- Būtu muļķīgi, ja tas turpinātos, sacīja Tenara. Ko Dievkaralis varētu iesākt ar tādu vergu daudzumu?
Viņas ceļabiedrs, šķiet, brīdi to pārdomāja. Tas ir, ja kargadieši pakļautu sev visu Arhipelāgu?
Viņa pamāja ar galvu.
- Diez vai tas būtu iespējams.
- Bet skaties, cik stipra ir šī impērija, redzi, kāda liela pilsēta, kādi mūri, kādi karavīri! Kā tavas zemes spētu pretoties tādiem uzbrucējiem?
- Šī nav sevišķi liela pilsēta, Geds uzmanīgi un saudzīgi paskaidroja. Kad es tikko atstāju savus kalnus, man ari tāda būtu likusies milzīga. Bet Jūrzemē ir daudz, daudz pilsētu, un šī to vidū nebūt nav lielākā. Zemju ir daudz, ļoti daudz. Tu tās redzēsi, Tenara.
Meitene neko neatbildēja. Sadrūmušu seju viņa gurdi soļoja uz priekšu.
-Tas ir lielisks skats, kad, braucot ar laivu, acu priekšā no jūras itin kā izaug jaunas zemes. Lauki un meži, pilsētas ar ostām un pilīm, un tirgus laukumiem, kur pārdod visu, kas vien pasaulē dabūjams.
Tenara pamāja ar galvu. Viņa saprata, ka Geds cenšas viņu uzmundrināt, taču viss viņas prieks bija palicis kalnos, krēslainajā upes ielejā. Tagad viņu bija pārņēmušas mokošas bailes, kas ar katru brīdi pieauga. Viss gaidāmais bija svešs un nezināms. Viņa pazina vienīgi tuksnesi un Kapenes. Kāds no tā labums? Viņa zināja sagrautā Labirinta ejas un pagriezienus, prata dejas, kas jādejo kritušā altāra priekšā. Viņa neko ne-zināja ne par mežiem, ne par pilsētām, ne par cilvēku sirdīm.
Pēkšņi viņa jautāja: Vai tu tur paliksi kopā ar mani?
Meitene neskatījās uz viņu. Gedu slēpa baltādainā kargadiešu zemnieka manīgā maska, un Tenarai nepatika viņu tādu redzēt. Taču vīrieša balss nebija mainījusies tā bija tā pati balss, kas tika runājusi ar viņu Labirinta tumsā.
Atbilde skanēja lēni. Tenara, man jāiet turp, kurp mani sūta. Es sekoju savam aicinājumam. Līdz šim tas nav ļāvis man ilgstoši uzturēties vienā vietā. Vai tu to saproti? Es daru to, kas man jādara. Un savā ceļā man jāiet vienam. Es palikšu pie tevis Havnorā tik ilgi, cik tev tas būs vajadzīgs. Un, ja tev vēl kādreiz ievajadzēsies mani, tad pasauc! Es atnākšu pie tevis. Atnāktu pat no kapa, ja tu mani sauktu, Tenara! Bet palikt kopā ar tevi es nevaru.
Viņa neatbildeja. Pēc kāda laika Geds teica: Ilgi tev mani tur nevajadzēs. Tu būsi laimīga.
Tenara pakļāvīgi pamāja ar galvu un klusēja. Abi blakus viņi devās uz jūras pusi.
Jūras brauciens
Geds bija paslēpis laivu kādā alā liela, klinšaina zemesraga malā. Tuvējā ciemata ļaudis to sauca par Mākoņragu, un kāds no šiem ļaudīm pacienāja viņus vakariņās ar krietnu bļodu zivju sautējuma. Kad pelēkā diena jau tinās krēslā, viņi devās lejā no klintīm uz piekrasti. Ala bija līdzīga šaurai plaisai, kas iestiepās klintī trīsdesmit pēdu dziļumā; tās smilšainā grīda bija mitra, jo ala atradās tik tikko virs paisuma augstākās robežas. Tās ieeja bija redzama no jūras, un Geds teica, ka nedrīkstot kurināt uguni, lai zvejnieki, kas savās mazajās laiviņās izbraukuši piekrastes ūdeņos nakts zvejā, nepamanītu to un nekļūtu ziņkārīgi. Tāpēc viņi pacietīgi apgūlās vēsajās smiltīs, kas starp pirkstiem šķita tīkami mīkstas, bet nogurušu ķermeni spieda kā akmens. Tenara klausījās, kā dažus jardus zem alas ieejas pret klinti šļācas, dārd un bango jūra un kā lejā viļņi aizdun gar austrumu piekrasti daudzu jūdžu tālumā. Vienas un tās pašas skaņas neskaitāmas reizes no vietas, un tomēr ne gluži tās pašas… Jura nekad neaprimst. Visas pasaules visu zemju visos krastos tā veļ šādus nerimtīgus viļņus un nekad nenomierinās, nekad neapklust. Tuksnesis un kalni tie stāv nekustīgi. Tie nedveš šādus nebeidzamus, dobjus, vienmuļus vaidus. Jūra runā mūžīgi un nemitīgi… Bet tās valoda viņai bija sveša. Viņa to nesaprata.
