Pagrieziens pa kreisi no Apgleznotās istabas, divas ejas jāpalaiž garām, jāaiziet līdz Četriem ceļiem, jāizlaiž eja pa labi, tālāk garš, līkumots ceļš, tad daudzi pakāpieni lejup slideni, pārāk šauri cilvēka kājai. Tālāk par šiem pakāpieniem Arha vēl nebija gājusi.
Gaiss šeit bija vēl vairāk sasmacis, pilnīgi nekustīgs, un tajā jautās kodīga dvaka. Arha labi atcerējās norādījumus, pat Tharas balsi, tos stāstot. (Gūsteknis aiz muguras melnajā tumsā paklupa, un viņa dzirdēja to iestenamies, kad Manans ar spēcīgu ķēdes rāvienu noturēja to kājās.) Pakāpienu lejgalā tūlīt seko pagrieziens pa kreisi. Vēlreiz pa kreisi, tad garām trim ejām, tad pirmais ceļš pa labi un vēlreiz pa labi. Tuneļi vijās un līkumoja, neviens nebija taisns. "Pēc tam jāiet gar malu Bedrei," Tharas balss atmiņā teica, "un tur taka ir ļoti šaura."
Viņa palēnināja gaitu, pieliecās un pataustīja ar roku grīdu. Tagad gaitenis labu gabalu stiepās taisni, iedvesdams gājējam nepamatotu drošības izjūtu. Tad pēkšņi roka, ar kuru viņa visu laiku taustīja un pārbaudīja akmens grīdu sev priekšā, neko vairs apakšā nesajuta. Akmens mala, un aiz tās tukšums. Labajā pusē gaiteņa siena stāvus nolaidās bedrē. Pa kreisi stiepās šaura dzega, tikai mazliet platāka par plaukstas tiesu.
Te ir bedre. Piespiedieties pie sienas kreisajā pusē un ejiet sāniski. Neejiet, bet šļūciet! Turi ķēdi, Manan… Vai tu esi uz dzegas? Tā kļūst šaurāka. Neatspiedieties uz papēžiem! Tā, es esmu garām bedrei. Dod roku! Viss…
Tunelis tālāk stiepās zigzagveidīgi, un no tā nošķīrās daudzas sānejas. Dažas no tām dīvaini, dobji atbalsoja viņu soļus, un vēl dīvaināk likās tas, ka seju skāra tik tikko jaušama gaisa plūsma. Šie gaiteņi noteikti ir aklas ejas tāpat kā daudzas citas, kam viņi pagājuši garām. Varbūt kaut kur zem šīs zemās Labirinta daļas ir tukša vieta, milzīgs, melns pazemes tukšums tik dziļa un plaša ala, ka Zemakmene pret to liktos maza.
Taču virs šī pazemes bezdibeņa tumšie tuneļi kļuva arvien šaurāki un zemāki, un drīz pat Arhai vajadzēja saliekties. Vai šis ceļš nekad nebeigsies?
Ceļa gals pienāca ļoti pēkšņi: viņu priekšā bija aizvērtas durvis. Iedama saliekusies, turklāt mazliet ātrāk nekā parasti, Arha atsita pret tām galvu un rokas. Viņa sataustīja slēdzenes caurumu, tad sameklēja mazo atslēdziņu uz sava jostas gredzena nekad vēl nelietoto sudraba atslēgu ar pūķa galvu. Tā derēja un pagriezās. Arha atvēra Atuanas kapeņu Lielās mantnīcas durvis. Tumsā pretī vēdīja sauss, skāņš, sastāvējies gaiss.
- Manan, tu tur nedrīksti iet. Pagaidi ārpusē pie durvīm!
- Viņš drīkst, bet es ne?
- Ja tu ieiesi šajā istabā, Manan, tu no tās vairs neiziesi. Es esmu vienīgā, kas drīkst to darīt. No šīs telpas neviens nekad nav izgājis dzīvs vienīgi es. Vai gribi iet iekšā?
-Es pagaidīšu tepat, skumīgā balss tumsā teica. Kundze, kundze, never ciet durvis…
Manana bažas tā pielipa Arhai, ka viņa atstāja durvis pusvirus. Šī viela patiešām viesa viņā trulas bailes, un viņa juta neuzticību pret gūstekni, kaut arī rokas tam bija sasietas. Iegājusi iekšā, viņa tūlīt iededza gaismu. Viņas rokas trīcēja. Svece gaismeklī negribēja degt, jo gaiss bija smacīgs un nedzīvs. Dzeltenīgajā atspīdumā, kas pēc garā gājiena tumsā šķita žilbinoši spožs, mantnīca izskatījās pilna šaudīgām ēnām.
Te bija sešas lielas lādes, visas no akmens, visas māsi vas; tās sedza smalku, pelēku putekļu kārta, kas izskatījās kā pelējums uz maizes, un vairāk nekā te nebija. Sienas bija raupjas, griesti zemi. Gaisā valdīja aukstums nedzīvs, sastindzis aukstums, kas šķita apturam asinis dzīslās. Te nebija pat zirnekļa tīklu tikai putekļi. Nekādas dzīvības it nekādas; te nemājoja pat Labirinta sīkie, baltie zirnekļi. Putekļu kārta bija bieza, bieza, un katrs putekļu graudiņš varēja būt aizritējusi diena šeit, kur nebija ne laika, ne gaismas; šeit, kur dienas, mēneši, gadi un gadsimti gulēja, pārvērtušies putekļos.
