Šis cilvēks bija piespiedis viņu sev sekot. Pasaucis viņu vārdā, un viņa teciņus metusies pie viņa no tumsas tāpat kā tas savvaļas trusis. Un tagad, kad viņš ir dabūjis gredzenu, kad Kapenes ir sagrautas un to priesteriene nolādēta uz mūžiem, tagad viņa šim burvim vairs nav vajadzīga, tagad viņš aiziet turp, kur viņa nespēj sekot.
Viņš nepaliks kopā ar viņu. Viņa ir piemuļķota un tiks pamesta vientulībai.
Tenara pasniedzās lejup un ar ašu kustību norāva viņam no jostas mazo tērauda duncīti, kuru pati bija iedevusi. Viņš nepakustējās; tikpat labi varētu aplaupīt statuju.
Dunča asmenis bija tikai četras collas garš un vienā pusē ass: samazināts upurnaža atveidojums. Tas bija daļa no Kapeņu priesterienes ietērpa, un to vajadzēja nēsāt pie gredzena kopā ar atslēgām, astru jostu un citiem piederumiem, kam nebija īpaša izmantojuma. Viņa šo dunci nekad nebija lietojusi tikai vienā jauna mēness dejā, kas tika dejota Troņa priekšā, to vajadzēja sviest gaisā un ķert atkal rokā. Viņai bija patikusi šī deja; tā bija neapvaldīta, bez mūzikas pavadījuma, un ritmu sita vienīgi viņas pašas ņirbošās kājas. Mācīdamās šo deju, viņa bija daudzkārt sagriezusi plaukstas, pirms iemanījās ikreiz saķert nazi aiz roktura. Nelielais asmenis bija tik ass, ka viegli varēja pāršķelt pirkstu līdz kaulam vai pārgriezt kakla artēriju. Ari tagad viņa var pakalpot saviem Valdniekiem, kaut arī tie viņu ir nodevuši un pametuši. Tie vadīs viņas roku pēdējā tumsas uzdevumā. Tie pieņems viņas doto upuri.
Viņa pagriezās pret vīrieti, turēdama dunci labajā rokā nolaistu gar sāniem un mazliet atvilktu atpakaļ. Tajā brīdi Geds lēni pacēla galvu un palūkojās uz viņu. Tumšā seja izskatījās tāda kā cilvēkam, kas atgriezies no tāla ceļa un redzējis tajā daudz šausmu. Viņa seja bija mierīga, bet pauda dziļas sāpes. Skatīdamies augšup uz meiteni, viņš šķita to pamazām ieraugām arvien skaidrāk, un viņa sejas izteiksme atdzīvojās. Beidzot viņš teica: Tenara, gluži kā sveicinādams, un pastiepa roku augšup, pieskardamies caurumotajam sudraba gredzenam uz viņas rokas. ŠI kustība pauda paļavibu, vēlēšanos atgūt mieru. Duncim meitenes rokā viņš nepievērsa uzmanibu. Viņš paskatījās uz jūru, uz vi|ņiem, kas šļācās pār piekrastes akmeņiem, un ar piepūli teica: Ir laiks… Mums laiks doties ceļā.
Atskanot viņa balsij, Tenaras niknums izgaisa. Viņu pārņēma bailes.
- Tu viņus atstāsi aiz muguras, Tenara. lagad tu aizbrauc briva, Geds teica, ar piepešu sparu pieceldamies kājās. Viņš izstaipījās un cieši apjoza apmetni. Palīdzi man izkustināt laivu! Tā ir uzlikta uz baļķiem, lai vieglāk ripotu. Tā, stumjam… vēlreiz! Labi, tagad diezgan. Kad es uzsaukšu: "Lec!" tad tūlīt lec iekšā! No šīs vietas ir pagrūti tikt ūdenī. Tā! Lec iekšā! lelēcis laivā tūlīt aiz meitenes, Geds viņu satvēra, neļaudams zaudēt līdzsvaru, apsēdinaja laivas dibenā un, plati izpleds kajas, ar airu palīdzību atplūda brīdi pārstūma laivu pāri akmeņiem, aizvadīja garām putu izmērcētajam, bangās dārdošajam zemesraga galam un izīrās jūrā.
Kad laiva bija pietiekami tālu no sēkļiem, viņš ielika airus laivā un pacēla mastu. Tagad, kad visapkārt pletās jura, 'Tenarai laiva likās ļoti maza.
Geds uzvilka buru. Viss laivas aprīkojums izskatījās ilgi un pamatigi lietots, taču netīri sarkanā bura bija salāpīta ar lielu rūpību un laiva bija ļoti tīra un kārtīga. Ta bija tāda pad kā tās saimnieks pieredzējusi tālu ccļu un nesaudzīgu apiešanos.
- Tā, Geds noteica, tagad mēs esam projām, tagad mēs esam brīvība, tagad viss ir aiz muguras. Vai tu to jūti, Tenara?
Viņa to juta. Tumsas roka bija atlaidusi daudzu gadu garo tvērienu no viņas sirds. Taču meitene nejuta prieku, ko bija baudījusi kalnos. Nolaidusi galvu uz rokām, viņa sāka raudāt, un vaigi drīz kļuva sāļi un slapji no asarām. Viņa raudāja par izšķiestajiem gadiem, kas pavadīti nevajadzīga ļaunuma kalpībā. Viņa raudāja aiz sāpēm, tāpēc ka bija brīva.