Pirmajā rīta krēslā, kad bija iestājies bēgums, Tenara pamodās no nemierīga miega un redzēja Gedu izejam no alas. Viņa noskatījās, kā tas basām kājām un sajoztā apmetnī nokāpj lejā starp melni apsūnojušajiem akmeņiem, it kā kaut ko meklēdams. Drīz viņš atgriezās, ar savu augumu aptumšodams alas ieeju.
- Še! viņš teica, pastiepdams sauju slapju, nepievilcīgu kunkuļu, kas atgādināja violetus akmentiņus ar oranžām svītrām.
- Kas tas ir?
- Gliemenes, no krasta akmeņiem. Un šīs divas ir austeres, vēl labāka manta. Skaties tā! Ar mazo duncīti, ko Tenara bija noņēmusi no sava atslēgu gredzena un jau kalnos atdevusi Geda rīcībā, viņš atvēra gliemežnīcu un apēda oranžo gliemeni kopā ar jūras ūdeni gluži kā ar mērci.
- Tās nav pat jāvāra? Tu to apēdi dzīvu!
Tenara nevēlējās pat skatīties, kā Geds, drusku nokaunējies, tomēr bez stomīšanās atdarīja un notiesāja visas atrastās gliemenes.
Kad tas bija padarīts, viņš iegāja alas dziļumā pie laivas, kas gulēja, pavērsta ar priekšgalu pret jūru un atbalstīta uz vairākiem izskalotiem baļķiem. Tenara jau iepriekšējā vakarā to bija apskatījusi ar šaubu un neizpratnes pilnu skatienu. Tā bija daudz lielāka, nekā viņa iepriekš tika iztēlojusies laivu trīsreiz garāka par viņu pašu. Tajā atradās daudz priekšmetu, ko viņa nepazina, un viņai tā izskatījās bīstama. Abās pusēs tās degunam (tā viņa nosauca priekšgalu) bija uzkrāsota acs, un naktī cauri pusmiegam viņai visu laiku likās, ka laiva nenovērš no viņas savu skatienu.
Bridi pameklējies laivas iekšienē, Geds atgriezās pie viņas ar kaut ko rokā; tā bija paciņa sakaltētas maizes, rūpīgais iesaiņojums to bija saglabājis sausu. Viņš piedāvāja prāvu gabalu Tenarai.
- Man negribas ēst.
Geds ieskatījās viņas sadrūmušajā sejā.
Tad viņš atkal ietina maizi, nolika to atpakaļ un apsēdās pie alas ieejas. Vēl jānogaida divas stundas, līdz sāksies paisums, viņš teica. Tad varēsim doties ceļā. Tu nakti slikti gulēji vai negribi nosnausties tagad?
- Man nenāk miegs.
Geds neatbildēja. Viņš sēdēja tumšajā klinšu ēnā sakrustotām kājām, pagriezies pret meiteni sāniski; Tenara no alas redzēja aiz viņa spožo, viļņojošo jūras plašumu. Vīrietis nekustējās. Viņš sēdēja kluss un nesatricināms kā klints. Stingais klusums šķita virmojam un izplatāmies ap viņu kā apļi ap ūdenī iesviestu akmeni. Viņa klusums vairs nebija nerunība vien; tā bija kļuvusi par patstāvīgu parādibu kā tuksneša klusums.
Pēc ilga laika Tenara piecēlās un aizgāja līdz alas ieejai. Geds nepakustējās. Viņa palūkojās lejup vīrieša sejā. Tā izskatījās kā izlieta no vara sastingusi, tumšās acis atvērtas, bet vērstas lejup, mutes līnija taisna un mierīga.
Viņš atradās tikpat tālu kā jūra.
Kur viņš ir aizgājis, kādos nesasniedzamos ceļos klīst viņa gars? Viņai nekad neizdosies tikt tam līdzi.