***
Apmēram pirms četriem tūkstošiem gadu, savu prezentāciju turpināja Niks, Divupes civilizācija radīja pirmo, vissenāko eposu cilvēces vēsturē. Deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimtu mijā Ninīves pilsētas drupās, pakalnā pie Kujundžikas tika atrastas pirmās divpadsmit māla plāksnītes ar šo eposu. Atradumu izdarīja Leijarda arheoloģiskās ekspedīcijas darbinieks Ormuzds Rasams. Viņš bija kristīts haldietis, dzimis 1826. gadā Mosulā. Divdesmit viena gada vecumā viņš uzsāka studijas Oksfordas universitātē, 1854. gadā bija angļu valdības pārstāvja tulks Adenā, Jemenā.
Uz divpadsmit māla plāksnītēm akādiešu valodā bija rakstīts varoņeposs, kas savulaik bija piederējis Asīrijas ķēniņam Ašurbanipālam. Pēc tam tika atrasts vēl otrs eksemplārs, kas bija piederējis Hamurapi.
1872. gadā britu filologs amatieris un banknošu zīmējumu gravieris Džordžs Smits veselām dienām sēdēja pie plāksnēm, kuras uz Britu muzeju bija nosūtījis Rasams. Smits iztulkoja un sakārtoja eposu „Viņš, kurš redzēja visu”. Tas vēlāk ieguva nosaukumu „Poēma par Gilgamešu.”
Londonas «Daily Telegraph» paziņoja, ka piešķirs tūkstoti gineju katram, kas būtu gatavs doties uz Kujundžiku un uzmeklēt iztrūkstošās eposa daļas. Britu muzeja asistents Džordžs Smits pieņēma izaicinājumu. Notika patiesi neticamais viņš tiešām šīs daļas arī atrada! Smits pārveda mājās trīssimt astoņdesmit četru plākšņu fragmentus, tai skaitā arī trūkstošo daļu no Utnapištima vēstījuma.
Par eposa autoru uzskata pašu Gilgamešu -Urukas pilsētvalsts pirmās dinastijas piekto valdnieku, kurš dzīvojis, visticamāk, apmēram 2700 gadus pirms mūsu ēras. Par viņa tēvu uzskata Urukas valdnieku Lugalbandu, bet par māti dievieti Ninsunu.
***
- Tas parāda, pēc kafijas pauzes savu lekciju turpināja Niks, ka blakus mītiem un likumu krājumiem, tirdzniecības uzskaitei un grāmatvedībai, ko lielā mērā ietekmēja laika programmu ietvaros nodrošinātais zināšanu kopums, Divupē jau agri parādās dažāda veida sacerējumi, ko droši var uzskatīt par daiļliteratūras pirmsākumiem. Divupē, es uzsveru, pilnīgi patstāvīgi radies arī pirmais cilvēces vēsturē zināmais eposs. Tas ir jau minētais slavenais stāsts par varoni Gilgamešu, “kurš redzēja visu”.
Pazīstami vairāki eposa varianti. Lai gan eposā darbojas dievi un tajā ir pārdomas par dievu un cilvēku attiecībām, likteņa nenovēršamību, tomēr galveno vietu ieņem cilvēks. Gilgamešs nav dievs, bet gan valdnieks. Viņš eposā ir ar neparastām spējām apveltīts varonis.
Iepazīstināšu jūs ar dažām no interesantākajām eposa vietām.
Pirmā plāksnīte. Tajā stāstīts, kā Gilgamešs cēlis mūri ap Uruku. Tur rakstīts, ka Gilgamešs dzīvojis pārticīgi, tam piederējuši labības spīķeri, uz pilsētas mūriem stāvējuši sargi. Teikts, ka Gilgamešs bija par divām trešdaļām dievs, bet par vienu cilvēks. Svētceļnieki, kas ieradās Urukā, pārsteigti un ar godbijību uzlūkoja viņu, jo līdz tam nebija redzējuši līdzīgu nedz skaistumā, nedz spēkā.
Skaties uz Urukas vaļņiem, kas spīd kā bronza, aplūko šīs sienas, kurām nav līdzīgu!
Uzkāp uz vaļņiem un apej Urukai apkārt, apbrīno tās pamatus,
sajūsminies par katru rūpīgi iemūrēto ķieģeli!
Vai paši Septiņi gudrie nav cēluši šīs sienas?
Otrā plāksnīte. Stāsta par Enkidu, kuru dzemdējusi debesu dieviete Arura. Enkidu tēls aprakstīts tā: viss viņa ķermenis klāts ar apmatojumu, viņu neinteresējusi ne zeme, ne cilvēki. Tērpies ādās, ēdis savvaļas zālītes, dzēris kopā ar lopiem pie dzirdinātavas, paisuma laikā plosījies pa trakojošiem viļņiem. Gilgamešs padzirdējis par viņu un iedomājies to atsvešināt no lopiem ar skaistas sievietes palīdzību. Vēlāk Enkidu cīnījās ar Gilgamešu un kļuva pārvaldnieka labāko draugu un aizstāvi.
