Viktorija bija domīga.
- Man vienmēr ir licies dīvaini, viņa teica,
- ka, pametot apmācītos indiāņus, Virakoča paziņoja, ka atgriezīsies. Tā sagatavojot ideālu augsni spāņu iekarojumiem Dienvidamerikā.
- Nu… Aleksandrs domīgi paskatījās uz Viktoriju, Huanam Manuelam mēs par šo lai-
kam varam pat nejautat. Taņa pasmaidīja.
- Vārds Virakoča tulkojumā nozīmē jūras putas, viņa sacīja. Man personīgi tad ienāk prātā arī Kipra un Afrodīte… un sarkanais Commandaria vīns…bet, ja nopietni, Virakoča bija pie inkiem, viņa turpināja, bet bārdainu dievu mēs atrodam arī pie actekiem Kecalkoatls, vēl Bočika Kolumbijā un Panamā…un ne tikai. Peru keramikā bārdaini tēli ir redzami ilgi pirms spāņu kolonizatoru parādīšanās. Daži senie avoti apgalvo, ka bārdas darinātas no spalvām rituālos vai tamlīdzīgos nolūkos. Domāju, tas atspoguļo vēlākā posma priesteru tērpus un leģitimizē tajos pielietoto imitāciju.
- Eva jums par to varētu pastāstīt vairāk. Viņa īpaši interesējās par Dienvidameriku, turpināja Taņa. Bet, cik atceros, Urubambas ielejā, kas bija Inku svētā ieleja, kalnā ir izcirsta simts četrdesmit metrus augsta Virakočas skulptūra ar pamatīgu bārdu.
Viktorija, kuras zināšanu apjoms Dienvidamerikas vēsturē īsti neļāva piedalīties sarunā, mainīja tēmu.
- Protams, viņa teica, izstaipīdamās krēslā,
- mīti par dieviem vai progresoriem, kuri iemācīja indiāņu ciltīm amatniecību un parādīja, kuri augi ir ēdami un kuri nav ēdami, ir interesanti. Tomēr, vai jūs ar šādu skatījumu uz vēsturi tomēr neriskējat, ieraugot arābu, kurš uz balkona pu-
rina paklaju, jautat: Kas ir ko? Nevari iedarbināt?
***
Šajā brīdī viņiem pievienojās Aļona, kura bija nokrāvusies ar brendu veikalu iepirkumu maisiņiem. Krastā kursantiem formas nebija jāvalkā. Aļona bija ģērbusies ļoti eleganti un redzami dārgi. Viņa bez lielām ceremonijām pievāca brīvu krēslu no apsardzes galdiņa, draudzīgi pārmijot ar puišiem, kuri izturējās pret viņu ar manāmu respektu, pāris frāzes senslāvu valodā.
- Tu esi bagāta meitene, Aleksandrs ar smaidu konstatēja, novērtēdams pirkumu daudzumu.
- Apslēptos dārgumus atradu, Aļona jautri piemiedza Aleksandram ar aci-
Viktorija pievērsās ostas skatiem. Akavatorijā bija pilns ar laiviņām, pie krasta stāvēja arī dažas vairākus desmitus miljonu vērtas jahtas.
Taņa smaidot dzēra savu espresso un ar neslēptu interesi pētīja pirkumus.
- Aļona, tas ir kautkas burvīgs! Parādi! viņa paliecās uz viena maisiņa pusi.
Viktorija paskatījās uz Aleksandru.
- Jūs nesen bijāt Rīgā, viņa painteresējās.
- Jā, viņš atteica. Biju. Savulaik tā bija
Zviedrijas lielākā pilsēta. Piecdesmit gadus vecāka par Stokholmu…
Krievu valodu Aleksandrs bija iemācījies jau bērnībā, kad kopā ar vecākiem kādu laiku bija dzīvojis Rīgā. Vasaras tur bija garākas nekā Stokholmā. Kopš 1710. gadā cars Pēteris Pirmais pēc ilgstoša un asiņaina aplenkuma bija atņēmis Rīgu Zviedrijas karaļvalstij, krievu valodā tur notika vismaz puse komunikācijas.
- Aha, esmu dzirdējusi, Viktorija atteica. Rīga esot ziemassvētku eglītes dzimtene, viņa lietišķi sacīja, skatīdamās uz Aļonas rotaslietām.
- Aļona, Aleksandrs konstatēja, starp citu, tu esi dzimusi, kad Rīga jau bija, bet Stokholmas vēl nebija. Tomēr tu izskaties stipri jaunāka par Stokholmu, viņš pajokoja.
Aleksandrs bija saskāries ar Avenova holdinga biznesu jau pirms pāris gadiem. Turklāt saskāries labā nozīmē. Patiesībā šī sadarbības pieredze noteikti bija viens no iemesliem, kāpēc Huans Manuels tieši viņu uzaicināja sev līdzi braucienā pie Avenova.
