- Kaut mēs varētu šeit palikt! viņa teica, skatīdamās lejup uz vējaino, krēslaino ieleju starp kalniem. Man patīk šī vieta.
- Šī ir laba vieta, viņš piekrita.
- Cilvēki nekad nenāktu šurp.
- Bieži laikam ne… Es esmu dzimis kalnos, Geds teica. Gontas kalnā. Ja brauksim uz ziemeļiem, mēs to redzēsim ceļā uz Havnoru. Ziemā tas izskatās ļoti skaists paceļas viscaur balts no jūras kā milzu vilnis. Mans ciemats atradās pie tādas pašas upes kā šī. Kur esi dzimusi tu, Tenara?
- Atuanas ziemeļos, laikam Entatā. Es neatceros.
- Vai tevi aizveda no turienes tik mazu?
- Man bija pieci gadi. Es atceros uguni pavardā un… vairāk neko.
Geds paberzēja zodu; tagad tas bija tīrs, kaut arī apaudzis ar bārdu, jo, par spīti aukstumam, viņi abi bija nomazgājušies kalnu upē. Viņš berzēja zodu un izskatījās domīgs un bargs. Tenara vēroja viņu ugunskura gaismā un kalnu puskrēslā, pati nenojauzdama, kas notiek viņas sirdī.
- Ko tu darīsi Havnorā? Geds jautāja drīzāk ugunij nekā viņai. Tu patiešām esi atdzimusi vairāk nekā es būtu domājis.
Viegli smaidīdama, Tenara pamāja ar galvu. Viņa patiešām jutās kā piedzimusi no jauna.
- Tev vajadzētu vismaz iemācīties valodu.
- Tavu valodu?
-Jā.
- Es to gribētu.
- Labi. Lūk, šo sauc kabat. Un viņš iesvieda Tenarai klēpī starp melnā tērpa krokām mazu akmentiņu.
- Kabat. Vai tas ir pūķu valodā?
-Nē, nē. Tev nav jāmācās veikt burvības, tev jāmācās sarunāties ar citiem cilvēkiem!
- Bet kā sauc akmentiņu pūķu valodā?
- Tolk, viņš teica. Bet es tevi negribu padarīt par savu burvību mācekli. Gribu iemācīt tev valodu, kādā cilvēki runā Arhipelāgā, Iekšzemēs. Pirms došanās šurp man vajadzēja iemācīties tavu valodu.
- Tu tajā runā diezgan savādi.
- Bez šaubām. Tālāk: arkemmi kabat. Un viņš pastiepa rokas, lai Tenara atdotu viņam akmeni.
- Vai man jābrauc uz Havnoru? viņa jautāja.
- Kur citur tu vari braukt, Tenara?
Meitene vilcinājās.
- Havnora ir skaista pilsēta, viņš teica. Un tu tai aizvedīsi gredzenu pazudušo dārgumu, miera zīmi. Havnorā tevi apsveiks kā princesi. Tev parādīs godu par šo izcilo dāvanu, lūgs tevi jusdes kā mājās, un tu judsies kā mājās. Tajā pilsētā dzīvo krietni un augstsirdīgi cilvēki. Tevi sauks par Balto dāmu, jo tev ir gaiša āda, un mīlēs jo vairāk tāpēc, ka tu esi tik jauna. Un tāpēc, ka tu esi skaista. Tev būs simtiem tādu kleitu kā tā, ko es tev parādīju ilūzijā, bet tās būs īstas. Tu piedzīvosi cildinājumus, pateicību un mīlestību. Tu, kas esi pazinusi tikai vientulību, skaudību un tumsu.
- Man bija Manans, viņa kā aizstāvēdamās teica, un lūpas viņai mazliet iedrebējās. Viņš mani mīlēja un vienmēr bija pret mani labs. Aizstāvēja un sargāja mani, kā mācēja, bet es viņu nonāvēju viņš iekrita melnajā bedrē. Es negribu braukt uz Havnoru. Es negribu turp braukt. Gribu palikt tepat.
- Te Atuanā?
- Kalnos. Te, kur mēs esam tagad.
- Tenara, Geds savā nopietnajā, rāmajā balsī teica, tad mēs paliksim šeit. Man nav naža, un, kad snigs, mums ies grūti. Bet kamēr varam atrast sev ēdamo…
- Nē. Es saprotu, ka mēs te nevaram palikt. Es runāju muļķības, Tenara teica un piecēlās, lai piemestu ugunij malku; riekstu čaumalas izbira zemē. Viņa stāvēja, tieviņa un izslējusies ļoti taisna savā saplīsušajā, notraipītajā, melnajā apģērbā. Tam, ko es zinu, vairs nav nekādas jēgas, viņa teica, un neko citu es neesmu iemācījusies. Es centīšos mācīties.
Geds novērsās, un viņa seja noraustījās kā sāpēs.