Viņa bija sākusi aptvert, kādu smagumu nozīmē brīvība. Brīvība ir smaga nasta, lifela un neparasta slodze cilvēka garam. Tā nav viegla. Tā nav augstāku spēku dāvana, bet paša izvēle, un izvēli izdarīt nav viegli. Ceļš ved augšup pretī gaismai, bet pārslogots ceļinieks var nenokļūt līdz tā galam.
Geds ļāva viņai izraudāties un nemēģināja teikt mierinājuma vārdus; viņš nesāka runāt ari tad, kad meitene bija mitējusies raudāt un sēdēja, skatīdamās atpakaļ uz zemo, zilgano Atuanas zemi. Geda seja bija skarba un modra, it kā viņš būtu viens; klusi un izveicīgi viņš gādāja par buru un stūri un visu laiku skatījās uz priekšu.
Pecpusdienā viņš pamāja ar roku saules virziena, kas šobrīd bija arī braukšanas virziens. Tā ir KaregoAta, viņš teica, un Tenara tālumā ieraudzīja blīvējamies kalnus, kas šķita līdzīgi mākoņiem, lielo Dievkaraļa salu. Atuana aiz muguras bija pazudusi no skatiena. Tenaras sirdi māca liels smagums. Saule šķita dunoši klauvējam acīs kā zelta āmurs.
Vakariņās viņi ēda sausu maizi un kaltētu, kūpinātu zivi, kas Tcnarai likās pretīga, un piedzēra ūdeni no muciņas, ko Geds iepriekšējā vakarā bija piepildījis no upītes pie Mākoņraga. Strauja un salta pār juru nolaidās ziemas nakts. Tālu ziemeļos viņi vēl kādu laiku redzēja atspīdam sīkas gaismiņas Karego-Atas piekrastes ciematu dzeltenās pavardu ugunis. Tad tās aizsedza virs okeāna pacēlusies dūmaka, un viņi palika divi vien bezzvaigžņu naktī virs okeāna dziļumiem.
Tenara saritinājusies gulēja laivas pakaļgalā, un Geds apgūlās priekšgalā, galvu atbalstijis uz ūdens muciņas. Laiva vienmērīgi virzījās uz priekšu, un nelielie viļņi viegli šļakstēja pret tās sāniem; no dienvidu puses pūta pavisam niecīgs vējš. Šeit, tālu no klinšainajiem krastiem, arī jūra šķita klusa rāmi čabēja tikai tās pieskārieni laivai.
- Ja vējš pūš no dienvidiem, vai tad laiva nepeld uz ziemeļiem? Tenaras jautājums izskanēja čukstus, jo čukstēja ari jūra.
- Tā ir, ja nebrauc līkločiem. Bet es esmu uzbūris magvēju uz rietumiem. Līdz ritam, jādomā, būsim izbraukuši no kargadiešu ūdeņiem. Pēc tam es ļaušu laivu dzīt pasaules vējam.
- Vai tā stūrē pati?
-Jā, Geds nopietni atbildēja, ja tai dod vajadzīgos rīkojumus. Daudz tādu nevajag. Šī laiva ir ceļojusi pa atklātu jūru vēl tālāk par Austrumu Robežjoslas tālāko salu; tā ir bijusi Selidorā, tālu rietumos, kur gāja bojā Errets-Akbe. Mana "Tālredze" ir gudra un prasmīga laiva. Tu vari tai uzticēties.
Meitene gulēja laivā, ko burvju spēks virzīja pāri dziļumiem, un lūkojās tumsā. Visu līdzšinējo mūžu viņa bija lūkojusies tumsā; taču šī nakts okeānā bija plašāka un bezgalīgāka tumsa. Tai nebija ne gala, ne malas. Nebija jumta virs galvas. Tā turpinājās pat aiz zvaigznēm. To nepārvaldīja nekādi zemes spēki. Tā bijusi pirms gaismas un paliks pēc tās. Tā bijusi pirms dzīvības un paliks pēc tās. Tā sniedzas tālāk par ļaunumu.
Tenara tumsā vaicāja: Vai tā mazā saliņa, kurā tev iedeva talismanu, atrodas šajā jūrā?
- Jā, tumsā atbildēja Geda balss. Kaut kur šajā pašā jūrā. Varbūt uz dienvidiem. Es to vairs neesmu varējis atrast.
- Es zinu, kas viņa bija tā vecā sieviete, kas tev iedeva gredzenu.
- Tu zini?
- Man ir stāstīti šie notikumi. Tie ir daļa no Virspriesterienes zinībām. Es Šo stāstu uzzināju no Tharas pirmoreiz Kosilas klātbūtnē, otrreiz, sīkāk un pamatīgāk, kad bijām divas vien; tā bija pēdējā reize, kad viņa runāja ar mani pirms savas nāves. Hupunā bija kāds augstmaņu nams, kas cīnījās pret Augsto priesteru varas nostiprināšanos Avabatā. Nama dibinātājs bija karalis Toregs, un to dārgumu vidū, kurus viņš atstāja saviem pēctečiem, bija ari Erreta-Akbes dāvātā gredzena puse.