Tumsas gariem, kas apēd viņas dvēseli. Pēc tam viņa pieder tiem un ir piederējusi tiem no laika gala. Un viņai nav vārda.
- Vai tu tam tici?
- Es tam vienmēr esmu ticējusi.
- Un vai tagad tici?
Meitene neatbildēja.
Starp abiem atkal iestājās ēnainais klusums. Pēc ilga laika viņa teica: Pastāsti… pastāsti par pūķiem rietumu pusē!
- Tenara, ko tu darīsi? Mēs nevaram šeit sēdēt un stāstīt viens otram stāstus, līdz izdeg svece un atkal iestājas tumsa.
- Es nezinu, ko darīt. Man bail. Viņa sēdēja uz akmens lādes, taisni izslējusies, sažņaugusi vienu roku otrā, un runāja skaļi, it kā viņu mocītu sāpes. Man bail no
tumsas! vina iesaucās. »
Viņš klusi atbildēja: Tev jāizvēlas. Vai nu jāatstāj mani, jāaizslēdz durvis, jādodas augšā pie saviem altāriem un jāatdod mani saviem Valdniekiem, tad jāaiziet pie priesterienes Kosilas un jāizlīgst ar viņu un tās būs beigas šim stāstām -, vai ari tev jāatslēdz durvis un jādodas ārā kopā ar mani. Atstāj Kapenes, atstāj Atuanu un brauc kopā ar mani pār jūrām! Un tas būs stāsta sākums. Tev jābūt vai nu Arhai, vai Tenarai. Abas tu nevari būt.
Zemā balss skanēja saudzīgi un pārliecināti. Caur alas ēnām viņa ieskatījās vīrietim sejā; tā bija skarba un rētaina, taču tajā nebija ne miņas no cietsirdības vai nodevības.
-Ja es aiziešu no Tumšo spēku kalpības, tie mani nonāvēs. Ja es atstāšu šo vietu, man jāmirst.
- Tu nemirsi. Mirs Arha.
- Es nevaru…
- Lai atdzimtu, ir jāmirst, Tenara. Tas nav tik grūti kā šķiet no pretējās puses.
- Viņi mūs nelaidis ārā. Nemūžam.
- Varbūt nelaidis. Tomēr ir vērts mēģināt. Tev ir zināšanas, man ir prasmes, un mums abiem kopā ir… Viņš bridi apklusa.
- Mums ir Erreta-Akbes gredzens.
- Jā, tas mums ir. Bet mums ir vēl kaut kas. To var saukt par uzticēšanos… Tas ir viens no vārdiem. Tas ir kaut kas ļoti liels. Kaut gan katrs atsevišķi mēs esam vāji, kopā ar to mēs esam stipri stiprāki par Tumsas spēkiem. Viņa acis dzīvi mirdzēja rētainajā sejā. Paklausies, Tenara! viņš teica. -Es atnācu šurp kā zaglis, kā ienaidnieks, kas apbruņojies pret tevi, bet tu man parādīji žēlsirdību un uzticējies man. Un es tev uzticējos kopš pirmā brīža, kad ieraudzīju tavu seju, tas bija īss mirklis alā zem Kapakmeņiem, un tumsā tā izskatījās ļoti skaista. Tu esi man pierādījusi savu uzticēšanos. Es neesmu atbildējis ar to pašu. Došu tev to, kas man ir. Mans īstais vārds ir Geds. Un tagad tas ir nodots tavā glabāšanā. Viņš bija piecēlies un pastiepa meitenei gravēta, caurumota sudraba pusmēnesi. Lai gredzens atkal savienojas! viņš teica.
Meitene satvēra pusmēnesi savā plaukstā. Noņēmusi no kakla ķēdi, kurā karājās otra puse, viņa atbrīvoja to no ķēdes. Tad viņa nolika to uz plaukstas tā, lai lauztās malas sakļautos, un gredzens izskatījās gluži kā vesels.
Meitene nepacēla skatienu.
- Es iešu tev līdzi, viņa teica.
Tumsas dusmas
Kad viņa to bija pateikusi, vīrietis, vārdā Geds, saņēma savā plaukstā viņas roku ar salauzto talismanu. Satrūkusies viņa pacēla acis augšup un ieraudzīja smaidošo vīrieša seju, kurā bija ieplūdis gandarījums un dzīvības spirgtums. Viņa jutās izbiedeta un nelaimīga. Tu atbrīvoji mūs abus, viņš teica. Vienatnē nevar iegūt brīvību. Nāc, netērēsim laiku, kamēr mums tas vēl ir! Atver vēlreiz uz brīdi plaukstu! Viņa bija sažņaugusi sudraba gabalus dūrē, bet pēc Geda lūguma atkal pacēla tos izstieptā plaukstā; abas salauztās puses bija sabīdītas kopā.
Viņš tās nepaņēma, tikai pieskārās tām ar pirkstiem. Pēc tam viņš izrunāja dažus vārdus, un piepeši viņam uz pieres izspiedās sviedri. Meitene juta plaukstā dīvainu trisoņu, it kā uz tās būtu sakustējies kāds sīks, guļošs dzīvnieciņš. Geds nopūtās, viņa sasprindzinājums atslāba, un viņš noslaucīja pieri.
