- Kundze?
- Kas ir, Kosila?
- Man ir dota atļauja pagaidam pārraudzīt dažas norises Bezvārda garu valstībā. Ja kundze tā vēlētos, ir pienācis laiks viņai pašai uzzināt, redzēt un pārņemt sava ziņā to, ko viņa šajā dzīvē vēl nav atcerējusies.
Meitene sēdēja savā istaba bez logiem, šķietami iegrimusi dziļā apcerē, bet patiesībā neko nedarīdama un gandrīz neko nedomādama. Pagaja labs brīdis, iekams sastingusi, vienaldzīgi augstprātīgā izteiksme viņas seja mainījās. Tomēr ta nepārprotami mainījās, kaut arī viņa centās to neizrādīt. Ar tādu kā viltības pieskaņu balsi viņa noprasīja: Labirints?
- Labirintā mēs neiesim. Bet mums vajadzēs iet cauri Zemakmenei.
Kosilas balsī ieskanējās tik tikko jaušams baiļu tonis; varbiit tās bija tēlotas bailes, lai iebiedētu Arhu. Meitene nesteidzīgi piecēlās un vienaldzīgi atbildēja: Labi. Bet, sekodama Dievkaraļa priesterienes masīvajam stāvam, viņa sirdi gavilēja: "Beidzot! Beidzot! Beidzot es redzēšu pati savu valstību!"
Arhai bija piecpadsmit gadu. Pirms gada viņa bija iegājusi sievietes kārtā un vienlaikus kļuvusi par Atuanas kapeņu Virspriesterieni, visu Kargadas zemju augsto priesterieņu pavēlnieci, kurai nevarēja pavēlēt pat Dievkaralis. Tagad visi viņas priekša paklanīdamies nometās uz ceļgala pat drūmās priesterienes Thara un Kosila. Visi runāja ar viņu ar izmeklētu godbijību, lāču nekas nebija mainījies. Nekas nenotika. Kopš augstās iesvētīšanas ceremonijas bija beigušās, dienas turpinājās tieši tāpat kā iepriekš. Vajadzēja vērpt dziju, aust melnu audeklu, malt graudus, veikt rituālus; katru vakaru vajadzēja dziedāt Deviņas dziesmas, svētīt durvis, divreiz gadā barot Kapakmeņus ar kazas asinīm, dejot Tukšā troņa priekšā mēness tumsas dejas. Tā bija pagājis viss gads vai tā lemts paiet arī visiem turpmākajiem mūža gadiem?
Dažreiz garlaicība pārņēma viņu tik spēcīgi, ka kļuva līdzīga šausmām; viņai šķita, ka tā žņaudz ciet elpu. Nesen viņa bija sākusi par to runāt. Jārunā, viņa sev teica, citādi sajukšu prātā. Viņa runāja ar Mananu. Lepnums neļāva uzticēt savas jūtas citam meitenēm, un piesardzība liedza runāt ar vecākajām sievietem, bet Manans nebija nekas vecs, uzticams uzraugs, un viņam varēja teikt visu, ko sirds veļas. Arhai par izbrīnu viņš varēja dot atbildi.
Sen, sen, pirms daudziem gadiem, mazā, viņš teica, kad musu četras zemes vēl nebija apvienojušās kopīgā impērija un vēl nebija Dievkaraļa, kas valdītu pār visiem, bija ļoti daudz mazāku karaļu, prinču un virsaišu. Viņi allaž ķildojās cits ar citu. Un devās šurp, lai nokārtotu savas ķildas. Nāca gan no mūsu pašu Atuanas, gan no
Karego-Atas, gan no Atnini un pat no Hēr-at-Hēras, nāca prinči un virsaiši kopā ar saviem kalpiem un karavīriem. Un jautāja tev, ko lai dara. Tad tu nostājies Tukšā troņa priekšā un pateici viņiem Bezvārda garu padomu. Tas bi ja ļoti sen. Pēc kāda laika priesteru karaļi sāka valdīt pār visu Karego-Atu un drīz arī pār Atuanu, un tagad četru vai piecu cilvēka mūžu ilgumā Dievakaraļi ir valdījuši pār visām četrām zemēm kopā, padarīdami tās par vienu impēriju. Tāpēc tagad viss ir mainījies. Dievkaralis var atcelt nepaklausīgus virsaišus un nokārtot visas ķildas viens. Un, tā kā viņš ir dievs, viņam nav pārāk bieži jāapspriežas ar Bezvārda gariem.
Arha centās pārdomāt dzirdēto. Šeit, tuksnešu zemē, starp nemainīgajiem akmeņiem, kur dzīve allaž ritēja tāpat, kā bija ritējusi kopš pasaules sākuma, laikam un gadiem nebija lielas nozīmes. Viņa nebija radusi domāt, ka dzīve var mainīties, vecas ieražas atmirt un to vietā nākt jaunas. Skatīties uz pasauli šādā gaismā viņai šķita neomulīgi. Dievkaraļa vara ir daudz mazāka par to varu, kurai kalpoju es, viņa sacīja, saraukusi pieri.
