No debesīm tālām peld mākoņu tūces,
Tumsa dzēš gaismu, vis izgaist un pazūd.
Acs krēslībā drūmā vairs nesaredz brāli,
Nedienā gaužā pat dievs nepazīst dievu,
Augšup tie lido pie debesu Anu,
Līdzīgi smilkstoša sunim pie palodas glaužas… Sešas dienas un tikpat daudz nakšu Plosījās vēji un trakoja bangas,
Negaisos zemi ar ūdeni jaucot.
Tikai septītā dienā vētra ar paliem beidz karot. Aprima jūra, pieklusa negaiss, noplaka pali. Paveros jūrā klusums visapkārt,
Cilvēki grimuši zampā un dubļos,
Jumtu augstumā cēlušās staignāja dūņas.
Paveros pamalē tālā, kur jūra un debess: Divpadsmit mēros no šķirsta nirst sala.
Nisira kalnā apstājas šķirsts,
Virsotne satver to, nelaiž vairs tālāk…
Sākoties septltai dienai, plaižu balodi gaisā.
Izzūd tas tālē, bet drīz vien pārrodas šķirstā.
Iznesu čurksti un palaižu gaisā.
Pazūd tā acīm, bet pārrodas drīzi,
Atgriežas šķirstā, jo vieta sausa nav rasta.
Iznesu kraukli un palaižu gaisā,
Sausumu atradis, mitekli radis, šķirstā tas nenāk, Tīkamāk meklēt tam ēsmu, ķērcot un peroties peļķē. ”
Divpadsmitā plāksnīte. Uitnapišti atklāj, ka nemirstību var piešķirt tikai dievu sapulce. Pirms pašas promiešanas ciltstēvs tomēr atklāj Gilgamešam noslēpumu, kā iegūt mūžīgās jaunības ziediņu jūras dibenā. Gilgamešs to dabūja. Taču atpakaļceļā ziediņu aiznesa čūska. Eposs saka:
“Gilgameš, to, ko tu meklē,
Tu nekad neatradīsi.
Jo dievs, radījis cilvēku, lēma viņam nāvi Nevis mūžīgo dzīvi.
Tāpēc piepildi ikvienu savas dzīves dienu ar prieku, Mīli bērnus, kas turas tev pie rokas,
Ļauj sievai gūt baudu tavās skavās,
Jo tas ir cilvēka uzdevums. ”
Gilgamešs eposā ir dziļi satriekts par drauga nāvi, un tā izraisa pārdomas arī par viņa paša likteni: “Vai pats es nemiršu kā Enkidu? Skumjās slīgstu, no nāves baidos.” Bailes no nāves un vēlme atbrīvoties no tās žņaugiem vai vismaz mazināt tās ietekmi ir viena no centrālajām tēmām Divupes varoņeposā.
***
Eposa vadmotīvs ir cilvēka nespēja līdzināties dieviem, jo nāve ir cilvēka liktenis un nāvē visi cilvēki kļūst vienlīdzīgi.
Tomēr Gilgameša klejojumi nav bijuši veltīgi. Mājās atgriežas nevis egoistiskais valdnieks, bet cilvēks, kurš sācis domāt par citiem, kurš spējīgs upurēties citu labā, vīrs, kas gudrību apguvis, visu redzējis un visu sapratis. Eposs beidzas ar to, ka Gilgamešs apbrīno savas pilsētas mūrus. Tas ' it kā vedina lasītāju uz domām, ka cilvēkam nav jātiecas pēc dievišķā. Vienīgā iespēja iegūt nemirstību ir ar saviem darbiem cilvēku labā šeit pat, uz zemes, palikt nākamo paaudžu atmiņā. Svarīgs eposa motīvs ir draudzības kā cildenākā cilvēka savstarpējo attiecību veida slavinājums.
Aleksandrs atcerējās Aristoteļa rakstīto: „Draudzība ir visnepieciešamākais dzīvē, jo neviens sev nenovēlēs dzīvi bez draugiem, kaut viņam būtu visi citi labumi.”
- Stāstos par Gilgamešu redzam, ka varonis nevis pakļaujas, bet nostājas pret dievu gribu, Niks turpināja lekciju. Eposā varoņi uzvar ne tik daudz tāpēc, ka viņiem ir brīnišķīgi dievišķie palīgi, bet savu attīstīto personīgo fizisko un garīgo spēju dēļ.
Eposs par Gilgamešu bija populārs ne vien Divupē, bet arī tālu aiz tās robežām. Gilgameša piedzīvojumus pārrakstīja un pārstāstīja Tuvajos Austrumos līdz pat hcllēnisma laikmetam. Daži tā motīvi tika iekļauti Homēra darbos astotajā gadsimtā pirms mūsu ēras. Utnapištima stāsts par grēku plūdiem izmatots Noasa piedzīvojumu sižeta izstrādei. Eposs par Gilgamešu atstājis pēdas arī islāma folklorā tas parādās "Tūkstoš un vienas nakts pasakās" par Aladinu un Sinbadu, kuros Paradīzes koka un nemirstības meklējumi aizgūti no "Poēmas par Gilgamešu."
