Выбрать главу

Meitene pamāja ar galvu. Paskatījusies vecākās sie­vietes sejā, viņa redzēja, cik tā izskatās savāda bāla, vaji slēptu baiļu pārvērsta, tomēr triumfa pilna; šķita, ka Kosila tīksminās par Arhas vājumu.

-   Turpmāk es iešu viena, Arha teica un gribēja no­vērsties no Kosilas, taču juta, ka pamats zem kājām pa­zūd un istaba sāk griezties. Viņa saļima mazā, melnā kau­dzē pie priesterienes kājām.

-     Gan iemācīsies, Kosila teica, joprojām smagi elpodama un nepakustēdamās no vietas. Gan ie­mācīsies.

Sapņi un nostāsti

Arha vairākas dienas jutās slikti. Viņai ārstēja drudzi. Lielāko dienas daļu viņa pavadīja gultā vai ari sēdēja rē­najā rudens saulē uz Mazā nama lieveņa, lūkodamās rie­tumu kalnos. Meitene jutās vārga un apmulsusi. Prātā visu laiku atgriežas vienas un tās pašas domas. Viņa kau­nējās par savu ģīboni. Pie Kapeņu sienas nebija nolikts neviens sargs, bet Arha zināja, ka vairs neuzdrīkstēsies Kosilai par to jautāt. Viņa vispār vairs negribeja Kosilu redzēt nekad! Tāpēc, ka viņu mocīja kauns par savu ģīboni.

Bieži, sēdēdama saulē, Arha iztēlojās, ka izturēsies nākamajā reizē, kad dosies tumšajās vietās zem kalna. Daudz reižu viņa domāja, kāda nāve liks mirt nāka­majiem gūstekņiem tam jānotiek izsmalcinātāk, at­bilstošāk Tukšā troņa rituāliem. >

Katru nakti viņa tumsā pamodas kliegdama: Viņi vēl nav miruši! Vini aizvien vēl mirst!

Arha daudz sapņoja. Viņa sapņoja, ka jāvāra ēdiens, lieli katli ar gardu biezputru, un visi tie jāizlej kādā zemes cauruma. Viņa sapņoja, ka nes tumsā pilnu kausu ūdens, lielu misiņa kausu, kas jādod kādam izslāpušam cil­vēkam. Bet līdz šim cilvēkam viņa nekad netika. Viņa ikreiz pamodas, pati juzdama slāpes, tomēr negāja meklēt ūdeni. Atvērtām acīm viņa palika guļam savā bezlogu istabā.

Kādu rītu pie viņas atnāca Pente. Arha no lieveņa re­dzēja, ka viņa tuvojas Mazajam namam bezrūpīgā pastai­gas solī, it kā būtu atklīduši šurp pavisam nejauši. Ja Arha nebutu sākusi runāt, Pente nebūtu kāpusi augšā pa pakā­pieniem. Bet Arha jutās vientuļa un uzrunāja viņu.

Pente zemu paklanījās, kā jādara katram, kurš tuvojas Kapeņu priesterienei, tad smagi apsēdās uz kāpnēm bla­kus Arhai un izdvesa: Fū! Viņa bija kļuvusi diezgan liela un tukla; katra piepūle lika viņai pietvīkt koši sārtai, un tagad viņa bija sārta no šurpnāciena.

-    Es dzirdēju, ka tu esot slima. Pataupīju tev dažus ābolus. Kaut kur no melnā ietērpa bagātīgajām krokām viņa izvilka niedru tīkliņu, kurā bija seši vai astoņi skaisti, dzelteni āboli. Pente tagad bija iesvētīta Dievkaraļa kal­pībā un Kosilas pārraudzībā kalpoja viņa templī, taču par priesterieni viņa vēl nebija kļuvusi un joprojām mācī­jās un strādāja kopā ar jaunajām māceklēm. Šogad mēs ar Popi šķirojām ābolus, un es izlasīju pašus labākos. Vi­ņas vienmēr kaltē taisni tos skaistākos. Protams, tie vis­labāk glabājas, bet tā šķiet tāda izniekošana! Vai nav skaisti?

Arha pārlaida pirkstus zeltaini bālajām, samtainajām ābolu virsmām un paskatījās uz sīkajiem zariņiem, pie kā vēl turējās brūnas, vārās lapas. Skaisti gan.

-    Ņem, ēd! Pente teica.

-    Tagad ne. Ņem tu!

Pente pieklājīgi izvēlējās pašu mazāko un notie­sāja to ar desmit sulīgiem, ietrenētiem, kāriem kodie­niem.

-   Es varētu ēst visu dienu, viņa teica. Man nekad nav diezgan. Kaut es varētu kļūt par pavāri, nevis par priesterieni! Es gatavotu labāku ēdienu nekā tā vecā sīkstule Nataba, bez tam man ļoti patiktu izlaizīt katliņus… Jā, vai tu jau dzirdēji par Munitu? Viņai vajadzēja spod­rināt misiņa podus, kuros glaba rožu eļļu, zini, tos garos, šauros, kas izskatās pēc aizkorķētam krūzēm. Un viņa nolēma, ka jāiztīra arī iekšpuse, iebāza roku ar visu lupatu iekšā un, iedomājies, nevarēja vairs dabūt ārā! Pūlējās tik ilgi, līdz piepampa visa locītava, un pēc tam roka, protams, bija iesprūdusi pa īstam. Tad viņa sāka skriet apkārt pa guļamistabām, brēkdama: "Es nevaru dabūt to nost! Es nevaru dabūt to nost!" Bet Punti ir pakurls, viņš iedomājās, ka izcēlies ugunsgrēks, un kliegdams sāka saukt kopā uzraugus, lai tie nākot un glābjot mācekles. Uahto tobrīd slauca kazas, viņš izdrāzās no aploka ska­tīties, kas noticis, un vārtus atstaja vaļā, un visas slau­camās kazas tika ārā pagalmā un saskrēja ap Punti, uz­raugiem un mazajam meitenēm, un pa vidu Munita vicināja roku ar misiņa podu galā, gandrīz histērijā krizdama, un viss tur ņudzēja vien, un tad no tempļa iznāca Kosila. "Kas ir? Kas te notiek?" viņa noprasīja.

