Viņš pamāja ar galvu.
- Pastāsti! Pastāsti, kas tas ir par gredzenu, kā tu atradi pazudušo pusi, kā ieradies šeit un kāpēc! Man tas viss jāzina, varbūt tad es sapratīšu, ko darīt.
-Varbūt. Labi. Kas ir Erreta-Akbes gredzens? Nu, tu jau redzi, ka tas neizskatās pēc dārglietas, un tas pat nav īsts gredzens. Tas ir pārāk liels. Varbūt tas derētu par aproci, tomēr rokai laikam būtu par mazu. Neviens nezina, kam tas tika darināts. Kādreiz to nēsāja FJfarana Skaistā kad Soleas sala vēl nebija nozudusi jūras dzelmē; un jau tad, kad viņa nēsāja šo rotu, tā bija veca. Beidzot tā nonāca Erreta-Akbes rokās… Tā ir no cieta sudraba, un tajā izdurti deviņi caurumiņi. Ārpusē ir iegravēts viļņiem līdzīgs raksts, bet iekšpusē ierakstītas Deviņas Spēka rūnas. Uz tās puses, kas atrodas pie tevis, ir četras rūnas un daļiņa no piektās; tieši tas pats ir uz manējās. Lūzuma vieta iet tieši caur vienu zīmi, un tā tika sabojāta. Kopš tā laika to dēvē par Pazudušo rūnu. Pārējās astoņas magiem ir pazīstamas: Pirra zīme, kas aizsargā no ārprāta, no vēja un uguns, Gesa zīme, kas dod izturību, un tā tālāk. Bet pārlauztā rūna bija tā, kas saistīja zemes. Tā bija Saišu rūna, valstības zīme, miera zīme. Neviens karalis nevarēja sekmīgi valdīt, ja nevaldīja zem šīs zīmes. Neviens nezina, kā tā tika rakstīta. Kopš tā ir pazudusi, Havnorā vairs nav bijis lielu karaļu. Ir bijuši prinči un tirāni, kari un ķildas starp visām Jūrzemes valstīm.
Tāpēc Arhipelāga gudrie valdnieki un magi gribēja atrast Erreta-Akbes gredzenu, lai atjaunotu pazudušo rūnu. Tomēr beidzot viņi pārstāja sūtīt cilvēkus to meklēt, jo neviens nevarēja atdabūt gredzena pusi no Atuanas kapenēm, bet otra puse, kuru Errets-Akbe atdeva kargadiešu karalim, jau sen bija pazudusi. Visi teica, ka neesot nozīmes meklēt. Tas bija pirms daudziem gadu simtiem.
Bet es šajā notikumā iekļuvu šādi. Kad biju mazliet vecāks nekā tu pašlaik, es džinos pakaļ… džinos kaut kam pakaļ pār jūrām. Tas, ko es vajāju, ar viltu panāca, ka tiku izmests vientuļā, neapdzīvotā salā netālu no Karego-Atas un Atuanas krastiem, uz dienvidrietumiem no šejienes. Tā bija maza saliņa, gandrīz tikai smilšu strēle; pa vidu tai stiepās gara, ar zāli apaugusi kāpa, un vienā vietā tecēja sāļa ūdens avots vairāk nekā tur nebija.
Tomēr tur dzīvoja divi cilvēki. Vecs vīrietis un sieviete, laikam brālis un māsa. Viņi no manis pārbijās. Kas zina, cik ilgi viņi nebija redzējuši nevienu cilvēka seju. Droši vien daudzus gadu desmitus. Bet es biju grūtā stāvoklī, un viņi pret mani izturējās laipni. Viņiem bija būda no izskalotiem kokiem un uguns. Vecā sieviete man deva ēst gliemenes, ko viņi bēguma laikā lasija no klintīm, ar akmeņiem nogalinātu jūrasputnu kaltēto gaļu. Viņa no manis baidījās, tomēr deva man ēst. Kad es nedarīju neko tādu, kas viņu biedētu, viņa sāka man uzticēties un beidzot parādīja man savu lielo dārgumu. Patiešām, īstu dārgumu… Tā bija maza kleitiņa. Viscaur no zīda, izšūta ar pērlēm. Mazas meitenes, princeses, kleitiņa. Pati sieviete valkāja neapstrādātu roņādu.
Mēs nevarējām sarunāties. Es tolaik nepratu kargadiešu valodu, bet viņi neprata nevienu no Arhipelāga valodām un pat savējā runāja slikti. Viņi tur noteikti bija aizvesti, būdami vēl mazi bērni, un atstāti, lai nomirtu. Es nezinu, kāpēc, un diez vai ari viņi paši to zināja. Viņi nezināja neko citu kā vienīgi salu, vēju un jūru. Bet, kad es braucu projām, sieviete man pasniedza dāvanu. Viņa man iedeva Errcta-Akbes gredzena pazudušo pusi.
Zvirbuļvanags bridi klusēja.
