Arha satrūkās. Viņas mute bija pilna ar māliem. Viņa gulēja pazemē akmens kapenēs. Rokas un kājas viņai bija sasietas ar līķautiem, un viņa nevarēja pakustēties.
Viņā uzbangoja tāds izmisums, ka tas izlauzās no krūtīm un kā ugunsputns cauri akmens sienām izlidoja dienasgaismā dienasgaismā, kas pelēcīga iestrāvoja viņas bczlogu istabā.
Šoreiz patiešām pamodusies, Arha piecēlās sēdus, juzdamās apdullusi un nakts murgu izmocīta. Viņa apģērbās un izgāja Mazā nama iežogotajā pagalmā pie ūdens tvertnes. Iegremdējusi rokas un seju, pēc tam visu galvu ledainajā ūdenī, viņa ļāva, lai aukstums izstrāvo pa visu ķermeni un asinis atdzīvojas. Tad, atmetusi pilošos matus aiz muguras, viņa izslējās taisni un paskatījās augšup rīta debesīs.
Saule bija uzlēkusi pavisam nesen, un bija sākusies skaidra ziemas diena. Debesis izskatījās dzeltenīgas un ļoti dzidras. Augstu gaisā, dzirkstīdams saules staros kā zelta krislitis, riņķoja kāds putns vanags vai tuksneša ērglis.
Es esmu Tenara, viņa pusbalsī teica un, stāvēdama zem atklātajām, saules apmirdzētajām debesīm, nodrebēja aiz aukstuma, bailēm un sajūsmas. Esmu atguvusi savu vārdu. Es esmu Tenara!
Zelta krislitis aiztraucās uz rietumiem, uz kalnu pusi, un izgaisa tālumā. Saules stari zeltīja Mazā nama karnīzes. Lejā, ganībās, šķindēja aitu zvārgulīši. Dzidrajā, spirgtajā gaisā jautās griķu biezputras un dūmu smarža, kas plūda no virtuvju skursteņiem.
"Ka man gribas est… Ka viņš zinaja? Ka viņš zinaja manu vārdu?… Ai, man jāiet paēst, es esmu tik izsalkusi…"
Uzvilkusi virs galvas kapuci, viņa steidzās brokastīs.
Pēc trīs dienu badošanās ēdiens atdeva Arhai līdzsvara un stabilitātes sajūtu; viņa vairs nejutās tik satracināta, gaisīga un izbiedēta. Pēc brokastīm meitene jutās pietiekami stipra, lai runātu ar Kosilu.
Atceļā no Lielā nama ēdamzāles viņa panāca garo, masīvo sievieti un klusu teica: No tā laupītāja es esmu tikusi vaļā… Kāda skaista diena!
Saltās, pelēkās acis iesāņus paskatījās uz viņu no melnās kapuces apakšas.
- Es domāju, ka priesterienei pēc cilvēka upurēšanas trīs dienas jāatturas no ēdiena?
Tā bija taisnība. Arha to bija aizmirsusi, un tas bija skaidri izlasāms viņas sejā.
- Viņš vēl nav miris, meitene beidzot teica, cenzdamās atgūt vienaldzīgo toni, kas pirms brīža viņai bija tik viegli padevies. Viņš ir aprakts dzīvs. Zem Kapakmeņiem. Zārkā. Zārks ir no koka, un lajā vēl ir drusku gaisa. Nāve iestāsies lēni. Kad zināšu, ka viņš ir miris, tad sākšu badoties.
- Kā tu to zināsi?
Arha atkal neveikli sastomījās. Zināšu. To man… to man pateiks mani Valdnieki.
- Skaidrs. Kur atrodas kaps?
- Zemakmene. Es liku Mananam to izrakt zem Gludā akmens. Nedrīkst atbildēt tik ātri, tik tekošā, paklausīgā balsī; sarunājoties ar Kosilu, jāsaglabā cieņa!
- Dzīvs koka zārkā… Ar burvi tas ir riskanti, kundze. Vai viņam noteikti ir aizbāzta mute, lai viņš nevarētu skaitīt buramvārdus? Un vai rokas ir sasietas? Viņi prot burt pat ar pirkstu kustībām, pat ar izgrieztām mēlēm.
- Viņam nav nekādas burvju varas, tā visa ir tikai viltība, meitene atbildēja, runādama arvien skaļāk. Viņš ir aprakts, un mani Valdnieki gaida viņa dvēseli. Pārējais vairs neattiecas uz tevi, priesterien!
Šoreiz Arha bija gājusi par tālu. Viņas vārdus varēja dzirdēt citi tepat netālu atradās Pente un dažas citas meitenes, Dūbijs, priesteriene Mebeta. Meitenes klausījās, sasprindzinājušas dzirdi, un Kosila to labi zināja.