Trešā plāksnīte. Vēstī par putekļu mākoni, kas nācis no tālienes. Debesis dārdēja un zeme drebēja, un beidzot ieradās Saules dievs. Tas satvēris Enkidu ar varenajiem spārniem un nagiem. Enkidu ķermeni pārņēmis svina smagums. To var pielīdzināt sajūtām, ko izjūt, startējot kosmosa kuģim. Vēlāk eposā aprakstīts, kā Enkidu vēro zemi no milzīga augstuma.
Ceturtā plāksnīte. Sākas ar Gilgameša ceļojuma aprakstu uz Ciedru kalniem. Viņi gāja septiņpadsmit dienas, kamēr nokļuva Libānā. Draugi mēģināja nokļūt tālāk. Enkidu zināja, kur ir vārti, bet, tiklīdz tos mēģināja atvērt, nepazīstams spēks viņu pameta atpakaļ un divpadsmit dienas viņš gulēja paralizēts. Kamēr Enkidu gulēja, Gilgamešs uzgāja nomaskētu tuneli. Abi viņi to attīrīja un iekļuva slēgtajā mežā. Mežā tomēr viņus atrada milzu sargs Humbaba un draudēja nogalināt. Visbriesmīgākie bija nāvējošie stari, kas nāca no briesmoņa galvas. Taču kritiskajā brīdī draugus glāba dievs Samašs.
Pēc cīņas Gilgamešs nomazgājās un saposās. To redzēja dieve Ištara, kurai viņš iepatikās, un tā piedāvāja ķēniņam kļūt par viņas mīļāko. Ištara piedāvāja viņam bagātību un varu, bet Gilgamešs atteicās. Tad dieve viņam piedāvāja nemirstību. Bet ķēniņš uzskaitīja visus viņas pamestos mīļākos un atkal atteicās. Tad Ištara sadusmojās, pacēlās debesīs un sūdzējās dievam Anu.
- ANO nosaukums mītā ir labi saglabājies caur vairākām tūkstošgadēm, pie sevis drusku uzjautrinādamies, atzīmēja Aleksandrs.
Ar Anu atļauju dieve uzrīdīja draugiem Debesu Vērsi. Draugi bēga, glābjot savas dzīvības, un Šamašs tiem līdzēja trīs dienās veikt attālumu, ko parasti veica pusotrā mēnesī. Ķēniņš patvērās savas pilsētas mūros, bet Enkidu pie tiem sagaidīja Vērsi. Niknā cīņā vērsis tika nogalināts. Urukā svinēja uzvaru, bet Dievi tikmēr savācās uz sapulci un nosprieda, ka vismaz Enkidu ir jāmirst.
Devītā plāksnīte. Gilgamešs sešas dienas un septiņas naktis apraudāja drauga Enkidu nāvi un nolēma doties tālā ceļā pie dieviem. Viņam nedeva mieru doma, ka varētu mirt no tās pašas slimības kā Enkidu. Gilgamešs devās meklēt Utnapišti vienīgo cilvēku, kam dievi bija dāvājuši nemirstību.
Gilgamešs ļoti ilgi gāja pa tuksnesi, līdz nonāca Sina valdījumos. Tur viņš izcīnīja arī slaveno cīņu ar lauvām, no kurām divas pēdējās nožņaudza kailām rokām. Ietinies vienā no lauvas ādām, viņš nonāca pie pilsētas, kurā dzīvoja dieve Siduri. Tā viņam pastāstīja, ka pie Utnapišti var nokļūt ar laivinieka Uršanabi palīdzību.
Divreiz dievi brīdināja: „Gilgameš, uz kurieni tu dodies? Nemirstību, ko tu meklē, neatradīsi. Kad dievi radīja cilvēku, viņi cilvēkam nāvi noteica, nemirstību atstāja sev pašiem.” Tomēr Gilgamešs neļāvās ietekmēties un par katru cenu gribēja uzmeklēt Utnapišti.
Desmitā plāksnīte. Utnapišti dzīvoja viņpus plašās jūras, tur nebrauca neviens kuģis. Devās tur tikai Saules dievs. Neraugoties uz grūtībām, Gilgamešs tomēr šķērsoja jūru ar laivinieka Uršanabi palīdzību.
Vienpadsmitā plāksnīte. Stāsta par viņa tikšanos ar Utnapišti. Redzēja, ka ciltstēvs pēc auguma nebija lielāks un plecīgāks par viņu pašu. Likās esam līdzīgi kā tēvs un dēls. Utnapišti stāsta par savu pagātni pirmajā personā. Tas ir precīzs Lielo vai grēku plūdu tēlojums, ko vēlāk nokopē Noasa piedzīvojumu apraksta vajadzībām. Utnapišti tika brīdināts par draudošajiem plūdiem:
"Uzbūvē laivu!
Atstāj mantu savu, dzīvību glāb.
Pamet uzkrāto, dvēseli glāb!
Un paņem laivā savā visu dzīvo būtņu sēklas.r „Iekrāvu visu mantību savu visu, kas dzīvē bijgūts, Ievedu šķirstā es dzimtu un radiniekus savus, Pievācu radību dzīvo un amatu ļaudis.
Kolīdz gaismiņa svīda.