Stepans soļoja, nopietni ieklausīdamies katrā skaņā. Avenova rezidents Nikodims bija savlaicīgi pametis pilsētu, iepriekš sagatavojot viņu vajadzībām karti ar precīzu tirgoņa mājas atrašanās vietu. Sākoties aplenkumam, Savva ar meitu bija pārvācies uz samērā nelielu mājiņu centrā, tālāk no pilsētas mūriem. Trijotne ātri atrada šo māju.
Stepans pieklauvēja. Klauvējiens, kura bungojuma ritms sastāvēja no sešiem piesitieniem, bija norunāts signāls.
- Nikodims lika tev zemu klanīties, viņš nosauca paroli.
- Malači! Savva bija redzami iepriecināts par viņu vizīti. Tirgoņa roka bija pārsieta.
- Nāciet iekšā! saimnieks plaši pamāja ar veselo roku. Viņi apsēdās un aprunājās.
Aleksandrs iedzēra akas ūdeni un drusku pamielojās ar ekoloģiski tīrajiem cienasta produktiem. Neskatoties uz aplenkumu, uz tirgoņa galda īpašu deficītu nemanīja.
-Tāds ūdens, tāda pārtika… varētu viņi dzīvot un priecāties… nodomāja Aleksandrs.
Viņš zināja, ka kņazu ķildas bija novājinājušas Kijevas Krievzemi. Pilsēta bija slikti sagatavota aplenkumam.
***
- Iedod, paskatīšos roku, Stepans piedāvāja saimniekam. Parakņājies savā specnaza aptieciņā, viņš iedūra Savvam plecā vienreizējās lietošanas šļirci.
- Tūlīt būs vieglāk, viņš teica, nekas briesmīgs, skramba. Tikai, saimniek, tu pagaidām uz sienu neej, Stepans skaidroja, tīrīdams un apkopdams ievainojumu.
- Pasniedz, lūdzu, ūdeni, viņš palūdza Aleksandram.
- Man te ārstnieciskais dzēriens, viņš iemeta pāris tabletes lielajā māla krūzē. Pēc tam ielēja no tās saimniekam, sev un saviem biedriem. Pirmais iedzēris pāris malkus, Stepans ar smaidu teica:
- Dzeriet šo ūdeni droši, te ir krievu zemes spēks.
- Vai tas tu liju ar ūdeni cienāji? Aleksandrs pagriezās pret Stepanu.
Stepans neizrādīja izbrīnu par jautājumu. Jā, es, brāl, toreiz viņu ārstēju. Tikai tas ūdens stiprāks bija par šo. Vispār šādas-zāles tikai ar šejienes ūdeni var taisīt. Jums tāda nav. Bet Tu, skatos, mūsu folkloru lasi?
- Atceries Savva, Aleksandrs pasmaidīja un paskaidroja saimniekam, atnāca pie spēkavīra Iļjas Muromieša trīs skrandaiņi, ar ūdeni uzcienāja. Un piecēlās Muromietis, kurš pirms tam trīsdesmit trīs gadus pat nestaigāja. Un kļuva puisis par varoni spēkavīru. Lūk, tā mūsējie trijatā staigā. Kārtība mums tāda. Tikai, Savva, lūdzam mēs tevi par to nevienam ne vārda.
- Lieta skaidra, atbildēja Savva, mēs ar Nikodimu nc pirmo gadu tirgojamies. Reiz viņš man klātesot šāva uz laupītājiem pērkona bultas. Arī jums, es redzu, ir šīs bultas. Tikai tagad laupītājus pat saskaitīt nevar. Batuhans visu stepi savā ordā savācis.
Savva apklusa, tad turpināja. Nevaru es uz to noskatīties. Kņazi plūcas kā suņu bars un rauj Krievzemi gabalos. Asinis plūst kā upe. Kāpēc kņazam Kijevā vajadzēja nogalināt Batuhana sūtņus? Un kņazs pats tagad aizbēga pie ungāriem… līgavu meklēt…, mūs pameta…žurka… Tūkstošnieku Dmitru atstāja pilsētu sargāt, nekas nav kārtīgi sagatavots…
Savva sažņaudza dūres. Mirst krievu zeme. Dzīvs palikšu, Dievs dos, par karavīru kļūšu… Krievzemi aizstāvēšu, viņš nopietni teica. Un tad līdz nāvei karavīrs būšu. Tos, viņš pamāja ar roku uz Batija nometnes pusi, atejā slīcināt vajag. Un tādus kņazus kopā ar šiem vajag turpat slīcināt!
Savva noslaucīja ar roku nosvīdušo pieri un dziļi ieelpoja.
- Ja jūs te, tad pilsētai drīz beigas? viņš pēc nelielas pauzes pajautāja.
- No šā likteņa neizbēgt, atbildēja Nikolajs.
- Bet Kijeva atkal pacelsies no pelniem un nostāvēs daudzus gadsimtus. Un tu, ja vari, mēģini tikt laukā. Varbūt zemnīcu slepenu te izroc vai ko. Te tagad visu nodedzinās.