Pentes apaļā, gaišā seja savilkās nepatīkami ņirdzīga grimasē, kas nepavisam nebija līdzīga Kosilas saltajai sejas izteiksmei un tomēr tik ļoti atgādināja Kosilu, ka Arlias smieklos ieskanējās gandrīz vai bailes.

-    "Kas ir? Kas te notiek?" Kosila prašņāja. Un tad… un tad brūnā kaza viņai iebadīja… Pente ļāva vaļu tādiem smiekliem, ka asaras sakapa acis. Un M…M…Munita iebelza kazai… ar p…p…podu…

Abas meitenes, ceļgalus aptvērušas, locījās un kratījās smieklu lēkme, gandrīz vai aizsmakdamas.

-   Un tad Kosila apgriezās un teica: "Kas ir? Kas ir?" Un teica to… k…k…kazai… Stāsta beigas pazuda smieklos. Beidzot Pente noslaucīja acis un degunu un izklaidīgi sāka ēst otru ābolu.

Arhai no tik pamatīgas smiešanās mazliet apreiba galva. Viņa nomierinājās un pēc brīža jautāja: Kā tu nokļuvi šeit, Pente?

-Ā, es biju mātei un tēvam sestā meita, un viņi vien­kārši nevarēja tik daudzas mūs izaudzināt un izprecināt. Tāpēc, kad man palika septiņi gadi, viņi aizveda mani uz Dievkaraļa templi un novēlēja viņam. Tas notika Osavā. Tur laikam bija pārāk daudz jauniņo mācekļu, jo drīz vien mani atsūūja uz šejieni. Vai varbūt viņiem likās, ka no manis iznāks īpaši laba priesteriene vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet tur gan viņi maldījās! Ar jautru un reizē skumīgu izteiksmi sejā Pente nokoda ābola kumosu.

-    Vai tu labāk gribētu nebūt priesteriene?

-   Vai es gribētu? Protams! Daudz labprātāk apprecētu cūkganu un dzīvotu kaut vai grāvi. Es labprāt darītu jebko citu, lai tikai man nevajadzētu palikt šeit dzīvai apraktai šajā sievu barā miruša tuksneša vidū, kur nekad neviens pat neatnāk! Bet nav jau nozīmes vēlēties, jo nu jau es esmu iesvētīta templī un piesieta tam uz visiem laikiem. Tomēr es ceru, ka savā nākamajā dzīvē būšu Avabatas dejotāja! Jo es to būšu nopelnījusi.

Arha lūkojās lejup uz Penti ar tumšu, ciešu skatienu. Viņa nesaprata. Viņai likās, ka viņa nekad agrāk nav Penti redzējusi, nav isti paskatījusies uz šo apaļo, sulīgas dzī­vības pilno būtni, kas priecēja acis tāpat kā šie zeltainie āboli.

-   Vai tad templis tev neko nenozīmē? viņa diezgan skarbi jautāja.

Pente, kas allaž bija padevīga un viegli iebiedējama, šoreiz nemaz neiztrūkās. Jā, es zinu, ka tavi Valdnieki tev ir ļoti svarīgi, viņa teica ar tādu vienaldzību, kas Arhu gluži satrieca. Tur vismaz ir kāda jēga, jo tu esi viņu sevišķā kalpone. Tu neesi īpaši iesvētīta, tu esi īpaši dzimusi. Bet paskaties uz mani! Vai man ir iemesls just kādu sevišķo bijību pret Dievkarali un tā tālāk? Viņš galu gala ir tikai cilvēks, kaut ari dzīvo Avabatā, pilī, kam apkart iet desmit jūdzes un visi jumti no zelta. Viņam ir kādi piecdesmit gadi un pliks pakausis. Tas redzams visās statujās. Un es varu galvot, ka viņam jāapgriež kāju nagi tāpat kā jebkuram citam vīrietim. Es labi zinu, ka viņš ir arī dievs. Tomēr man šķiet, ka viņš būs daudz dievišķāks pēc tam, kad būs miris.

Arha piekrita Pentei, jo klusībā pati bija sākusi uzska­tīt pašieceltos dievišķos Kargadas imperatorus par iz­nireļiem, viltus dieviem, kas cenšas nolaupīt īstajiem un mūžīgajiem Spēkiem atdodamo godu un pielūgsmi. Tomēr Pentes vārdiem cauri skanēja kaut kas tads, kam viņa nepiekrita, kaut kas viņai pilnīgi jauns un biedē­jošs. Viņa nebija aptvērusi, cik cilvēki ir dažādi un cik dažādi tie skatās uz dzīvi. Viņa jutās gluži kā paskatīju­sies augšup un piepeši ieraudzījusi tepat virs galvas jaunu, lielu un apdzīvotu planētu, pilnīgi citādu pasauli tādu, kurā dieviem nav nekādas nozīmes. Pentes pārlieci­nātā neticība viņu biedēja. Un izbiedēta viņa saslējās pretī.