Zem zemajiem kociņiem gulēja nokaltušu, paresnu zaru klājiens, un viņa tos savāca vienkopus. Izrakuši bedri starp smiltīs iegrimušiem akmeņiem, viņa ar savām krama šķiltavām iekūra uguni. Salvijas lapas un sīkie zariņi tūlīt aizdegās. Sausie iekuri uzziedēja sārtās liesmās, un gaisā pacēlās sveķu smarža. Tagad ap ugunskuru jau izskatījās pavisam tumšs, un milzum plašajās debesīs atkal sāka parādīties zvaigznes.
Liesmu spraksti un sīkšana pamodināja gulētāju. Viņš piecēlās sēdus, ar plaukstām saberzēdams notriepto seju, tad stīvi uzslējās kājās un pienāca pie ugunskura.
- Ej nu sazini… viņš miegaini teica.
- Es saprotu, bet bez uguns mēs šeit nakti nepārcietīsim. Aukstums pieņemas. Pēc briža viņa piebilda: Ja nu varbūt tu vari mūs sasildīt ar kādu burvību vai arī padarīt uguni neredzamu…
Viņš apsēdās pie ugunskura, piebīdīdams kājas pie pašām liesmām un ar rokām apņemdams ceļgalus. Brr! viņš noskurinājās. Uguns ir daudz labāka par burvību. Es ap mums uzbūru nelielu ilūziju: ja kāds nāktu te garām, mēs viņam izskatītos pēc koku gabaliem un akmeņiem. Kā tu domā? Vai viņi dzīsies mums pakaļ?
- Man no tā bail, bet drīzāk es domāju, ka ne. Par tavu klātbūtni Vietā zināja tikai Kosila. Kosila un Manans. Un viņi ir pagalam. Kad sabruka Zāle, viņa noteikti bija tur iekšā. Gaidīja pie lūkas. Un pārējie droši vien domās, ka es atrados Zālē vai Kapenēs un gāju bojā zemestrīcē. Tenara arī apņēma ar rokām ceļgalus un nodrebinājās. Es ceru, ka pārējās ēkas nesabruka. No kalna īsti nevarēja redzēt, un gaiss bija smilšu pilns. Visi tempļi un mājas, un Lielais nams, kur guļ visas meitenes, taču, jādomā, nesagāzās!
- Drīzāk gan ne. Kapenes aprija pašas sevi. Pirms mēs sākām iet projām, es redzēju kāda tempļa zeltīto jumtu tas stāvēja neskarts. Un pa nogāzi skraidīja cilvēki.
- Ko viņi sacīs, ko domās… Nabaga Pente! Tagad viņai varbūt vajadzēs kļūt par Dievkaraļa Augsto priesterieni. Un deši viņa vienmēr gribēja no turienes aizbēgt. Nevis es. Bet varbūt viņa aizbēgs tagad. Tenara pasmaidīja. Viņā kūsāja prieks, ko nespēja aptumšot nekādas domas vai bailes tas pats drošais, noteiktais prieks, kas bija uzbangojis, viņai pamostoties zeltainajā gaismā. Atvērusi ceļasomu, viņa izņēma divus nelielus, plakanus plāceņus, vienu pāri ugunskuram padeva Gedam, otru sāka ēst pati. Maize bija sīksta, skābena un ļoti spēcinoša.
Kādu laiku viņi ēda klusēdami.
- Cik tālu mēs esam no jūras?
- Šurpceļā man pagāja divas naktis un divas dienas. Tagad mums vajadzēs vairāk.
- Es esmu stipra, viņa teica.
- Jā. Un drosmīga. Bet tavs ceļabiedrs ir noguris, viņš smaidīdams teica. Un mums nav daudz maizes.
- Vai mēs atradīsim ūdeni?
- Jā, rit kalnos.
- Vai tu mums varēsi dabūt ēdamo? viņa diezgan bikli un neskaidri pajautāja.
- Medībām vajadzīgs laiks un ieroči.
- Es domāju ar burvībām.
- Es varu atsaukt šurp trusi, viņš teica, ar saliektu kadiķa zaru bikstīdams uguni. Pašlaik truši visapkārt lien ārā no alām. Vakars ir viņu laiks. Es varētu kādu no tiem pasaukt vārdā, un viņš būtu klāt. Bet vai iespējams saķert, nodīrāt un izcept trusi, ko esi šādi pasaucis pie sevis? Badu ciešot, tas varbūt ir iespējams. Bet man tas šķiet gluži kā nodevība. -
- Jā. Es tikai domāju varbūt tu vari…
- Uzburt vakariņas, viņš pabeidza. Jā, es to varu. Kaut vai uz zelta šķīvjiem. Bet tā būtu ilūzija, un pēc šādas maltītes cilvēks jūtas vēl vairāk izsalcis nekā iepriekš. Tikpat labi varētu paēst no saviem vārdiem. Uguns gaisma viņa īsu bridi redzeja pazibam smaida vīrieša baltos zobus.
- Tava maģija ir dīvaina, viņa teica ar jaušamu pašcieņu balsī, kā priesteriene, kas vēršas pie maga. Izskatās, ka tā ir noderīga tikai lielās lietās.