- Jau izraku, Savva atbildēja, palīdzēsiet drusku pabeigt? Man roka…
- Protams, saimniek, Aleksandrs uzmundrinoši atteica, mums tagad pāris dienas laika, parakņāsimies.
Nākamās dienas vakarā pēc vakariņām Savva kavējās atmiņās.
- Jaunos gados es reiz ar karavānu izstaigāju stepi līdz Ķīnai, brīnumaina zeme. Arī Bizantijā ne reizi vien tirgojos, viņš stāstīja. Es jau būtu kopā ar Nikodimu no Kijevas izbraucis, Savva turpināja, tikai, lūk, apslimis biju nelabi. Gadi ņem savu. Bet es jau arī tagad varbūt tikšu ārā, tikai Aļonuškas žēl. Ne tam, kas te tagad notiek, es viņu audzināju. Un par tatāru verdzeni arī ne. Viņš uz īsu bridi apklusa. Bet, ja tikšu ārā, došos uz Vladimiru, domīgi noteica Savva.
Atgriešanās dienā no rīta viņi izgāja pie mājas vārtiņiem. Savva ar meitu, ilgi nekavējoties, pievienojās grupai. Aleksandrs, mirkli padomājis, atkabināja no jostas zobenu un atdeva Savvam.
- Tev, saimniek, šeit vairāk noderēs. Man te līdz baznīcai nav tālu jāiet. Nu tad ardievu, Savva!
Viņi apkampās. Savva bija savam laikam garš vīrs, tomēr bija par galvas tiesu īsāks nekā Aleksandrs.
- Labi, ej, meitiņ…-viņš teica. Dievs dos, vēl saredzēsimies… Savva stingri apkampa un noskūpstīja meitu.
Stepans ielūkojās lokatorā. Tīrs, viņš sacīja. Katapultu lādiņu debesīs nebija.
- Ejam! nokomandēja Aleksandrs.
Viņi izgāja pa vārtiņiem. Stepans biolokatoru tagad turēja aiz vairoga. Pusceļā Aleksandrs pamanīja, ka Stepana seja kļūst saspringta. Kā debesis? Aleksandrs, piegājis blakus, pajautāja.
- Debesis tīras. Pārāk tīras. Bet uz zemes nav labi, Stepans atbildēja.
Aleksandrs saprata, ka monotonie tarānu sitieni pret vārtiem, kas bija dzirdami visu nakti, ir apklusuši.
- Vārtus salauza? viņš pajautāja un paskatījās uz biolokatora ekrānu. Zaļu punktiņu spiets virzījās uz baznīcas pusi. Taimeris rādīja divas minūtes līdz logam.
- Davai ātri, Aleksandrs nokomandēja, negaidot Stepana atbildi uz savu jautājumu. Ieņemam pozīciju pie loga!
- Logs te, pie baznīcas sienas parādīja Stepans. Piecdesmit sekundes.
No pilsētas vārtu virziena varēja dzirdēt, kā pa ieliņu tuvojas jātnieki.
- Pieskati meiteni, Aleksandrs sacīja Stepanam.
Viņš ātri izmeta šķērsielas virzienā abas atli-
kušās dūmu granātas. Baznīcas apkārtni ietina biezi dūmi.
- Piecpadsmit sekundes, teica Stepans. Zaļo punktiņu spiets biolokatora ekrānā jau bija pie baznīcas.
- Uguni! nokomandēja Aleksandrs. Laiks sastinga. No dūmiem parādījās pirmie jātnieki, atskanēja šāvieni, kliedzieni, krita cilvēki un zirgi.
- Trīs sekundes! nokliedza Stepans, pārlādēdams aptveri. Aleksandrs divas reizes izšāva. Aļona bija pietupusies kopā ar viņiem un aizspiedusi ar rokām ausis. Viņš pamanīja, ka nobijusies viņa dīvainā kārtā neizskatījās. Redzamības robežās mērķu vairs nebija.
- Ir logs! ziņoja Stepans.
- Ejam! nokomandēja Aleksandrs. Stepans ieveda logā Aļonu. Nikolajs un Aleksandrs plecu pie pleca atkāpās laika logā, piesedzot visus ar saviem vairogiem. Cita pēc citas vairogos ātri ietriecās deviņas bultas. Pār viņu galvām divdesmit pirmajā gadsimtā ielidoja vēl piecas melnas mongoļu tatāru bultas. '1ās atsitās pret sienu un nokrita zemē.
- Viss, aizver, Aleksandrs pamāja operatoram. Sarkanā lampiņa nodzisa. Viss, viņš aizbāza pistoli aiz jostas.
- Vēl pāris minūtes un no mums iztaisītu ežus, noteica Nikolajs.
- Hronikās kļūda par vienu dienu…nopietni sacīja Aleksandrs. Viņš pēkšņi atcerējās divdesmitā gadsimta Padomju Savienības laika dziesmu: „Nedomā par sekundēm augstprātīgi… tās svilpo kā lodes pie deniņiem…”