Aleksandrs kā vēsturnieks ar labām krievu un vairāku citu valodu zināšanām, ar vērā ņemamu pieredzi laika ekspedīcijās, bija viens no labākajiem speciālistiem, ko Huans Manuels varēja izvēlēties zinātniskajiem vai komercprojek-
Iiem ar krievu līdzdalību.
Avenova holdinga prioritārā sfēra, protams, bija komercprojekti.
- Mūsu Kijevas rezidents ziņo, toreiz pirms pāris gadiem sarunu uzsāka Avenova komercoperāciju vadītājs Tretjakovs, par vienošanos ar vietējo tirgoni Savvu. Ja mongoli aplenks pilsētu un stāvoklis kļūs draudīgs, Savva maksā par savas meitas nogādāšanu drošībā. Maksā ļoti labi, turklāt zeltā. Logi šajā laikā Kijevā ir iespējami, ieejas logs no Eiropas Savienības septiņpadsmitā portāla, izejas logs mūsu. Mēs priecājamies, ka sarunas ar Huanu Manuelu ir novedušas pie labas abpusējas sapratnes un vienošanās šajā jautājumā. Grupu komandēsiet jūs, formāli būs ES zinātniskā ekspedīcija, mūsu pārstāvji būs divi.
Ieejas logu varēja atvērt trīs dienas pirms hronikās aprakstītās Kijevas ieņemšanas 1240. gada ziemā. Atpakaļ atgriezties varēja jau pēc divām dienām. Par enkuru tika izmantota Svētās Sofijas pareizticīgo katedrāle.
Laika operācijas grupā bija trīs dalībnieki. Tas jau bija kļuvis par šādu laika operāciju standartu un pat ieguvis žargona apzīmējumu. Eiropā un Ķīnā šādas trīs cilvēku grupas dēvēja par triādēm, bet Krievijas žargonā tās, protams, bija troikas.
- Nododu jūsu rīcībā Nikodima un Savvas mutiskā līguma ierakstu. Detaļas pie Stepana, sarunu noslēdza Tretjakovs.
- Skaidrs, Aleksandrs piecēlās. Pristupaem, viņš lietišķi sacīja krieviski. Aleksandram Tretjakovs likās simpātisks. Un viņš zināja arī to, ka Tretjakovs Krievijā bija slavens ar savu mākslas galeriju.
***
Troikā bez Aleksandra bija arī hronolingvists, senslāvu filologs Nikolajs un Stepans, kurš vēl nesen bija dienējis Krievijas armijas specvienībā. Visiem trim zem trīspadsmitā gadsimta apģērba bija viegla bruņuveste, ekipējumā ietilpa zobens, vairogs, divas pistoles un vairākas aptveres. Viņi zināja, ka uz ekipējumu no juridiskā viedokļa gan ieejas, gan izejas portālos šoreiz skatīsies caur pirkstiem. Principā, protams, divdesmit pirmā gadsimta ieroču lietošana laika operācijās cilvēku sugas pastāvēšanas laikā bija aizliegta, tomēr Avenova komeremisijas praktiski bija ārpus jebkuras kontroles.
Starta dienā troika bija apģērbta vienkāršās drēbēs. Kijevā viņi vēlējās izskatīties bez pagara auguma zemniekiem, kuri paglābušies pilsētā no mongoļiem. Ieejas logs tika atvērts pie Svētās Sofijas katedrāles ārsienas. Neviens nešaubījās, ka apkārtnē būs cilvēki.
-Sagatavojamies! Aleksandrs nokomandēja.
- Davai, viņš pamāja Stepanam, kurš iemeta logā dūmu sveci.
- Ejam! Aleksandrs vēlreiz pamāja ar roku. Nikolajs nolēca pirmais. No dūmiem viņi iznāca tieši pie diviem vīriem.
- Kas tur? īsi pajautāja vecākais.
- Velna tatāri met uguni uz baznīcu, sašutis paskaidroja Nikolajs. Mēs nodzēsām.
Un turpināja: Bet kur tirgonis Savva dzīvo, lepat taču tuvumā, vai ne?
- Te netālu, kijevietis pamāja ar roku un piebilda, viņš šodien uz mūra kāvās.
Trijotne devās norādītajā virzienā. Bija pievakare.
***
Aleksandrs ieelpoja gaisu, kas drusku smaržoja pēc dūmiem, un palūkojās vakara debesīs. Viņš atcerējās, ka bija stāvējis šajā vietā pēc septiņiem gadsimtiem.
Kreisajā pusē debesīs aizlidoja īsts deglādiņš. Pēc iekarojumiem Ķīnā mongoļu armijas arsenālā parādījās lieliskas katapultas. Aleksandrs saprata, ka jau pēc dažām dienām mājas, gar kurām viņi tagad gāja, gulēs pelnos.
- Ehh, domīgi teica Nikolajs, skarbi laiki Krievzemē…