-Protams… Protams… Bet dievam tādas lietas nemēdz sacīt, manu mīlulīt. Un viņa priesterienei arī ne.
Un, uztvērusi dzirkstošo uguntiņu Manana mazajās, brūnajās acīs, viņa iedomājās par Kosilu, Dievkaraļa Augsto priesterieni, no kuras viņa bija baidījusies jau kopš pirmās dienas, kad ieradās Vietā, un saprata Manana vārdu nozīmi.
Bet Dievkaralis un viņa ļaudis atstāj novārtā kapakmeņu pielūgšanu. Neviens nenāk šurp.
-Toties viņš sūta šurp gūstekņus upurēšanai. To viņš nepamet novārtā. Un neaizmirst arī dāvanas Bezvārda gariem.
- Davanas! Viņa templis ik gadus tiek krāsots no jauna, altāri klāj neskaitāmas zeltījuma kārtas, gaismekļos deg rožu eļļa! Un paskaties uz Troņa zāli caurs jumts, kupols saplaisājis, pa sienu šķirbām skraida peles, lidinās pūces un sikspārņi… Bet tā tikpat dzīvos ilgāk par Dievkarali un viņa tempļiem, un par visiem karaļiem, kas nāks pēc viņa. Tā pastāvēja pirms viņiem un pastāvēs tad, kad viņu vairs nebūs. Tā ir visu norišu centrs.
- Tā ir visu norišu centrs.
- Tur glabājas dārgumi; Thara man par tiem reizēm ir stāstījusi. To ir tik daudz, ka ar tiem var piepildīt desmit tādus Dievkaraļa tempļus, un arī tad vēl paliktu pāri. Zelts un gadsimtiem senas trofejas, iegūtas pirms neskaitāmām paaudzēm. Tas viss ir ieslēgts pazemes alās un velvēs. Vēl mani neved turp, liek man gaidīt un gaidīt. Bet es zinu. Tas viss atrodas zem Zāles, zem visas Kapeņu Vietas, ari te, zem mūsu kājām. Tur ir milzīgs gaiteņu un eju tikls Labirints. Tas ir kā liela, tumša pilsēta zem kalna. Tas ir pilns ar zeltu, senlaiku varoņu zobeniem, seniem kroņiem, kauliem, gadiem un klusumu.
Meitene runāja gluži kā transā, pacilātas jūsmas pārņemta. Manans klusēdams viņu vēroja. Viņa apaļā seja reti pauda citādas jūtas kā vienīgi rāmas, piesardzīgas skumjas, bet šobrīd tā bija skumjāka nekā parasti. Jā, un tu esi valdniece tam visam, viņš teica. Klusumam un tumsai.
- Jā, esmu. Bet viņas man neko nerāda vienīgi virszemes telpas aiz Troņa. Nav parādījušas pat nevienu ieeju pazemē, tikai reizēm par tām kaut ko nomurmina. Viņas nelaiž mani klāt manai valstībai! Kāpēc viņas liek man tik ilgi gaidīt un gaidīt?
- Tu esi jauna. Un varbūt viņas baidās, mazā, Manans atbildēja sava piesmakušajā altā. Tā tomēr nav viņu valstība. Tā ir tavējā. Tur ieiedamas, viņas nokļūst briesmās. Nav tāda mirstīgā, kas nebaidītos no Bezvārda gariem.
Arha neko neteica, bet acis viņai iezibējās spožāk. Atkal Manans viņai bija palīdzējis uz kaut ko paskatīties no citas puses. Thara un Kosila viņai vienmēr bija likušās nesatricināmi stipras, baisas un saltas, un viņai pat prātā nebija ienācis, ka tās no kaut kā varētu baidīties. Tomēr Mananam noteikti taisnība. Viņām ir bail no tam vietām, no tiem spēkiem, kam pieder Arha. Viņas vairās iet tumšajās vietās, jo baidās tikt apēstas.
Tagad, iedama līdzi Kosilai lejup pa Mazā nama pakāpieniem un augšup pa stāvo, līkumoto taku uz Troņa zāli, Arha atcerējās šo sarunu ar Mananu, un viņu atkal pārņēma iekšēja līksme. Lai kurp viņu vestu, lai ko viņai rādītu, viņai nebūs bail. Viņa zinās savu vietu.
Iedama pa taku paris soļu aiz Arhas, Kosila teica: Ka mana kundze zina, viens no viņas pienākumiem ir upurēt noteikta veida gūstekņus augstas kārtas noziedzniekus, kas ar zaimošanu vai nodevību grēkojuši pret musu valdnieku Dievkarali.
- Vai pret Bezvārda gariem, piebilda Arha.
- Pareizi. Kamēr Apēstā vēl ir bērns, viņai neklājas uzņemties šo pienākumu. Bet mana kundze vairs nav bērns. Važu istaba atrodas gūstekņi, kuri pirms mēneša ar musu valdnieka Dievkaraļa žēlīgu rīkojumu tika atsūtīti šurp no valdnieka pilsētas Avabatas.