- Viss, kas notiek šeit, attiecas uz mani, kundze. Viss, kas notiek šajā valstībā, ir Dievkaraļa, Nemirstīgā cilvēka, pārziņā, un es esmu viņa kalpone. Viņš skatās un redz ari to, kas notiek pazemē un cilvēku sirdis, un neviens viņam nevar liegt tur ieiet!
- Es varu. Kapenēs nedrīkst ieiet neviens, ja to aizliedz Bezvārda gari. Tie bija pirms tava Dievkaraļa un paliks pēc viņa. Izvēlies vārdus uzmanīgi, kad runā par tiem, priesterien! Neizsauc pret sevi to atriebību! Tie var ieiet tavos sapņos, tavu domu tumšākajos kaktos, un tad tu sajuksi prātā!
Meiteņu acis satraukumā kvēloja. Kosilas seja bija dziļi paslēpta melnā apmetņa kapucē. Pente un viņas biedrenes vēroja notiekošo, baiļu un sajūsmas pārņemtas.
-Tie ir novecojuši, atbildēja Kosilas balss no kapuces dziļumiem; tā nebija skaļa, bet atgādināja sēcošu svilpienu. -Tie ir novecojuši. To pielūgsme ir aizmirsta, un to atceras vienīgi šajā vietā. To spēks ir zudis. Tie ir tikai ēnas. Tiem vairs nav varas. Nepūlies mani iebiedēt, Apēstā! Tu esi pirmā priesteriene vai tas nenozīmē, ka būsi arī pēdējā?… Tu mani nepiekrāpsi. Es redzu tavā sirdī. Tumsa no manis neko nespej noslēpt. Esi uzmanīga, Arha!
Viņa pagriezās un savā smagajā, apņēmīgajā gaitā devās uz baltām kolonnām greznoto Dievkaraļa templi; apsarmojušie zāles stiebri čaukstēdami saplaka zem masīvajiem apaviem.
Meitene palika stāvam kā zemei piekalta trausls, tumšs stāvs Lielā nama pagalma vidū. Neviens nekustējās, nekas nekustējās, visā plašajā tempļu un pagalmu, kalnu un tuksnesīgo līdzenumu ainavā vienīgais kustīgais punkts bija promejošā Kosila.
Lai Tumsas gari apēd tavu dvēseli, Kosila! Arha iesaucās balsī, kas atgādināja vanaga ķērcienu, un, pacēlusi roku ar taisni izstieptu plaukstu, raidīja lāstu priesterienes varenajam stāvam, kas pašlaik atradās uz tempļa pakāpieniem. Kosila sagrīļojās, bet neapstājās un nepagriezās atpakaļ. Viņa devās tālāk un nozuda Dievakaraļa nama durvīs.
To dienu Arha pavadīja, sēdēdama uz Tukšā troņa zemākā pakāpiena. Viņa neuzdrīkstējās doties Labirintā un negribēja iet citu priesterieņu vidū. Viņu māca mokošs smagums, kas lika stundu pēc stundas sēdēt lielās zāles aukstajā puskrēslā. Arha stingi lūkojās uz bālo, masīvo kolonnu pāriem, kas stiepās līdz tumšās zāles tālākajam galam, un uz slīpajiem gaismas kūļiem, kas iespīdēja pa jumta caurumiem, un uz biezo dūmu gredzeniem, kuri cēlās no bronzas trijkāja oglēm Troņa tuvumā. Galvu nokārusi, viņa ar peļu kauliņiem zīmēja rakstus uz marmora kāpnēm, un domas viņai reizē drudžaini darbojās un tinās trulā mulsumā. Kas es esmu, viņa sev jautāja, bet atbildi neatrada.
Kad gaismas kūļi jau sen vairs nešķēla zāles tumsu un aukstums bija kļuvis naksnīgi dzēlīgs, pa eju starp divkāršo kolonnu rindām šļūkdams tuvojās Manans. Viņa apaļā seja bija ļoti skumja. Aizbildnis apstājās netālu no Arhas, un lielās rokas neveikli karājās viņam gar sāniem; apdilušā apmetņa apakšmalā rēgojās atirusi stērbele.
- Mana mazā kundze!
- Kas ir, Manan? Arha paskatījās uz viņu ar izklaidīgi draudzīgu skatienu.
- Maza, ļauj man izdarīt to, ko tu teici… ko tu uzdevi par izdarītu. Viņam ir jāmirst, mazā. Viņš tevi ir apbūris. Viņa atriebsies. Viņa ir veca un cietsirdīga, un tu esi pārāk jauna. Tev nav pietiekami daudz spēka.
- Viņa neko man nevar izdarit.
- Pat tad, ja viņa tevi nogalinātu atklāti, visu acu priekšā, neviens šajā impērijā neuzdrīkstētos viņu par to sodīt. Viņa ir Dievkaraļa Augstā priesteriene, un Dievkaralis ir valdnieks. Bet atklāti viņa tevi nenogalinās. Viņa to izdarīs slepus ar indēšanu, naktī.