Es domāju, ka neviens, ieskaitot pašu šāvēju, ne tolaik, ne tagad nebrīnītos, ja gūsteknis tiktu, piemēram, izvārīts katlā uz lēnas uguns. Tas bija parasts un izplatīts mongoļu soda veids divpadsmitajā un trīspadsmitajā gadsimtā. Tomēr notika citādi.
- Turpmāk tavs vārds būs Džebe, Čingishans sacīja gūsteknim un ieskaitīja viņu savā armijā. Džebe, kura jaunais vārds tulkojumā nozīmēja “Bulta”, dažu gadu laikā kļuva par vienu no izcilākajiem Čingishana karavadoņiem. Sākumā viņš komandēja desmit karavīrus, bet pēc pieciem gadiem jau tūkstoti. Vēlāk arī tumenu, desmit tūkstošus jātnieku.
Džebe vadībā mongoļi ieņēma vairākus svarīgus cietokšņus Ķīnā. 1223. gada trīsdesmit pirmajā maijā mongoļu karavadoņi Džebe un Subedejs pie Kalkas upes sakauj krievu karaspēku, ko kņazi, ieskaitot Kijevas lielkņazu, bija savākuši pēc polovciešu aicinājuma palīdzēt cīņā pret mongoļiem. Tā ka pirms Kalkas kaujas kņazi bija pavēlējuši nogalināt mongoļu sūtņus, ari viņi paši pēc sagūstīšanas tiek sodīti ar nāvi. Interesants fakts, ka Subedejs hronikās minēts kā Dzelme brālis.
***
- Kalkas notikumu kontekstā, turpināja Kvitko, vēršu jūsu uzmanību, ka mūsdienās tik pierasto diplomātisko imunitāti ieviesa tieši Čingishans. Pirms tam sūtņu nogalināšana bija parasta starptautisko attiecību prakse. Sūtņu nogalināšanas dēļ tika izpostītas daudzas pilsētas, ieskaitot Kijevu 1240. gadā. Šā iemesla dēļ sākās arī mongoļu karš ar Sun impēriju Ķīnā. Mongoļu sūtņu nogalināšana bija arī viens no Kuļikovas kaujas iemesliem. Dmitrijs Donskojs toreiz bija < ļoti nikns uz provokatoriem, kuri nolika viņu zem mongoļu tatāru sitiena. Kaut arī beidzās viss relatīvi labi. Bet tas ir atsevišķs un arī ļoti interesants stāsts.
Katrā ziņā mongoļi un Čingishans konsekventi realizēja kolektīvās atbildības principu. Ja tavā pilsētā vai valstī ir tāds … nediplomātisks … valdnieks, kurš slepkavo sūtņus, tātad tu viņu atbalsti un tad nu, esi tik laipns, mirsti kopā ar viņu.
- Čingishans izveidoja armiju un valsti, izveidoja likumu sistēmu un iekaroja divdesmit divus procentus no visas planētas sauszemes, tādejādi izveidojot milzīgu impēriju, rezumēja profesors Kvitko.
- Ja jau jūs toreiz satikāt Čingishanu, jūs taču varējāt viņu nogalināt! iesaucās Aļona.
- Jūs būtu izglābuši ap četrdesmit miljonu cilvēku dzīvības! Izglābuši no izpostīšanas simtiem pilsētu!
- Aļona…pagriezies pret jaunieti, profesors ieturēja nelielu pauzi un uzmanīgi uz viņu paskatījās. Augšupejošās mongoļu etnoģenēzes stadijā, pat teorētiski pieņemsim… nogalinot Čingishanu… mēs tikai mainītu valdnieka vārdu. Jūs domājat, ka viņš bija vienīgais mongoļu valdnieka kandidāts? Nē, Aļona…
Etnoģenēze… tas ir kā … kā no loka slīpi izšauta bulta, kas sākumā lido augšup, tad lejup. Rašīdadīns savā hronikā raksta: „tolaik bija kāds gudrs, vecs vīrs no bajautu cilts. Viņš teica: SečeBiki tiecas pēc varas, bet tas nav viņa daļa. Džamuha Sečenam, kurš pastāvīgi sanaido cilvēkus un pielieto visādas viltības, lai izvirzītos, tas arī neizdosies. Džuči, Čingishana brālis arī tiecas pēc varas. Viņš cer uz savu spēku un loka strēlnieka prasmi, bet arī viņam tas neizdosies. Alak Uduram no merkītu cilts, kurš ir parādījis zināmu diženumu un spēku, tas arī neizdosies. Temudžinam ir āriene, izturēšanās un prasme, lai vadītu un valdītu, un viņš, bez šaubām, sasniegs valdnieka stāvokli.”
- Papildus hronikā nosauktajiem, turpināja profesors, divpadsmitā gadsimta beigu Mongolijā valdnieka kandidāti bija gan keraltu princis llha Senguns, gan priesteris Kokoču, kurš sevi titulēja par Teb Tengri, Debesu r Ielu. Viņš 1206. gadā gandrīz veica valsts apvērsumu. Vēl bija naimanu princis Kučluks, merkītu virsaitis Tohta liegi, bija Subedejs lielisks stratēģis un noteikti vēl vairāki kandidāti, kuru vārdus vēsture nav saglabājusi.
