Kad Manans izstiepa roku, lai nogrūstu Gedu no nedrošās malas bedrē, Geds pacēla galvu un, pārsteigumā vai dusmās iekliegdamies, atvēzēja uzbrucējam pretī zizli. Kliedziena bridi gaisma iekvēlojās balta un neciešami spoža tieši einuham sejā. Manans strauji pacēla vienu savu lielo plaukstu, lai aizsegtu acis, izmisīgi rāvās uz priekšu, lai sagrābtu Gedu, zaudēja līdzsvaru un iekrita bezdibeni.
Viņš krita bez kliedziena. Neviena skaņa nepacēlās augšup no bedres ne auguma atsišanās pret zemi, ne nāves sauciens, nekas. Pieķērušies šaurajai malai, nometušies ceļos un sastinguši, Geds un Tenara klausījās, taču neko nedzirdēja.
Gaisma izskatījās kā bāli pelēks plankums un tik tikko bija saskatāma.
-Nāc! Geds teica, izstiepis roku; meitene to satvēra, un pēc trim drosmīgiem soļiem viņi atradās otrā pusē. Geds nodzēsa gaismu. Tenara atkal devās pa priekšu, lai raditu ceļu. Viņa jutās gluži apdullusi un neko nespēja domāt. Tikai pec krietna brīža viņa iedomājās: pa labi vai pa kreisi?
Meitene apstājās.
Dažus soļus viņai aiz muguras Geds klusi jautāja:
- Kas noticis?
- Es esmu apmaldījusies. Iededz gaismu!
- Apmaldījusies?
- Man… man sajuka pagriezienu skaits.
- Es skaitīju, viņš teica, pienākdams mazliet tuvāk.
- Kreisais pagrieziens pēc bedres, pēc tam pa labi un vēlreiz pa labi.
- Tad nākamais būs īstais, viņa mehāniski sacīja, tomēr nekustējās. Iededz gaismu!
- Gaisma mums neparādīs ceļu, Tenara.
- Nekas to neparādīs. Ceļš ir pazudis. Mēs esam pazuduši.
Nāves klusums ieskāva un aprija viņas čukstu.
Viņa juta Geda kustības un auguma siltumu tepat līdzās aukstajā tumsā. Viņš sameklēja meitenes roku un saņēma to savējā. Ej tālāk, Tenara! Nākamais pagrieziens pa labi.
- Iededz gaismu! viņa lūdzās. Tuneļi ir tik samudžināti…
- Es nevaru. Nedrīkstu tērēt spēku. Tenara, viņi ir… Viņi zina, ka esam izgājuši no Mantnīcas. Zina, ka esam tikuši garām bedrei. Viņi meklē mūs, meklē mūsu gribu, musu garu. Lai to apdzēstu un apritu. Man viņi jānotur pa gabalu. Tam aiziet viss mans spēks; man jāturas viņiem pretī kopā ar tevi. Ar tavu palīdzību. Mums jāiet tālāk.
- Mums nav izejas, viņa teica, tomēr paspēra soli uz priekšu. Pēc tam vēl vienu, vilcinādamās, it kā uz katra soļa uzglūnētu melns bezdibenis, tukšums zem kājām. Geda plauksta joprojām turēja viņas roku ciešā, siltā tvēriena. Viņi devās tālāk.
Pēc gājiena, kas šķita bezgala ilgs, viņi sasniedza pakāpienus. Iepriekš tie nebija likušies tik stāvi, turklāt patiesībā tie bija tikai slideni, sekli iecirtumi akmenī. Tomēr viņi uzkāpa līdz augšai, un pēc tam gājiens turpinājās mazliet raitāk, jo Tenara zināja, ka līkumotais tunelis tūlīt pēc kāpnēm labu gabalu stiepjas bez pagriezieniem un sānejām. Vilkdama kreisās rokas pirkstus pa sienu, viņa sajuta tukšumu, atveri kreisajā pusē. Šeit, viņa nomurmināja, bet Geds vilcinājās, it kā meitenes kustības viņam liktos nepārliecinošas.
-Nē, viņa apjukusi nočukstēja, šeitne… Nākamais pagrieziens pa kreisi. Es nezinu. Es nevaru. Izejas nav.
- Mēs ejam uz Apgleznoto istabu, klusā balss tumsā teica. Kā uz turieni jāiet?
- Nākamais pagrieziens pa kreisi.
Meitene gāja tālāk. Viņi apmeta lielu loku, palaida garām divas māņu ejas un nokļuva gaitenī, kura sazarojums veda uz Apgleznoto istabu.
