- Zina. Viņa man vienreiz ļāva to izmēģināt.
-Tad varbūt viņa tās nebūs ņēmusi vērā. Ejam! Nāc,
Tenara!
Meitene bija noslīgusi uz akmens pakāpieniem, kas dūca un trīcēja, it kā dziļumos zem tiem tiktu raustīta milzīga stopa stiegra.
- Kas tas ir… kas tā par drebēšanu?
- Nāc! viņš teica tik enerģiski un noteikti, ka viņa paklausīja, un abi pa kāpnēm un ejām aizlavījās atpakaļ līdz baisajai alai.
Pie ieejas Zemakmenē Tenaru sagrāba tik spēcīgs akla un sveloša naida smagums, it kā pati zeme gultos viņai uz pleciem; meitene sarāvās un, pašai neattopoties, skaļi iekliedzās: Viņi ir šeit! Viņi ir šeit!
-Tad parādīsim viņiem, ka arī mēs esam šeit, vīrietis teica, un no viņa zižļa un rokām izšāvās balts spožums; kā jūras vilnis saulē tas salūza pret neskaitāmajiem griestu un sienu dimantiem, un tā spilgtajā mirdzumā viņi skriešus metās cauri alai; visapkārt šaudījās ēnas, lēkadamas pār baltajiem rakstiem, dzirkstošajajiem izciļņiem un atrakto, tukšo kapu. Viņi metās uz zemo eju un saliekušies ieskrēja tajā meitene pirmā, vīrietis cieši aiz viņas. Akmeņi dunēja un šūpojās viņiem zem kājām. Tomēr viņus visu laiku pavadīja žilbinošā gaisma. Kad priekšā parādījās durvju akmens plāksnes, Tenara cauri zemes dārdiem izdzirda Geda balsi izsaucam vienu vārdu; sakņupusi uz ceļiem, viņa juta, ka zizlis virs galvas triecas pret slēgto durvju sarkano akmeni. Akmens iekvēlojās nokaitēta metāla baltumā, un plāksnes pašķīrās.
Ara pletās debesis, kurās svīda rītausmas bālums. Augstas un saltas tajās mirdzēja dažas baltas zvaigznes.
Tenara redzēja zvaigznes un juta sejā tīkami spirgto vēju, taču necēlās augšā. Sakņupusi četrrāpus, viņa palika tupam starp zemi un debesim.
Vīrietis savāds, tumšs stāvs rita krēslā pagriezās un parāva viņas roku, likdams celties kājās. Viņa seja izskatījās melna un sašķiebta kā dēmonam. Meitene izbiedēta novērsās, iekliegdamās pilnīgi svešādā balsī, it kā viņas mutē runātu pavisam sveša mēle: Nē! Nē! Neaiztiec mani, ej prom… ej prom! Prom! Un viņa locīdamās rāvās atpakaļ Kapeņu drūpošajā bezlūpu mutē.
Vīrietis atlaida ciešo tvērienu. Viņš klusi teica: Pie Saišu zīmes uz tavas rokas es tevi lūdzu, Tenara: nāc tālāk!
Viņa redzēja zvaigznes gaismu iemirdzamies uz savas sudraba aproces. Nenolaizdama no tās skatienu, viņa grīļodamās piecēlās. Ielikusi roku Geda plaukstā, meitene devās tālāk. Paskriet viņa nevarēja. Viņi kāpa lejup pa piekalni. No melnās klinšu mutes aiz muguras izlauzās garš, ilgs naida un žēlabu kauciens. Visapkārt ripoja un krita akmeņi. Zeme drebēja. Viņi steidzās uz priekšu, un meitene joprojām kā apmāta raudzījās zvaigžņu gaismas starojumā uz savas rokas.
Viņi sasniedza krēslaino ieleju Vietas rietumu pusē. Tagad vajadzēja kāpt augšup. Pēc īsa briža Geds skubināja meiteni palūkoties atpakaļ. Skaties!…
Viņa paskatījās un redzēja. Tagad viņi atradās ielejas pretējā pusē, vienā līmenī ar Kapakmeņiem, deviņiem lielajiem klintsbluķiem, kas stāvēja vai gulēja virs dimantu un kapu pazemes. Akmeņi kustējās. Tie raustīdamies lēni liecās lejup kā kuģu masti. Viens no tiem nodrebēja un itin kā izauga lielāks, tad viscaur noraustījās un apgāzās. Tad gāzās nākamais, šķērsām triekdamies pret iepriekšējo. Troņa zāles zemais jumta kupols, kas melnēja uz dzeltenīgo rīta debesu fona, trīcēja un kustējās. Ēkas sienas šķita piepūšamies. Milzīgā, drūpošā akmeņu būve mainīja apveidus kā māls tekošā ūdenī, tā iegrima, nodārdēja, sasvērās sāniski un sabruka spējā šķembu un putekļu virpuli. Ielejas zeme raucās un krokojās, kalna nogāzei pārskrēja tāds kā vilnis, un starp Kapakmeņiem atvērās milzu plaisa, no kuras glūnēja pazemes melnums un gaišākā pelēki dūmi cēlās putekļi. Akmeņi, kuri vēl stāvēja stateniski, iekrita tajā, un pazeme tos aprija. Tad ar dārdu, kas šķita atbalsojamies pašās debesīs, plaisas melnā, robainā mute aizvērās, kalni nodrebeja vēlreiz un aprima.