Tas parāda, ka ne jau Temudžina personība un viņa individuālās īpašības bija to grandiozo notikumu cēlonis, ko mēs saistām ar viņa vārdu. Laikā, kad Temudžins desmit gadus bija gūstā Ķīnā, mongoļu etnoģenēzes process, starp citu, neapstājās. Nē, tas turpinājās.
- lāpēc, dārgā Aļona, turpinot lekciju sacīja profesors Kvitko, nogalinot Temudžinu, jūs ne tikai neizmainītu vēsturi, neizglābtu četrdesmit miljonu dzīvību un piedevām despotisko Horezmšahu un Ķīnas Sun impērijas valdošo dinastiju. Jūs drīzāk iedzīvotos pamatīgās nepatikšanās, piesaistot sev Interpola, „Juliānu” un droši vien arī „Laika Sargu” uzmanību. Visām šīm organizācijām savukārt ir milzīgi finanšu un organizatoriskie resursi. r Iāpēc, Aļona, kā saka, septiņas reizes nomēri un tad … šoreiz bija labāk negriezt. Ticiet man, Čingishans nebūt nebija sliktākais mongoļu etnoģenēzes līdera variants.
- Atjaujiet jums šodien stādīt priekšā senu manu kolēģi Niku, kurš ir patiešām leģendāra, es atļaušos teikt, pat mitoloģiska personība, nākamā rīta lekcijas sākumā Aleksandrs iepazīstināja ar vieslektoru.
Niks bija dzīvespriecīgs vidēja auguma resnītis, ap piecdesmit gadu vecs, kurš acīmredzami bija liels alus cienītājs.
- Nikam kā progresoram ir izcili nopelni Divupes civilizācijas attīstībā,turpināja Aleksandrs. Viņš ir ieguldījis milzīgu darbu šumeru civilizācijas attīstībā. Faktiski visu reģiona civilizāciju attīstībā līdz pat Maķedonijas Aleksandra laikam.
- Padomājiet, Aleksandrs turpināja, dzīvoja cilvēki, dzīvoja desmitiem tūkstošiem gadu. Un pēkšņi neolīta revolūcija, kvalitatīvs lēciens cilvēki apgūst zemkopību, iemācās lietot riteni, pieradina mājdzīvniekus, rada pilsētvalstis. Visus šos notikumus pavada līdz mūsdienām saglabājušies mīti par progresoriem. Par dievišķām būtnēm, bieži ar gaišu ādas krāsu, kas iemācījušas primitīvajām ciltīm civilizācijas pamatus.
- Sakiet, kā jūs kopumā vērtējai mītu, leģendu un eposu informācijas ticamību?Aleksandram pajautāja viens no studentiem.
- Protams, uzskatīt to visu par patiesību mēs nevaram, tomēr brīžiem mītos, sāgās, leģendās un eposos atrodama pārsteidzoši precīza informācija, atbildēja Aleksandrs.
- Minēšu dažus piemērus, viņš turpināja. Pirmais, labi zināmais piemērs ir Homēra „Iliādā” aprakstītās Trojas pilsētas atklāšana, ko veica vācu arheologs Hcinriks Šlīmans.
Vēsturnieks Arturs Evanss Krētā atklāja Knosās pili, kuras telpas bija leģendārā labirinta prototips mitā par Tezeju un Mīnotauru. 1960. gadā norvēģis Helge Instads Kanādā atrada ap tūkstoš gadu vecas vikingu apmetnes atliekas. Tas apliecināja vikingu sāgās minētās informācijas patiesumu. 1967. gadā izrakumi Jaunheribdu salās apliecināja leģendas par „dižo virsaiti” Roi Mate patiesumu.
Kijevā, starp citu, izrakumi kņaza Jaroslava Gudrā kapenēs apliecināja viņa sievas raksturojuma, kas bija atrodams skandināvu sāgās, patiesumu. Varjagu izcelsmes Kijevas kņazieni Ingegerdu sāgas raksturoja kā „ļaunu” un „traku”. Izmeklējot viņas galvaskausu ar rentgenu, noskaidrojās, ka fizioloģisku īpatnību rezultātā stresa brīžos Ingegerdai bija jājūt spēcīgas sāpes, kas lika viņai zaudēt savaldīšanos.
Starp citu, kā jūs vērtētu vairāku tautu mītus par vēl vienu sauli, kas parādījusies debesīs un radījusi cilvēkiem daudzas problēmas? Liekas pilnīga fantāzija, vai ne? Bet 1912. gadā Divupē tika atrastas māla plāksnītes ar šumeru zvaigžņu katalogiem. Tajā minēta tagad nezināma „gigantiskā zvaigzne” pie dienvidu puslodes Buras zvaigznāja robežas. Jau 1968. gadā austrāliešu astronomi ar radioteleskopu šajā vietā atrada pulsaru PP 0833-45, kas bija palicis pēc spēcīga supernovas sprādziena. Atrodoties samērā tuvu zemei, šis gaismas avots, supernova, vairākus mēnešus sava izmēra un spilgtuma ziņā varēja sacensties ar sauli. Kā redzam, mīti bija saglabājuši atmiņas par apmēram septiņus tūkstošus gadu seniem notikumiem.