- Taisni uz priekšu, viņa čukstēja, un tagad garā mīklu šķetināšana tumsā padevās vieglāk, jo ejas, kas veda uz dzelzs durvīm, viņa zināja labi un neskaitāmas reizes bija skaitījusi šeit pagriezienus; dīvainais smagums, kas spieda viņas domas, nespēja dzēst no atmiņas labi zināmās ceļazīmes ari tad, ja prāts negribēja darboties. Tomēr visu laiku viņi gāja arvien tuvāk tam, kas viņu spieda un nomāca, un meitenes kājas bija tik smagas, ka viņa vairākas reizes iekunkstējās, pūlēdamās piedabūt tās kustēties. Un tepat blakus smagi elpoja Geds, palaikam dziļi ievilkdams un aizturēdams dvašu kā cilvēks, kurš ar milzu piepūli sakopo visus spēkus. Brīžiem viņš klusinātā un saspringtā balsī izrunāja kādu vārdu vai vārda daļu. Beidzot viņi nokļuva pie dzelzs durvīm, un spējās izbailēs meitene pastiepa roku uz priekšu.
Durvis bija vaļā.
-Ātri! viņa teica un rautin izrāva ceļabiedru tām cauri. Otrā pusē viņa apstajās.
- Kāpēc tās bija vaļā? meitene jautāja.
- Tāpēc, ka taviem Valdniekiem vajadzīgas tavas rokas, lai tās aizdarītu.
- Mēs ejam uz… Meitenes balss aprāvās.
- Uz tumsas centru. Es zinu. Bet mēs esam izkļuvuši no Labirinta. Kādas ir izejas no Zemakmenes?
- Tikai viena. Tās durvis, pa kurām tu ienāci, no iekšpuses nav atdarāmas. Uz izeju jāiet caur alu un tālāk pa ejām līdz lūkai, kas izved istabā aiz Troņa. Troņa zālē.
- Tad mums jāiet turp.
- Bet viņa ir tur, meitene čukstēja. Viņa ir Zemakmenē. Alā. Rakņājas pa tukšo kapu. Es nevaru vēlreiz paiet viņai garām, ai, es to nevaru!
- Tagad viņa būs jau aizgājusi.
- Es nevaru iet turp.
-Tenara, es pašlaik cenšos noturēt griestus mums virs galvas. Es neļauju sienām sakļauties ap mums. Neļauju zemei atvērties zem mūsu kājām. To es daru jau kopš tā briža, kad mēs pagājām garām bedrei, pie kuras gaidija viņu kalps. Ja es varu atturēt zemestrīci, vai tu baidies sastapt vienu cilvēku, iedama kopā ar mani? Uzticies man, kā es esmu uzticējies tev! Nāc man līdzi!
Viņi devās uz priekšu.
Bezgalīgais tunelis izveda alā. Pretī uzvēdīja lielāks plašums, tumsa izpletās uz visām pusēm. Viņi atradās plašajā telpā zem Kapakmeņiem.
Viņi sāka iet tai apkārt, turēdamies pa labi. Tenara paspēra tikai dažus soļus, tad apstājās. Kas tur ir? viņa nomurmināja, un balss gandrīz iestrēga lūpās. Nedzīvajā, plašajā, melnajā gaisā jautās savāds troksnis, dreboša dunoņa, kas atbalsojās asinīs un spiedās ķermenī pa visām šūnām. Laikazoba izgrauztās sienas zem viņas pirkstiem neganti drebēja.
- Ej tālāk! sausa un saspringta atskanēja vīrieša balss. Pasteidzies, Tenara!
Streipuļodama uz priekšu, viņa iekliedzās savās domās, kuras bija tikpat tumšas un satricinātas kā šī pazemes velve: "Piedodiet, ak, mani Valdnieki, Bezvārda gari, sensenie Tumsas spēki, piedodiet man, ak, piedodiet!"
Atbildes nebija. Atbildi viņa nekad nebija saņēmusi.
Viņi nokļuva līdz gaitenim zem Zāles, uzkāpa pa kāpnēm, sasniedza pēdējos pakāpienus un luku virs galvas. Tā bija aizvērta, kā viņa allaž to mēdza atstāt. Meitene piespieda atsperi, kam vajadzēja atdarīt lūku. Tā neatvērās.
-Tā ir salūzusi, viņa teica. Durvis ir aizslēgtas!
Geds aizspraucās viņai garām un atspieda muguru pret lūkas durvīm. Tās nekustējās.
- Tās nav aizslēgtas, uz tām gulstas kaut kāds svars.
- Vai tu vari tās atvērt?
- Varbūt. Droši vien viņa tur gaida. Vai viņa varētu būt kopā ar vīriem?
- Tur var būt Dūbijs un Uahto, un varbūt vēl citi aizbildņi. Vīrieši tur nedrīkst ieiet…
- Es nevaru reizē veikt Atvēršanas burvību, atturēt tos, kuri tur gaida, un turēties pretī tumsas spēkiem, viņš prātodams teica, bet balss bija lidzsvarota un mierīga. Tātad jāizmēģina otras durvis, sarkano akmeņu durvis, pa kurām es šeit ienācu. Vai viņa zina, ka tās no iekšpuses nav atveramas?