-Tā patiešām ir stāstīts "Erreta-Akbes varoņdarbā". Tur teikts… Tavā valodā tur teikts tā: "Kad gredzens tika pārlauzts, puse palika Augsta priestera Intahina rokā, bet otra puse varoņa rokā. Un Augstais priesteris nosūtīja savu pusi Bezvārda gariem, Senajiem Zemes gariem Atuanā, un tā nokļuva tumšajās, pazudušajās vietās. Bet Errets-Akbc savu pusi nodeva jaunavas Tiaratas, gudrā karaļa meitas, rokas, teikdams: "Lai tā paliek gaismā un guļ jaunavas purā, lai paliek šai zemē, līdz abas puses atkal savienosies!" Tā runāja varonis pirms brauciena uz rietumiem.
- Tātad šī gredzena puse gadu gaitā ir ceļojusi no viņu nama meitas pie meitas. Tā nebija pazudusi, kā domaja jūsu ļaudis. Bet, kad Augstie priesteri padarīja sevi par pricsterkaraļiem un kad priesterkaraļi izveidoja impēriju un sāka saukt sevi par Dievkaraļiem, Toregu nams kļuva arvien vājāks un trūcīgāks. Un beidzot tā man stāstīja Thara palika tikai divi Toregu dzimtas pēcteči, mazi bērni, zēns un meitene. Tolaik Avabatas Dievkaralis bija pašreizējā valdnieka tēvs. Viņš lika nolaupīt bērnus no Hupunas pils, kur tie dzīvoja. Bija izteikts pareģojums, ka viens no Hupunas Torega pēcnācējiem izraisīšot Impērijas bojāeju, un valdnieks no tā baidījās. Viņš lika bērnus nolaupīt un aizvest uz kādu vientuļu salu jūras vidū, un atstāt dem rikai to, kas mugurā un kādu drusciņu ēdamā. Viņš baidījās nonāvēt tos ar dunci, nožņaugt vai noindēt, jo tiem bija karaliskas asinis un karaļa noslepkavošana uzveļ lāstu pat dieviem, Bērnus sauca Ensars un Antila. Tā bija Antila, kas iedeva tev salauztā gredzena pusi.
Geds ilgu laiku klusēja. Tātad arī stāsta daļas savienojušās, viņš beidzot teica, tāpat kā gredzena daļas. Bet tas ir cietsirdīgs stāsts, Tenara. Mazie bērni, vientuļā sala,tiedivi vecie cilvēki,kurus es redzēju…Viņi gandrīz vairs neprata cilvēku valodu.
- Es gribu tev kaut ko lūgt.
-Jā?
- Es negribu braukt uz Iekšzemēm, uz Havnoru. Es neiederēšos lielā pilsētā starp svešiem ļaudīm. Es neiederos nevienā zemē. Esmu nodevusi savējos. Un man savējo nav. Esmu izdarījusi lielu ļaunumu. Atstāj mani vienu, tāpat kā karaļa bērnus, vientuļā salā, kur nedzīvo cilvēki un kur nekā nav. Atstāj mani un ved gredzenu uz Havnoru. Tas ir tavs, nevis mans. Ar mani tam nav nekā kopīga. Tāpat kā taviem ļaudīm. Ļauj man palikt pašai ar sevi!
Lēni un pamazām, tomēr iztrūcinādama viņu, melnajā tumsā iemirdzējās niecīga gaismiņa kā debesīs uzausis meness: tā bija Geda izsauktā burvju gaisma. Viņš sēdēja laivas priekšgalā Tenarai pretī, turēdams stāvus zizli, kura galā spīdēja bālā uguntiņa. Tā apgaismoja buras apakšdaļu, laivas malas, apšuvumu un viņa seju ar sudrabotu mirdzumu. Geds lūkojās Tenarai tieši sejā.
- Kādu ļaunumu tu esi izdarījusi, Tenara?
- Es pavēlēju, lai trīs cilvēkus ieslēdz telpā zem Troņa un nomērdē badā. Viņi nomira no bada un slāpēm. Nomira un tika aprakti Zemakmenē. Kapakmeņi sakrita virsū viņu kapa bedrei… Tenara apklusa.
- Vai ir bijis vēl kaut kas?
- Manans.
- Viņa nāvē esmu vainojams es.
- Nē. Viņš gāja bojā tāpēc, ka mīlēja mani un bija man uzticams. Viņš domāja, ka aizsargā mani. Viņš turēja zobenu virs mana kakla. Kad es biju maziņa, viņš bija labs pret mani… kad es raudāju… -Meitene atkal apklusa, jo kaklu aizžņaudza asaras, tomēr raudāt viņa šoreiz nesāka. Viņas plaukstas virs melnā tērpa krokām bija sažņaugtas dūrēs. Es nekad nebiju laba pret viņu, Tenara teica. Es nebraukšu uz Havnoru. Es neiešu tev līdzi. Sameklē kādu salu, kur neviens nepiestāj, un atstāj mani tur. Par ļaunumu ir jāmaksā. Es neesmu brīva.
Bālā gaisma, ko jūras migla darīja pelēku, blāvi mirgoja starp viņiem.