Tā, viņš noteica un, paņēmis Erreta-Akbes gredzenu, pārvilka to viņai pāri labās rokas pirkstiem, ar nelielu piepūli pārbīdīja pāri plaukstai un atstāja uz rokas locītavas. Tā! Viņš pārlaida tam gandarītu skatienu. Der. Acīmredzot tā bijusi sievietes vai bērna aproce.
- Vai tā turēsies? meitene satraukta nomurmināja, juzdama sudraba stīpas auksto, vāri smalko pieskārienu savai tievajai rokai.
- Turēsies. Es nedrīkstēju Erreta-Akbes gredzenam izmantot parastu lāpīšanas burvību, ar kādām ciematu burves labo saplīsušus katlus. Man vajadzēja izmantot Veidošanas mākslu un pārradīt to vienā veselumā. Tagad tas ir tik vesels, it kā nekad nebūtu ticis pārlauzts. Tenara, mums jāiet! Es paņemšu maisu un ūdens pudeli. Uzvelc savu apmetni! Vai vēl kas?
Kamēr viņa taustījās ap durvīm, grasīdamās tās atslēgt, Geds teica: Zēl, ka man nav zižļa. Joprojām runādama čukstus, meitene atbildēja: Tava nūja, ko tu sauc par zizli, ir tepat aiz durvīm. Es to atnesu.
- Kāpēc tu to atnesi? viņš ziņkāri jautāja.
- Biju domājusi… aizvest tevi līdz izejai. Palaist brīvībā.
- Tādas izvēles tev nebija. Tu varēji vai nu paturēt mani par vergu un pati palikt verdzene, vai arī atbrīvot mani un brīva nākt man līdzi. Saņem dūšu, mazā, pagriez atslēgu un ejam!
Meitene pagrieza atslēgu ar pūķa galvu un atvēra durvis uz zemo, melno gaiteni. Ar Erreta-Akbes gredzenu uz rokas viņa izgāja no Kapeņu mantnīcas, un virietis viņai sekoja.
Akmens sienās, grīdā un velvētajos griestos jautās tāda kā viegla vibrācija, ko pat nevarēja saukt par troksni. Tā atgādināja tālīnu pērkona dunu, it kā tālumā kaut kas milzīgs bruktu un kristu lejup.
Meitenei mati uz galvas sacēlās stāvus, un, pat neapdomādamās, viņa nopūta skārda gaismekli sveci. Aiz muguras atskanēja vīrieša soļi, un viņa balss ierunājās tik tuvu, ka elpa skāra viņas matus: Atstāj to tepat! Ja vajadzīgs, es varu dabūt gaismu. Kāds diennakts laiks tagad varētu būt ārā?
- Kad es atnācu šurp, bija krietni pāri pusnaktij.
- Tad mums jāiet uz priekšu.
Tomēr viņš nepakustējās. Meitene saprata, ka viņai jārāda ceļš. Vienīgi viņa zināja, kā izkļūt no Labirinta, un vīrietis gaidīja, gatavs viņai sekot. Viņa sāka iet; zemo griestu dēļ vajadzēja saliekties, tomēr viņa centās virzīties ātri. No neredzamām krustcelēm vēdīja saltums un kodīga, drēgna smaka nedzīva smaka no milzīgā tukšuma zem gaiteņa grīdas. Kad tunelis kļuva mazliet augstāks un varēja izslieties taisni, viņa sāka iet lēnāk, skaitīdama soļus pirms Bedres, kas vairs nevarēja būt tālu. Viegliem soļiem, skaidri apjauzdams visas meitenes kustības, Geds sekoja mazu gabaliņu aiz viņas. Līdzko apstājās meitene, apstājās arī viņš.
- Te ir Bedre, viņa čukstus teica. Es nevaru atrast dzegu… Nē, tepat ir. Uzmanies! Man šķiet, ka akmeņi kļuvuši vaļīgi… Nē, nē, pagaidi tas nav stingrs… Akmeņi zem viņas kājām saļodzījās, un viņa atkāpās atpakaļ drošībā. Viņas sirds neganti dauzījās. Dzega vairs nav droša, akmeņi kļuvuši vaļīgi!
- Es iedegšu nelielu gaismiņu un paskatīšos. Varbūt varēšu tos ar kādu vārdu saturēt kopā. Būs labi, mazā!
Cik savādi, ka viņš mani sauc tādā pašā vārdā, kādā vienmēr tika saucis Manans, meitene nodomāja. Kad Geds iededza zižļa galā tik tikko jaušamu gaismu kā trūdoša koka spīdumu, ka zvaigznes blāvojumu cauri miglai un uzkāpa uz šaurās taciņas blakus melnajam bezdibenim, meitene ieraudzīja dziļajā tumsā aiz viņa parādāmies masīvu stāvu un pazina tajā Mananu. Taču balss viņai iestrēga kaklā kā sprostā, un viņa nespēja iekliegties.