Geds piemeta ugunij malku, un zari uzliesmoja, sprikstēdami un dzirksteļodami ar sveķainu smaržu.
- Vai tu patiešām vari atsaukt trusi? Tenara pēkšņi iejautājās.
- Vai gribi to redzēt?
Viņa pamāja ar galvu.
Geds aizgriezās projām no uguns un klusi iesaucās biezajā, zvaigžņu apmirdzētajā tumsā: Kebbo… 0 kebbo…
Klusums. Nekādas skaņas. Nekādas kustības. Tikai driz vien šaudīgā uguns loka pašā ārmalā ļoti tuvu pie zemes iezibējās apaļa acs kā spoži melns akmentiņš. Pūkainas muguras izliekums, gara, modri saslieta auss.
Geds ierunājās vēlreiz. Auss sakustējās, tai blakus no ēnas iznira otra auss, tad zvēriņš pagriezās, un Tenara īsu brīdi redzēja visu mazo, pūkaino, kustīgo kamolu, kas bezrūpīgi devās atpakaļ savās nakts gaitās.
- Ai! viņa izdvesa, aizturēdama elpu. Tas bija jauki! Pēc neilga brīža meitene jautāja: Vai es arī tā varētu?
-Redzi…
- Nu jā, tas ir noslēpums, viņa pārtrauca, un balsī atkal ieskanējās noraidoša pašcieņa.
- Truša vārds ir noslēpums. To nedrīkst izmantot vieglu prātu, bez vajadzības. Taču prasme izsaukt nav noslēpums, bet drīzāk dāvana, mīklaina spēja.
- Jā, viņa noteica, tā tev patiešām ir. Es zinu! Balsi skanēja kaisme, ko viņa necentās slēpt aiz tēlota izsmiekla. Geds paskatījās uz meiteni un neko neatbildēja.
Viņš joprojām jutās izvārdzis pēc cīņas ar Bezvārda gariem; drebošajos tuneļos viņš bija iztērējis visu spēku. Kaut ari viņš šajā cīņā bija uzvarējis, triumfam spara vairs nepietika. Drīz viņš atkal apgūlās pēc iespējas tuvāk ugunij un ļāvās miegam.
Tenara sēdēja, piekurdama uguni un vērodama spožos zvaigznājus plašajās ziemas debesīs no vienas apvāršņa malas līdz otrai, kamēr spožumā un klusumā sāka reibt galva, un viņa iegrima snaudā.
Abi pamodās. Uguns bija izdzisusi. Zvaigznes, ko viņa bija vērojusi, tagad atradās tālu aiz kalniem, un austrumos bija iedegušās jaunas. Viņus bija pamodinājis aukstums, tuksneša nakts sausais aukstums un ledainais, asais vējš. No dienvidaustrumiem debesīs kāpa mākoņi.
Savāktā malka bija gandrīz beigusies. Paiesim kādu gabaliņu, Geds teica, līdz rītausmai vairs nav tālu. Viņa zobi tā klabēja, ka Tenara tik tikko saprata teikto. Viņi sāka kāpt augšup pa garo, lēzeno nogāzi rietumu virzienā. Krūmi un akmeņi zvaigžņu gaismā izskatījās melni, un iet nebija grūtāk kā dienā. Pēc kāda laika kustības viņus sasildīja; vairs nevajadzēja tik ļoti rauties čokurā un drebēt, un gājiens padevās vieglāk. Saullēktā viņi jau atradās uz tālākās no rietumu kalnu grēdām, kuras bi ja iežogojušas Tenaras līdzšinējo dzīvi.
Viņi apstājās birzī, kur'pie koku zariem joprojām turējās zeltainas, drebošas lapas. Geds pastāstīja Tenarai, ka tās ir apses; viņa pazina vienīgi kadiķus, nīkulīgās papeles pie upes un četrdesmit ābeles Vietas augļudārzā. Apses zarā smalki iečirpstējās sīks putnēns. Zem kokiem tecēja upe šaura, bet spēcīgu straumi; ūdens trokšņaini gāzās pār akmeņiem, veidodams kritumus, un tā steidzās, ka nepaguva sasalt. Tenarai kļuva gandrīz bail. Viņa bija pieradusi pie tuksneša, kur valda klusums un viss kustas lēni: gausas upes, mākoņu ēnas, laupītājputni, kas nesteidzīgi riņķo virs galvas.
Viņi sadalīja maizi un pēdējo drupano siera gabalu, mazliet atpūtās un turpināja ceļu.
Līdz vakaram viņi bija tikuši diezgan augstu. Laiks bija apmācies un vējains, gaisā juta salu. Viņi apmetās nakšņot citas upes ielejā, kur bija pietiekami daudz malkas, un šoreiz sakūra pamatīgu ugunskuru, pie kura varēja kārtīgi sasildīties.
Tenara jutās laimīga. Viņa bija atradusi vāveres riekstu krātuvi, ko skatienam atklājis izdobtais, kritušais stumbrs; tur bija pāris mārciņu labu valriekstu un vēl citi rieksti ar gludu čaulu, kurus Geds, nezinādams tiem kargadiešu vārdu, sauca par ubir. Tenara tos pa vienam sašķaidīja starp diviem plakaniem akmeņiem un katru otro atdeva Gedam.