-Paklausies, Tenara! Uzklausi mani! Tu biji ļaunuma trauks. Ļaunums ir izliets. Tas ir projām. Aprakts pats savās kapenēs. Tu neesi radīta cietsirdībai un tumsai; tu esi radīta gaismai kā lampa, kas degdama uztur un izplata gaismu. Es atradu lampu neiedegtu, un es to neatstāšu vientuļā salā kā atrastu un atkal aizsviestu lietu. Es aizvedīšu tevi uz Havnoru un teikšu Jūrzemes prinčiem: "Skatieties! Tumsas mājoklī es atradu gaismu viņas dvēseli. Ar viņas palīdzību tika uzvarēts sensens ļaunums. Ar viņas palīdzību es izkļuvu no kapa. Ar viņas palīdzību salauztais tika savienots, un naida vietā iestāsies miers."
- Nē! Tenara izmisusi iesaucās. Es nevaru! Tā nav taisnība!
- Un pēc tam es aizvedīšu tevi projām no prinčiem un bagātiem valdniekiem, jo tev taisnība: tur nav tava vieta. Tu esi pārāk jauna un pārāk gudra. Es tevi aizvedīšu uz savu zemi, uz Gontu, kur esmu dzimis, aizvedīšu pie sava vecā skolotāja Ogiona. Viņš tagad ir vecs vīrs, izcils mags, noslēgtas sirds cilvēks. Viņu dēvē par "Kluso". Viņš dzīvo nelielā mājā uz augstajām Re Albi klintīm, augstu virs jūras krasta. Viņam ir dažas kazas un mazs dārziņš. Rudenī viņš dodas klejojumos pa visu salu viens staigā pa mežiem, kalnu nogāzēm un upju ielejām. Kad biju jaunāks nekā tu pašlaik, es kādu laiku dzīvoju tur pie viņa. Ilgi es tur nepaliku man nebija tik daudz saprašanas. Devos projām, meklēdams ļaunumu, un skaidrs, ka to arī atradu… Bet tu nāc, bēgdama no ļaunuma, meklēdama brīvību; meklēdama klusuma patvērumu, līdz atradīsi pati savu ceļu. Tur tu atradīsi labsirdību un klusumu, Tenara. Tur lampa kādu laiku degs, vēja netraucēta. Vai esi ar mieru?
Starp abu sejām pelēkiem vāliem peldēja jūras migla. Laiva viegli šūpojās līganajos viļņos. Ap viņiem pletās nakts, zem viņiem jūras dziļums.
- Esmu, Tenara, dziļi nopūzdamās, teica. Pēc ilga laika viņa piebilda: Ai, kaut tas pienāktu drīzāk… kaut mēs varētu doties turp jau tūlīt…
- Tas nevilksies ilgi, mazā.
- Vai tu kādreiz atbrauksi uz turieni?
- Ja vien varēšu, atbraukšu.
Gaisma bija izdzisusi, un viņus apņēma nakts melnums.
Pēc daudziem saulrietiem un saullēktiem, pēc mierīgām dienām un saltiem vējiem viņi sasniedza Iekšjūru.
Līkumodami pa dzīviem jūrasceļiem starp lieliem kuģiem, viņi izbrauca cauri Ebavnoras šaurumam un iepeldēja līcī, kas ietiecas gandrīz Havnoras salas vidienē; pa šo līci viņi aizbrauca līdz Havnoras Lielajai ostai. Viņus apsveica baltie torņi un baltā pilsēta, kas viscaur mirdzēja sniegā. Tiltus un sarkanos namu jumtus klāja sniegs, un neskaitāmie kuģi ostā dzirkstīja ziemas saulē zem ledus kārtiņas. Vēsts par šurpbraucējiem bija sasniegusi pilsētu ātrāk par viņiem pašiem, jo tajās jūrās visi pazina "Tālredzes" sarkano, salāpīto buru; uz sniegotajiem piestātņu moliem bija sapulcējušies ļaužu pūļi, un virs tiem spirgtajā, saltajā vējā plīvoja krāsaini karodziņi.
Tenara savā melnajā, noskrandušajā apmetnī, taisni izslējusies, sēdēja laivas pakaļgalā. Viņa paskatījās uz gredzenu ap savu roku, tad pacēla acis uz ļaužu pilno, daudzkrāsaino krastu, pilīm un augstajiem torņiem. Viņa pacēla labo roku, un gredzena sudrabs spoži iedzirkstījās saules staros. Pāri viļņotajam ūdenim vējš atnesa attāluma klusinātas, līksmas gaviles. Geds virzīja laivu pretī piestātnei. Simtiem roku pastiepās satvert virvi, ko viņš svieda uz pietauvošanās vietu. Izlēcis uz mola, viņš pagriezās pret Tenaru un pastiepa viņai roku. Nāc! viņš smaidīdams teica, un meitene piecēlusies devās viņam pretī. Nopietnu seju viņa sāka iet Gedam blakus pa Havnoras baltajām ielām, cieši turēdama viņa roku, kā bērns, kurš atgriežas mājās.
SATURS
Prologs