- Tad es atdzimšu no jauna.
Manans saņēma lielās plaukstas kopā. Varbūt viņa tevi nemaz nenogalinās, viņš nočukstēja.
- Ko tu ar to gribi teikt?
-Viņa varieslēgt tevi kādā telpā… tur lejā… Tā, kā tu izdarīji ar to vīru. Un varbūt tu paliktu dzīva vēl gadiem ilgi… Gadiem ilgi… Un jauna priesteriene nedzimtu, jo tu nebūtu mirusi. Bet Kapeņu priesterienes vairs nebūtu, jauna mēness dejas tumsā neviens vairs nedejotu, upurēšanas nenotiktu, asinis netiktu atdodas Kapakmeņiem, un Tumsas garu pielūgšana tiktu aizmirsta uz visiem laikiem. Viņai un viņas valdniekam tas būtu pa prātam.
- Bet mani Valdnieki mani atbrīvotu, Manan.
-Ja turētu dusmas uz tevi, tad neatbrīvotu, mana mazā kundze, Manans nočukstēja.
- Turētu dusmas?
- Viņa dēļ… Neatriebtas zaimošanas dēļ. Ai, mazā, mazā! Viņi nepiedod!
Arha, nokārusi galvu, sēdēja uz zemākā, putekļainā pakāpiena. Viņa lūkojās uz krimsli savā plaukstā sīku peles galvaskausu. Pūces jumta sijās virs Troņa mazliet sakustējās: tuvojās nakts.
- Neej šonakt uz Labirintu, Manans ļoti klusi teica. Ej uz savu māju un liecies gulēt! No rīta aizej pie Kosilas un pasaki viņai, ka tu noņem savu lāstu. Un viss būs galā. Tev nav jāraizējas. Es viņai aiznesīšu pierādījumu.
- Pierādījumu?
- Ka pesteļotājs ir miris.
Arha sēdēja nekustēdamās. Viņa lēni sažņaudza dūri, un trauslais kauls delnā nokrakstēja un salūza. Kad viņa atkal atvēra plaukstu, tajā bija tikai sabirzušas kaula drumslas un putekļi.
- Nē, viņa teica un nopurināja druskas no plaukstas.
- Viņam jāmirst. Viņš tevi ir apbūris. Tu esi pagalam, Arha!
- Viņš nav mani apbūris. Tu esi vecs un bailīgs, Manan, tevi ir iebiedējušas vecas sievas. Kā tad tu domā aiziet pie viņa, nogalināt viņu un dabūt savu "pierādījumu"? Vai tu zini ceļu uz Lielo mantnīcu, vai atceries visas tās ejas, pa kurām mēs tumsā gājām pagājušajā naktī? Vai vari izskaitīt visus pagriezienus, nokāpt pa pakāpieniem, tikt garām bedrei un atrast durvis? Vai tu vari atslēgt mantnīcas durvis?… Nabaga vecais Manan, tavs prātiņš ir īss. Viņa tevi ir iebiedējusi. Ej vien tagad uz Mazo namu, liecies gulēt un aizmirsti visu! Netraucē mani ar savām runām par nāvi!… Es iešu mājās vēlāk. Ej vien, ej nu, vecais nejēga, vecais lempi! Arha bija piecēlusies kājās un draudzīgi paplikšķināja Mananam pa platajām krūtīm, tad pastūma viņu prom. Ar labu nakti, ar labu nakti!
Viņš pagriezās smagi un negribīgi, ar nelaimes priekšnojautu sejā, tomēr paklausīja un devās projām pa garo zāli starp kolonnām zem caurumotā jumta. Arha noskatījās viņam pakaļ.
Kad Manans bija aizgājis, viņa vēl brīdi pagaidīja, tad aizslīdēja aiz Troņa paaugstinājuma un pazuda tumsā.
Erreta-Akbes gredzens
Atuanas Kapeņu Lielaja mantnīcā laiks stāvēja uz vietas. Tur nebija ne gaismas, ne dzīvības, putekļos nesakustējās neviens zirneklis, aukstajā zemē nelodāja neviena slieka. Tikai akmeņi, tumsa un stāvošs laiks.
Uz lielās lādes akmens vāka gulēja zaglis no Iekšzemēm, atlaidies uz muguras un nekustīgs kā kapakmenī cirsts tēls. Putekļi, ko viņš pārvietodamies bija sacēlis gaisā, tagad gulēja, nosēdušies uz viņa drēbēm. Vīrietis nekustējās.
Slēdzenē iegrabējās atslēga. Durvis atvērās. Gaisma pāršķēla nedzīvo melnumu, un stingajā gaisā uzvirmoja mazliet svaigāka pūsma. Vīrietis gulēja nepakustēdamies.
Arha aizvēra durvis un aizslēdza tās no iekšpuses, nolika gaismekli uz lādes un klusi piegāja pie guļošā gūstekņa. Viņas kustības bija biklas un acis plati ieplestas, to zīlītes pēc garā gājiena tumsā joprojām izskatījās lielas un melnas.