- Šī ir tā vieta, ko tu meklēji, Arha teica, un viņas balss skanēja droši un noteikti. Šī ir Atuanas kapeņu Lielā mantnīca. Tu esi tajā ienācis. Ārā no šejienes tu vairs nevari iziet.
Vīrietis neko neatbildēja, un viņa seja bija ļoti mierīga, bet acīs paudās kaut kas tāds, kas aizkustināja Arhu: pamestība, nodota cilvēka skatiens.
- Tu teici, ka gribot palikt dzīvs. Šī ir vienīgā man zināmā vieta, kurā tu vari palikt dzīvs. Kosila tevi nogalinās vai ari liks man nogalināt tevi, Zvirbuļvanag. Bet šeit viņa nevar iekļūt.
Vīrietis joprojām klusēja.
- Tu tik un tā nebūtu varējis iziet no Kapenēm, vai tad tu to nesaproti? Šī nav sliktāka vieta par citām. Un tu vismaz esi atnācis līdz… līdz sava ceļa galam. Tas, ko tu meklēji, atrodas šeit.
Virietis apsēdās uz vienas no lielajām lādēm; viņš izskatījās izmocīts un zaudējis speķus. Ķēde nožvadzēja, smagi atsizdamās pret akmeni. Vīrietis paskatījās apkārt uz pelēkajām akmens sienām, uz ēnām un pēc tam uz Arhu.
Arha nolaida skatienu un paskatījās uz lādēm. Viņa nejuta vēlēšanos tās atvērt. Viņai nerūpēja, kādi dārgumi glabajas tajās.
- Te, iekšā, tev ķēde nav vajadzīga. Arha piegāja pie gūstekņa, atslēdza vidukļa stīpu un atraisīja Manana jostu no viņa rokām. Man jāaizslēdz durvis, bet, kad es atnākšu šurp, es tev uzticēšos. Tu taču zini, ka nevari tikt prom un nav vērts mēģināt? Es esmu viņu atriebība, es pildu viņu gribu, bet, ja es viņus pievilšu ja tu pievilsi manu uzticēšanos -, tad viņi atriebsies paši. Tu nedrīksti censties tikt ārā, nodarot man pāri vai piemānot mani, kad es atnākšu šurp. Tev man jātic.
- Es darīšu, kā tu saki, viņš rāmi atbildēja.
- Kad varēšu, atnesīšu tev ēdamo un ūdeni. Nekā daudz nebūs. Ūdeni varēšu dabūt diezgan, bet ar ēdamo kādu laiku būs grūtāk: man pašai sāk pietrūkt, vai saproti?
Taču tik daudz es dabūšu, lai tu paliktu dzīvs. Varbūt dienu vai divas, vai pat ilgāk es netikšu šurp. Man jānovērš Kosilas aizdomas. Bet es atnākšu. Es apsolu. Te ir pudele. Glabā to taupīgi, jo es nezinu, kad tikšu šurp. Bet es atgriezīšos.
Vīrietis pacēla skatienu pret meiteni. Viņa sejā bija dīvaina izteiksme.
-Esi uzmanīga, Tenara! viņš teica.
Vārdi
Arha aizveda Mananu atpakaļ pa tumšajām, līkumotajām ejām un atstāja viņu Zemakmenes tumsā, lai viņš tur izraktu kapu pierādījumu Kosilai, ka zaglis patiešām saņēmis sodu. Bija vēls, un, aizgājusi uz Mazo namu, viņa tūlīt likās gulēt. Naktī viņa piepeši pamodās un atcerējās, ka atstājusi savu apmetni Apgleznotajā istabā. Vīrietim drēgnajā alā nebūs neviena drēbes gabala, ar ko saglabāt siltumu, vienīgi paša īsais apmetnis, un gulēt viņām vajadzēs tieši uz putekļainā akmens. Auksts kaps, auksts kaps, Arha nelaimīga domāja, tomēr jutās pārāk nogurusi, lai pilnīgi pamostos no miega, un drīz aizmiga atkal. Viņa sāka sapņot. Sapni viņa redzēja mirušo dvēseles uz Apgleznotās istabas sienām lielu, tumšu putnu apveidus ar cilvēku rokām, kājām un sejām; tic sakņupuši tupēja tumšo vietu putekļos. Viņi nespēja lidot. Māls bija viņu ēdiens, putekļi bija viņu dzēriens. Tās bija neatdzimstošo dvēseles, seno un neticīgo, Bezvārda garu aprīto cilvēku dvēseles. Tās drūzmējās Arhai visapkārt tumsā un palaikam izdvesa vārgu čiepstu vai ķērcienu. Viens no tiem pienāca viņai pavisam klāt. Arhai kļuva bail, un viņa mēģināja atvirzīties, bet nevarēja pakustēties. Šim radījumam bija putna, nevis cilvēka seja, bet mati tam bija zeltaini, un tas sievietes balsi viņai teica: -Tenara! Sauciens skanēja maigi un klusi. -Tenara!