Normunds Grostiņš
Atvērtais Laiks
Nākotnes institūts
Namdaris, kurš taisa durvis, vēl nezina, kas ir durvis. Lai to uzzinātu, durvis jāaizver.
Lao Czi
Tumšzilais Eiropas Savienības Laika Komisāra helikopters ar Savienības zelta zvaigžņu apļiem uz bortiem stāvēja ar policijas lentu norobežotajā Blancsas pludmalē. Tur nesen bija beidzies svinīgais jubilejas pasākums.
Huans Manuels, ES Laika Komisārs un Spānijas pārstāvis Komisijā, šajā vietā pirms pieciem gadiem bija startējis laikā līdzīgi kā savulaik pirmais cilvēks kosmosā.
Huans Manuels pastiepa roku un paņēma kafijas krūzīti. Izdzēris malku, viņš draudzīgi paskatījās uz Aleksandru, kurš pēc komisāra personīga uzaicinājuma vakar bija atlidojis no Stokholmas. Viņi pazina viens otru jau gandrīz desmit gadus un tagad, sēžot zem Blanesas Svētā Abanela pludmales kafejnīcas nojumes, runāja bez liekām formalitātēm.
- Apsveicu ar operāciju „Aristotelis”, teica Aleksandrs.
- Paldies, pasmaidīja Huans Manuels, mēs Komisijā rūpējamies par Eiropas kultūru, viņš pajokoja.
Nolicis kafijas krūzīti uz galda, eirokomisārs paskatījās uz saulē mirdzošo Vidusjūru.
- Nopeldēsimies un lidosim, viņš sacīja, būs nopietna saruna.
***
Tagad orbitālie lidojumi ir ikdienišķa parādība, bet Jurija Gagarina pirmais lidojums kosmosā 1961. gada divpadsmitajā aprīlī savulaik izraisīja globālu sensāciju.
Pirmā Eiropas Laika ekspedīcija, ko tehniski nodrošināja ap simts tonnas aparatūras, būtībā patiešām bija līdzīga pirmajiem kosmiskajiem lidojumiem. Viss notika pirmoreiz cilvēces vēsturē un simtprocentīgas pārliecības par rezultātu nevienam nebija.
Patiesībā pilnīgi simtprocentīgas pārliecības laika operācijās, protams, nebija arī tagad. Vajadzēja precīzi trāpīt ne tikai paredzētajā laikā, bet arī pareizā vietā un turklāt pareizā augstumā. Ir taču atšķirība, vai nokāpt no divdesmit centimetru augstuma vai nolidot lejā, piemēram, divdesmit metrus. Arī Aleksandrs bija piedalījies vairākās laika ekspedīcijās. Gan zinātniskās, gan komerciālās.
Lai noteiktu laika loga pareizo vietu un augstumu, koordinatori parasti izmantoja „enkurus” vēsturiskas celtnes vai senus dabas objektus. Atkārtotu operāciju gadījumā varēja izmantot arī speciāli atstātas bākas. Tomēr, atšķirībā no pirmās laika ekspedīcijas, tagad rezultātu jau varēja prognozēt ar vismaz deviņdesmit deviņu procentu ticamību. Tas radīja stabilitāti.
***
Toreiz, pirms pieciem gadiem, aprēķini bija izdevušies samērā precīzi. Huans Manuels parādījās naksnīgajā piecpadsmitā gadsimta Katalonijā gaisā, pusmetra augstumā un elastīgi nolēca Blanesas krasta smiltīs. Sīki akmentiņi čirkstēja zem kājām.
Vairāk nekā kilometra apkārtnē krastā neviena nebija. Tas, protams, bija labi. Ja kāds vietējais redzētu viņa parādīšanos, tas labākajā gadījumā radītu spoku stāstu par vīru melnā apmetnī, kas naktī gaisā lidojis gar zvejnieku laivām. Klausītāji pārmestu krustu, un laivas tiktu aplaistītas ar svētītu ūdeni. Savukārt sliktāks scenārijs veidotos, ja pēc neparedzētas sastapšanās ar vietējiem Huanam Manuelam nāktos lāpu gaismā pagrabā atbildēt uz nākamo Inkvizīcijas darbinieku jautājumiem.
Krastā laivu nebija daudz. Jūrā mirdzošās lampas parādīja, kur notiek nakts zveja. Debesis bija skaidras, un vējš pūta no Vidusjūras. Huans Manuels bija plecīgs un ne pārāk garš. Agrāk cilvēki bija īsāki, un uz 1469. gada Kataloniju nevarēja nosūtīt divmetrīgu divdesmit pirmā gadsimta skandināvu. Pārāk garš cilvēks piesaistītu lieku uzmanību.