Nākamajā dienā viņi pārgāja pāri dzeltenīgās kalnu grēdas mugurai. Pārejā pūta griezīgs vējš, nesdams līdzi sniegu, svilinādams seju un aizmiglodams skatienu. Tikai tad, kad viņi bija tikuši krietnu gabalu zemāk grēdas otrā pusē un attālinājušies no sniega mākoņiem, kas blīvējās virs kalnu galotnēm, Tenara aiz kalnu sienas ieraudzīja zemi. Tā bija viscaur zaļa zaļa no priedēm, pļavām, apsētiem laukiem un papuvēm. Pat ziemas vidū, kad koku puduri bija kaili un meži slēja tikai pelēkus zarus, šī zeme izskatījās zaļa, neuzbāzīga un laipna. Viņi lūkojās lejup uz to no augsta, klinšaina kalna sāna. Geds klusēdams norādīja uz rietumiem, kur saule slīdēja lejup biezu, baltu mākoņu aizsegā. Pati saule bija paslēpusies, taču apvārsnis zaigoja gandrīz tāpat kā dzirkstošās kristāla sienas Zemakmenē līksms mirdzums pašā pasaules malā.
-Kas tas ir? meitene jautāja, un Geds atbildēja: Jūra.
Drīz pēc tam Tenara ieraudzīja nākamo brīnumu, kas gan nebija tik pārsteidzošs, tomēr brīnums tik un tā. Viņi nokļuva uz ceļa un sāka iet pa to uz priekšu, un, kad sāka krēslot, sasniedza ciematu gar ceļa malām rindojās desmit vai divpadsmit mājas. Sapratusi, ka tagad viņi nokļuvuši starp cilvēkiem, Tenara satraukta paskatījās uz ceļabiedru. Paskatījās, bet neredzēja viņu. Blakus, tērpies Geda drānās un apavos, viņa gaitā soļoja svešs cilvēks. Tam bija balta āda un nebija bārdas. Svešais paskatījās uz Tenaru, un viņa acis bija zilas. Viņš tai pamirkšķināja.
Vai es viņus piemānīšu? vīrietis teica, rUn kā tev patīk savas drēbes?
Tenara paskatījās lejup uz sevi. Viņai mugurā bija brūni lauku sievietes svārki un jaka un ap pleciem liels, sarkans vilnas lakats.
- Ai! viņa iesaucās un aprāvās. Ai, tu esi… tu esi Geds! Izrunādama viņa vārdu, meitene ieraudzīja viņu pilnīgi skaidri: tumšo, rētaino, pazīstamo seju un tumšās acis, un tomēr blakus stāvēja svešinieks ar baltu ādu.
- Neizrunā manu īsto vārdu svešinieku klātbūtnē. Arī es neizrunāšu tavējo. Mēs esam brālis un māsa un nākam no Tenacbahas. Un, ja redzēšu laipnu seju, es droši vien palūgšu vakariņas. Viņš paņēma meiteni pie rokas, un abi iegāja ciematā.
Nākamajā dienā viņi devās projām, pieēduši pilnus vēderus un labi izgulējušies sienaugšā.
- Vai magi bieži lūdz dāvanas? Tenara jautāja, kad viņi devās uz priekšu pa ceļu starp zaļām pļavām, kurās ganījās kazas un nelieli, plankumaini teļi.
- Kāpēc tu tā jautā?
- Man izskatījās, ka tu esi pieradis lūgt. Tev tas pat labi padevās.
- Taisnību sakot, jā. Es esmu lūdzis visu mūžu, ja tu tā to dēvē. Redzi, burvjiem nekas liels nepieder. Ja viņi klejo apkārt, viņiem parasti ir tikai zizlis un apģērbs. Vairums cilvēku viņus labprāt uzņem, paēdina un dod pajumti. Un viņi par to atmaksā.
- Kā viņi atmaksā?
- Nu, atceries, piemēram, to sievieti ciematā. Es izārstēju viņas kazas.
- Kas tām kaitēja?
- Abām bija iekaisuši tesmeņi. Zēna gados es pats ganīju kazas.
- Vai tu viņai teici, ka esi tās izārstējis?
- Nē. Kā es to varētu? Un kāpēc?
Pēc klusuma brīža Tenara teica: Es redzu, ka tava maģija tomēr nav noderīga tikai lielās lietās vien.
- Viesmīlība un laipnība pret svešinieku ir ļoti liela lieta, viņš atbildēja. Protams, ar pateicību būtu diezgan. Bet man bija žēl kazu.
Pēcpusdienā viņi sasniedza lielu pilsētu. Tā bija būvēta no māla ķieģeļiem, un to apjoza pēc kargadiešu paražām celts mūris ar izrobotām pārkarēm, sargtorņiem visos četros stūros un tikai vieniem vārtiem, aiz kuriem lopu dzinēji ganīja lielu aitu baru. Virs dzeltenīgo ķieģeļu mūra slējās simt vai vairāk dakstiņu jumtu. Pie vārtiem stāvēja divi sargi no Dievkaraļa sardzes; pie bruņcepurēm tiem slējās sarkani spalvu pušķi. Tenara bija redzējusi vīriešus ar tādām bruņcepurēm apmēram reizi gadā ierodamies Kapeņu Vietā, lai nogādātu tur ziedojumus vergus vai naudu Dievakaraļa templim. Ejot gar mūra ārmalu, viņa to pastāstīja Gedam, un viņš teica: Ari es zēna gados tiku tos redzējis. Viņi lielā pulka iebruka Gontas salā. Ieradās ari mūsu ciematā, lai to izlaupītu. Bet mēs viņus padzinām. Pēc tam krastā pie Āras lejteces notika barga kauja, daudz vīru gāja bojā runāja, ka veseli simti. Varbūt tagad, kad gredzens atkal ir savienots un Pazudusī rūna atgūta, vairs nenotiks šādi sirojumi un kari starp Kargadas impēriju un Iekšzemēm.