Es to nepazinu un, tāpat kā viņa, nezināju, kas tas ir. Bet tā bija gadsimta lielākā dāvana, un to pasniedza nabaga veca, nesaprātīga, roņādā ietinusies sieviete jaunam nejēgam, kurš to iebāza kabatā, pateica: "Paldies!" un aizpeldēja prom… Tā nu es braucu tālāk un darīju to, kas man jādara. Bet pēc tam sekoja citi notikumi, un es aizbraucu uz rietumiem, uz Pūķu taku, un darīju citus darbus. Tomēr visu laiku es turēju neparasto lietiņu pie sevis, jo jutos pateicīgs vecajai sievietei, kas man bija pasniegusi vienīgo dāvanu, ko spēja atrast. Es ievēru vienā no caurumiņiem ķēdi un saku to nēsāt kaklā, bet nekad par to īpaši nedomāju. Bet tad kādu dienu Selidorā, Vistalakajā salā, zemē, kur Errets-Akbe gāja bojā, cinidamics ar pūķi Ormu, es sāku runāt ar kādu puķi, vienu no Orma pēctečiem. Viņš man pateica, kas ir tas, ko es nēsāju sev uz krūtīm.
Viņam šķita ļoti jocīgi, ka es to neesmu zinājis. Pūķi nereti par mums uzjautrinās. Bet Erretu-Akbi viņi atceras un runā par viņu kā par pūķi, nevis ka par cilvēku.
Kad es atgriezos Iekšējās salās, tad beidzot aizbraucu uz Havnoru. Mana dzimtā sala ir Gonta, kas atrodas netālu uz rietumiem no jūsu Kargadu zemēm, un, kaut gan biju diezgan daudz braukājis apkārt, nekad vēl nebiju iegriezies Havnorā. Bija laiks reiz to izdarīt. Redzēju baltos torņus, runāju ar izciliem vīriem, tirgoņiem, prinčiem un seno valstu valdniekiem. Pastāstīju viņiem, kas man pieder. Teicu: ja viņi vēlas, es došos uz Atuanas kapenēm meklēt Pazudušo rūnu, atslēgu mieram. Jo mums pasaulē ļoti vajadzīgs miers. Viņi to uzņēma ļoti atzinīgi, un viens pat iedeva naudu, lai es sagādātu sev laivu. Tad nu es iemācījos jūsu valodu un atbraucu uz Atuanu.
Viņš apklusa un kādu laiku cieši lūkojās alas ēnās.
- Vai tad cilvēki mūsu pilsētās nepazina, ka tu esi no rietumiem, pēc lavas ādas krāsas, pēc valodas?
- Ā, cilvēkus apmānīt ir ļoti viegli, viņš izklaidīgi atbildēja, ja vien prot vajadzīgās viltības. Jāuzbur dažas ilūzijas, un tām cauri redz tikai mags. Bet šeit, kargadiešu zemēs, nav ne burvju, ne magu. Tas ir savādi. Jūs jau sen padzināt visus savus burvjus un aizliedzāt nodarboties ar burvju mākslām, un tagad gandrīz tām vairs neticat.
- Mani mācīja tām neticēt. Tās ir pretrunā ar priesteru valdnieku mācībām. Bet es zinu, ka tikai ar burvību tu varēji tikt līdz Kapenēm un iekļūt tajās iekšā pa sarkano akmeņu durvīm.
- Man palīdzēja ne tikai burvība, bet ari labs padoms. Mēs savās zemēs vairāk nekā jūs nodarbojamies ar rakstīšanu. Vai tu proti lasīt?
- Nē. Tā ir viena no melnajām mākslām.
Viņš pamāja ar galvu. Bet tā ir noderīga. Kāds neveiksmīgs seno laiku zaglis atstāja dažus Atuanas kapeņu aprakstus un norādījumus, kā tajās iekļūt, ja cilvēks prot izmantot Lielo Atvēršanas burvību. Tas viss bija pierakstīts kāda Havnoras prinča dārgumu grāmatā. Viņš man ļāva to izlasīt. Tā nu es tiku līdz lielajai alai…
- Līdz Zemakmenei.
- Zaglis, kurš aprakstīja ceļu, domāja, ka dārgums paslēpts tur, Zemakmenē. Tāpēc es sāku meklēt tur, taču man bija tāda sajūta, ka tam jābūt labāk paslēptam un jāatrodas kaut kur dziļāk Labirintā. Es zināju, kur ir Labirinta ieeja, un, kad ieraudzīju tevi, devos turp, cerēdams paslēpties ejās un turpināt meklēšanu. Tā, protams, bija kļūda. Bezvārda gari jau bija mani pārņēmuši un apmulsinājuši manu prātu. Un kopš tā laika esmu kļuvis arvien nespēcīgāks un trulāks. Nedrīkst padoties šiem spēkiem, vajag tiem pretoties, vajag uzturēt stipru un pārliecinātu garu. To es uzzināju jau sen. Bet šeit, kur viņi ir tik stipri, tas ir ļoti grūti. Viņi nav dievi, Tenara. Bet viņi ir stiprāki par cilvēku.
Abi ilgu laiku klusēja.
- Ko vēl tu atradi dārgumu lādēs? viņa nedzīvā balsī vaicāja.
- Neko prātīgu. Tur ir zelts, dārgakmeņi, kroņi, zobeni. Nekā tāda, uz ko būtu tiesības kādam no dzīvajiem… Pastāsti man kaut ko, Tenara! Kā tu tiki izraudzīta par Kapeņu priesterieni ?
- Kad Virspriesteriene nomirst, šejienes sūtņi iet pa visu Atuanu meklēt meiteni, kas piedzimusi tieši tajā naktī, kad viņa nomirusi. Un vienmer tadu atrod. Jo tā ir atdzimusī priesteriene. Kad meitenei ir pieci gadi, viņu atved šurp uz Vietu. Un, kad viņai paliek seši, viņu atdod