teicu, lai tu tā pasaki, nevis dari. Pagaidi…
Kura vieta ir droša no Kosilas un Kosilas spiegiem? Tikai visdziļākās pazemes vietas, vissvētākās un slēptākās Bezvārda garu valstības vietas, kurās priesteriene neuzdrīkstas ieiet. Bet vai Kosila neuzdrīkstētos visu? Varbūt viņa baidās no tumšām vietām, taču viņa ir tāda sieviete, kas pratis apspiest bailes svarīga mērķa labad. Arha nezināja, cik lielu Labirinta daļu Kosila iepazinusi arTharas vai iepriekšējās Arhas palīdzību vai varbūt pati slepus izpētījusi agrāko gadu gaitā; Arhai bija aizdomas, ka priesteriene zina vairāk, nekā izliekas zinām. Tomēr vienu ceļu, vienu vislabāk glabāto noslēpumu viņa nevar būt uzzinājusi.
- Tev jānogādā vīrietis tur, kur es aizvedīšu, un tas jādara tumsā. Pēc tam es tevi atvedīšu atpakaļ uz šejieni, un tev jāizrok Zemakmenē kaps, jāuztaisa zārks, jāielaiž tas tukšs kapā un jāapber ar zemi, bet tā, lai kapa vieta butu sataustāma un atrodama, ja kāds to iedomātos meklēt. Dziļš kaps. Vai saprati?
- Nē, Manans satraukts un nelaimīgs atbildēja. Mazā, nav gudri ķerties pie tādas viltības. Tas nav labi. Te nedrīkst būt neviena vīrieša! Par to nāks sods…
- Jā, vienam vecam muļķim izgriezīs mēli! Vai tu uzdrošinies man mācīt, kas ir gudri? Es izpildu Tumšo spēku pavēles. Nāc man līdzi!
-Piedod, mana maza kundze, piedod…
Viņi atgriezās Apgleznotajā istabā. Arha palika gaidām ārpusē, kamēr Manans iegāja un atslēdza sienai pieķēdētās važas. Viņa dzirdēja, ka zemā balss jautā: Kurp jāiet, Manan? un piesmakušais alts drūmi atbild: Mana kundze pavēlēja aprakt tevi dzīvu. Zem Kapakmeņiem. Celies! Smagās važas noskanēja kā pātagas plīkšķis.
Gūsteknis iznāca ārā, un viņa rokas bija sasietas ar Manana ādas siksnu. Manans gāja no muguras, turēdams viņu kā suni pavadā, taču kaklasiksnas vietā bija stīpa ap vidukli, un pavada bija no dzelzs. Vīrieša acis pievērsās Arhai, bet viņa nopūta sveci un, neteikusi ne vārda, devās tumsā uz priekšu. Arha gāja lēnā, bet noteiktā gaitā, kādā allaž mēdza iet pa Labirintu bez gaismekļa, viegli, bet nepārtraukti vilkdama pirkstgalus pa sienu abās tumeļa pusēs. Manans un gūsteknis nāca no muguras šļūkdami un klupdami, jo pavada abiem apgrūtināja iešanu. Tomēr jāpaliek tumsā Arha negribēja, lai viens vai otrs no viņiem iegaumētu šo ceļu.