Huanam Manuelam bija jāatgriežas šajā vietā pēc piecdesmit dienām. Vai jāpaliek Aragonas karaļa pārvaldītajā Katalonijas grāfistē vēl sešus gadus, līdz laika logu šajā apkārtnē varētu atvērt trešo reizi. Protams, arī ātrāk bija iespējami rezerves logi Portugālē, Basku zemē un Francijā. Bet nokļūt tur nebūtu ne viegli, ne droši.
***
1468. gadā Portugāles karalis Alfonsu Piektais piedāvāja Kastīlijas princesei Izabellai laulību. No viņas piekrišanas vai atteikuma bija atkarīga Pirencju pussalas politekonomiskā attīstība un tās valstu robežas nākamajos gadsimtos.
Izabellu un Kastīliju vēlējās precēt gan Portugāles karalis, gan Aragonas princis. Un gribētāju uzskaitījumu varētu turpināt. Izabellas pusbrālis, Kastīlijas karalis Enriko Ceturtais enerģiski atbalstīja Portugāles karaļa piedāvājumu.
Tomēr 1469. gada deviņpadsmitajā oktobrī nākamā Kastīlijas karaliene Izabella Pirmā konfidenciāli apprecējās ar nākamo Aragonas karali Ferdinandu Otro. Izabella izbrauca no Enriko Ceturtā galma, it kā lai apmeklētu sava brāļa kapu Avilā. Ferdinands ieradās uz kāzām Valladolidā, pārģērbies par tirgoni. Ari Huans Manuels, ģērbies kā tirgotājs, devās uz Valladolidu.
Kad piecus gadus vēlāk, 1474. gadā, Izabella uzkāpa Kastīlijas karalistes tronī un vēl pēc pieciem gadiem Ferdinands 1479. gadā mantoja Aragonas karalisti, Valladolidas laulība bija likusi Spānijas Karalistes pamatus. Vēl trīspadsmit gadus vēlāk, 1492. gada trešajā augustā, Ferdinands un Izabella nosūtīja jūrasbraucienā Kristoforu Kolumbu.
Taču 1469. gada rudenī līdz Amerikas atklāšanai vēl bija divdesmit trīs gadi. Huans Manuels pasmaidīja. Teorētiski viņš varētu aizkavēties līdz 1492. gadam un atklāt Ameriku pašrocīgi. Tomēr, lai paspētu atgriezties krastā pie Blanesas jau pēc piecdesmit dienām, bija jāsāk rīkoties bez kavēšanās.
***
Huans Manuels pilnībā izdarīja plānoto, atgriezās, un viņa uzņemtā vēsturiskā dokumentālā filma „Ceļš uz Valladolidu”, kaut arī bija nofilmēta ar slēptajām kamerām, ātri padarīja nākamo eirokomisāru par miljonāru. Pat neskatoties uz to, ka lauvas tiesa filmas ienākumu saskaņā ar līgumu pienācās Eiropas Savienībai.
Sazvērestību teoriju piekritēji kopš tā laika rakstīja internetā, ka tieši Huana Manuela ietekme un finansējums nodrošināja Romas pāvesta piekrišanu Izabellas un Ferdinanda laulībām. Tomēr, tā kā viņi nespēja loģiski pamatot, kāpēc tas Huanam Manuelam vispār pat teorētiski varētu būt bijis vajadzīgs, šīs Valladolidas sazvērestības teorijas ne ar ko neizcēlās uz pārējo laikmetīgo internetā pasaku fona.
***
Tumšzilais eirokomisāra helikopters pacēlās no Blanesas pludmales un, turēdamies pieklājīgā attālumā no Marimurtras botāniskā dārza klintīm, virs jūras gar krastu devās Francijas virzienā. Apmēram pēc četrdesmit minūtēm viņi ieraudzīja galamērķi, kas izskatījās pēc ovālas peldošas salas. Milzīgā jahta „Belorus” piederēja vienam no planētas bagātākajiem cilvēkiem, Krievijas oligarham Avenovam.
Viņi nolaidās uz augšējā helikopteru nosēšanās laukuma. Zemāk jahtas aizmugurē bija vēl divi laukumi. Uz tiem stāvēja Avenova personiskie helikopteri.
Viņus sagaidīja divas iedegušas krievu meitenes baltās formas blūzītēs.
- Welcome aboard, ar nelielu akcentu un apburošu smaidu angliski teica tumšmate, uz kuras blūzītes bija uzšuve ar vārdu Eva.
- Dobro požalovatj! viņa krieviski turpināja. Please follow me!
Otra, gaišmataina zilace, ieraudzījusi Aleksandru, nenovērsa no viņa skatienu. Palaidusi garām Evu un Huanu Manuelu, gaišmate spēra soli un spēcīgi apkampa Aleksandru.
- Aļona, priecīgi pasmaidīja Aleksandrs, apkampdams meiteni. Simts gadus neesmu tevi redzējis, viņš teica krieviski.
- Eva, Huans Manuels jautri vērsās pie tumšmates, nekautrējieties! Arī jūs varat mani sagaidīt atbilstoši labākajām krievu viesmīlības tradīcijām.