Tenara novērsa skatienu no zemestrīces šausmām un paskatījās uz līdzās stāvošo vīrieti, kura seju viņa nekad nebija redzējusi dienasgaismā. Tu to aizkavēji, meitene teica, un viņas balss pēc zemes dobjajiem auriem un vaidiem skanēja kā stabules dziesma. Tu aizkavēji zemestrīci un tumsas dusmas.
Mums jāiet tālāk, viņš teica, aizgriezdamies no saullēkta un sagrautajām Kapenēm. Es esmu noguris, un man salst…
Iedams viņš grīļojās, un meitene paņēma viņu zem rokas. Abi spēja paiet tikai pavisam lēni. Soli pa solim viņi cīnījās augšup pa plašo kalna nogāzi kā divi sīki zirnekļi pa milzu sienu, līdz beidzot abi stāvēja grēdas virsotnē, kuru zeltīja lēcošā saule un šķērsoja retas, garas salviju ēnas. Priekšā slējās rietumu kalni, kuru pakājes bija violetas, bet grēdu virsotnes zeltainas. Kādu laiku abi stāvēja, tad devās pāri kalna korei un drīz vien no Kapeņu Vietas vairs nebija saskatāmi.
Rietumu kalni
Tenara pamodās, izraudamās no mokošiem sapņiem, no vietām, pa kurām bija staigājusi tik ilgi, ka miesa bija nokritusi viņai no kauliem un viņa varēja redzēt tumsā bāli spidam abus savus baltos apakšdelma kaulus. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja zeltainu gaismu un sajuta spēcīgo salviju smaržu. Mostoties viņā ieplūda tīksmīgs atvieglojums, un ķermeni lēnām pārņēma visaptverošs, pāri plūstošs prieks. Tenara piecēlās sēdus, izstiepa melnās piedurknēs tērptās rokas un ar bērnišķu sajūsmu palūkojās visapkārt.
Bija vakars. Saule bija noslīdējusi aiz kalniem, kas augsti un blīvi slējās rietumu pusē, bet rieta atblāzma apmirdzēja visu zemi un debesis plašas, skaidras ziemas debesis un plašu, neauglīgu, zeltainu kalnu zemi, ko šķērsoja dziļas ielejas. Vējš bija norimis. Valdīja salts klusums. Nekur nemanīja nekādas kustības. Blakus slējās sausi, pelēki salviju puduri, un plaukstas durstīja sīki, sakaltuši tuksneša augu stiebri. Visaptverošais, klusais vakargaismas krāšņums zaigoja katrā zariņā, katrā sakaltušajā lapā un zāles stiebrā, uz kalnu virsmām un gaisā.
Viņa paskatījās pa kreisi un ieraudzīja vīrieti, kurš gulēja ciešā miegā uz tuksnesīgās zemes, ietinies apmetnī, palicis roku zem galvas. Viņa seja miegā izskatījās barga, gandrīz dusmīga, bet kreisā roka ļengani gulēja smiltīs blakus sīkam dadzim, kas joprojām nebija nometis savu sapluinīto, pelēko pūku apvalku un niecīgos dzelkšņu un adatiņu ieročus. Vīrietis un sīkais tuksneša dadzis; dadzis un aizmigušais vīrietis…
Cilvēks, kura spēks tikpat liels kā Senajiem Zemes spēkiem un radniecīgs tiem; cilvēks, kurš sarunājas ar pūķiem un ar savu vārdu aizkavē zemestrīces… Un te nu viņš guļ aizmidzis smiltīs, un blakus viņa rokai aug mazs dadzis. Tas viss šķita ļoti savādi. Izrādījās, ka dzīve, pastāvēšana pasaulē ir. kaut kas daudz lielāks un dīvaināks, nekā viņa jebkad iedomājusies. Gaisma no debesīm skāra viņa pieputējušos matus un uz brīdi nokrāsoja dadzi zeltainu.
Pamazām gaišums izplēnēja. Tuvojoties krēslai, ar katru bridi dzēlīgāk sevi lika just aukstums. Tenara piecēlās un sāka lasīt sakaltušu salviju kušķus, sīkus, nokritušus zariņus, atlauzdama tos no sīkstajiem, lielajiem zariem, kas šo augu pasaulē bija tikpat masīvi un žuburoti kā ozolu zari. Viņi šeit bija apstājušies ap pusdienlaiku, kad vēl bija silts, un tālāk viņi paguruma dēļ vairs nespēja aiziet. Pāris kroplu kadiķu un kalnu grēdas rietumu nogāze, pa kuru viņi bija kāpuši lejā, gluži labi noderēja par īslaicīgas apmešanās vietu; viņi bija padzērušies no pudeles mazliet ūdens, apgūlušies zemē un aizmiguši.