Zvirbuļ vanag!
Arha pieskārās vīrieša plecam un vēlreiz sauca viņu vārdā, pēc tam vēl un vēlreiz.
Beidzot gūsteknis sakustējās un ievaidējās. Tad viņš piecēlās sēdus; acis izvārgušajā sejā raudzījās tukši un neredzoši. Viņš lūkojās uz Arhu, nepazīdams viņu.
- Tā esmu es, Arha… Tenara. Es tev atnesu ūdeni. Ņem, padzeries!
Virietis neveikli satvēra pudeli, it kā viņa rokas būtu notirpušas, tad padzērās, taču tikai nelielu malku.
- Cik daudz laika ir pagājis? viņš jautāja, ar grūtībām izrunādams vārdus.
- Kopš tu atnāci uz šo istabu, pagājušas divas dienas. Šī ir trešā nakts. Agrāk es nevarēju tikt šurp. Man vajadzēja nozagt ēdamo… te tas ir… Viņa izvilka no līdzatnestā maisa plakanu, pelēku klaipu, bet vīrietis papurināja galvu.
- Man negribas ēst. Šī… šī vieta ir kā nāve. Viņš saņēma galvu rokās un palika nekustīgi sēžam.
- Vai tev salst? Es atnesu apmetni no Apgleznotās istabas.
Vīrietis neatbildēja.
Arha nolika apmetni zemē un kādu laiku stāvēja, skatīdamās uz viņu. Meitene viegli drebēja, un viņas acis joprojām bija melnas un platas.
Pēkšņi viņa noslīga uz ceļiem, sakņupa un sāka raudāt dziļiem, krampjainiem šņukstiem, taču bez asarām.
Virietis stīvi piecēlās no lādes un noliecās pār viņu. -Tenara…
- Es neesmu Tenara, Es neesmu Arha. Dievi ir miruši, dievi ir miruši!
Virietis uzlika rokas viņai uz galvas un atbīdīja melno kapuci. Viņš sāka runāt. Vārdi skanēja klusi, un valoda bija meitenei pilnīgi nepazīstama. Neparastā skaņa krita viņas sirdī kā lietus lāses. Viņa apklusa un sāka klausīties.
Kad Arha bija apklususi, vīrietis pacēla viņu un kā bērnu nosēdināja uz lielās lādes, kur iepriekš bija gulējis pats. Viņš uzlika roku uz meitenes plaukstas.
- Kāpēc tu raudāji, Tenara?
Es tev pateikšu. Nav svarīgi, ko es tev saku. Tu tur neko nevari darit. Tu nevari palīdzēt. Tu taču ari mirsti, vai ne? Tāpēc nav svarīgi. Nekas nav svarīgi. Kosila, Dievkaraļa priesteriene… viņa vienmēr bijusi nežēlīga… viņa centās panākt, lai es tevi nogalinu. Tāpat kā nogalināju tos citus. Bet es negribēju. Kādas viņai tiesības? Un viņa izaicināja Bezvārda garus, izsmēja tos, un es viņai uzvēlu lāstu. Un kopš tā laika man bail no viņas, jo Manans teica taisnību: viņa netic dieviem. Viņa grib, lai tie tiktu aizmirsti… un droši vien viņa mēģinātu mani miegā nogalināt. Tāpēc es negāju gulēt. Negāju atpakaļ uz Mazo namu. Pagājušo nakti es pavadīju Zālē, vienā no jumta istabām, kur glabājas deju tērpi. Kamēr vēl bija tumšs, aizgāju uz Lielo namu un nozagu virtuvē ēdamo, tad atgriezos Zālē un pavadīju tur visu dienu. Mēģināju izdomāt, ko man darīt. Un šonakt… Šonakt es biju ļoti nogurusi un nolēmu iet gulēt uz kādu no svētajām vietām, kur vjņa baidītos nākt. Tāpēc aizgāju uz Zemakmeni. Uz to lielo alu, kur pirmoreiz tevi ieraudzīju. Un… un viņa bija tur! Laikam ienākusi pa sarkano akmeņu durvīm. Ienākusi ar gaismekli. Kārpījās pa Manana izrakto kapu, lai pārbaudītu, vai tajā ir mironis. Rakās kā žurka… kā liela, resna, melna žurka! Un svētajā vielā dega gaisma, tumšajā vietā zem Kapakmeņiem! Un Bezvārda gari neko nedarīja. Nenonāvēja viņu un nepadarīja traku. Viņa runāja taisnību tie patiešām ir kļuvuši veci! Tie ir miruši. Es vairs neesmu priesteriene.
Vīrietis stāvēja un klausījās, mazliet pieliecis galvu, joprojām turēdams delnu uz viņas plaukstas. Viņa sejā un stāvā bija atgriezusies drusciņa spēka un izturības, kaut gan rētas uz vaiga izskatījās zilgani pelēkas un drēbes un matus joprojām sedza putekļu kārta.