***
Kafijas pauzē pēc lekcijas Aleksandrs izgāja uz klāja. Smēķētāju kursantu vidū nebija. Kaut arī oficiāli tas nebija atlases kritērijs, tomēr privāto laika programmu dalībniekiem izvirzītās augstās fiziskās sagatavotības prasības un intensīvie treniņi smēķētājus atsijāja automātiski.
Atspiedies pret reliņiem, Aleksandrs vēroja Francijas krastus. Jahta gar piekrasti virzījās Nicas virzienā. Jūras vējš, zaļās kalnu nogāzes un spožā saules gaisma uzmundrināja un noskaņoja priecīgi.
Viktorija ar savu draudzeni Taņu pastaigājās pa klāju. Viņas apstājās pie jahtas borta blakus Aleksandram.
- Nu, kā jums Nika lekcija? viņš pajautāja jaunietēm.
- Bēdīgs tas šumeru eposs. Nebija īsti happy enda, atbildēja Viktorija. Sāc domāt par mūžīgiem un neatrisināmiem jautājumiem … Lūk, viņi tur Divupē par to jau tad domāja.
- Beidz, draudzeni pārtrauca Taņa. Dzīve ir skaista!
- Tikai īsa, domīgi noteica Viktorija.
Jahta samazināja ātrumu.
- Jums, meitenes, vēl par agru pārdzīvot, draudzīgi pasmaidīja Aleksandrs. Vai jūs brauksiet uz krastu? Labprāt uzaicinātu jūs uz nelielu pastaigu.
***
Drīz viņi apstājās pie Sentropēzas. Sava izmēra dēļ jahta nevarēja iebraukt ostā un apstājās jūrā pretī pilsētiņai. Sentropēzas ostā tradicionāli noenkurojās bagātnieku jahtas. Starp ostu un “Belorus” katru pusstundu sāka kursēt kuteris.
- Ei, varjag! Aleksandram, kurš devās trapa virzienā, uzsauca viens no jahtas apsardzes, kurš dežūrēja blakus kuterim. Taisies uz krastu? viņš jautāja.
Aleksandrs jau sen bija pamanījis, ka plecīgie nelielā auguma apsargi uz Avenova jahtas savā starpā runā senslāvu valodā. Senajā Krievzemē par varjagiem sauca skandināvu vikingus.
- Tad Saņas troika ar tevi, mums pavēle, saņēmis Aleksandra apstiprinājumu, apsargs turpināja.
- Davai, iepriecināts teica Aleksandrs, kopā jautrāk. Ejam, puiši. Dāmas palaidīsim pirmās.
Viņš ar viesmīlīgu žestu parādīja Viktorijai un Taņai uz trapu. Apsargi, neskatoties uz karsto laiku, bija žaketēs.
Izkāpis ostā, Aleksandrs sajuta, ka ik pa brīdim viņam liekas zeme drusku nošūpojas kā kuģa klājs. Vestibulārais aparāts pēc vairākām dienām jūrā nebija pilnībā adaptējies uz cietzemes.
***
Pilsētiņa nebija liela, ostas tuvumā ēku pirmie stāvi bija jaukas kafejnīcas un restorāniņi vai nelieli dārgu brendu veikali. Bija pārstāvēti pilnīgi visi Aleksandram zināmie dārgie modes brendi. Mājas, kas bija redzamas jau no jūras, bija daudzkrāsainas un blīvējās krastā. Apmetuši nelielu loku, viņi apsēdās vienā no āra kafejnīcām. Aleksandrs ar jaunietēm nosēdās pie viena galdiņa, apsardze pie otra. Aleksandrs palūdza
oficiantu pieņemt pasūtījumus ari no apsardzes puišiem.
- Lūdzu rēķinu par abiem galdiņiem man, viņš paskaidroja. Pasūtījuši kafiju, viņi uzsāka relaksētu sarunu.
- Interesanti, sacīja Taņa, ka Bordžiginu ciltstēvs ir gara auguma vīrietis ar blondiem matiem un zilām acīm. Interesanti arī tāpēc, ka Dienvidamerikas leģendās par Virakoču arī figurē gara auguma baltais vīrietis, bieži ar bārdu. Un tas taču vispār ir cits kontinents.
- Jā, Aleksandrs piekrita, turklāt leģendārā amatu, zemkopības un civilizācijas nesēja baltā ādas krāsa Dienvidamerikā pēc tam krietni palīdzēja spāņu konkistadoriem. Viņu atnākšanu vietējās ciltis uzskatīja par Virakočas vai, piemēram, Meksikā par Kecalkoatla atgriešanos… Virakoča bija aizgājis pār okeāņu un spāņi parādījās no okeāna. Tā bija kļūda, ko indiāņiem, maigi izsakoties, grūti pārmest, un kļūda, kas viņiem izmaksāja ļoti, loti dārgi. Bet… tā savā ziņā bija ieprogrammēta kļūda.