- Vai kā bultas… nodomāja Aleksandrs.
Slūžu, kā žargonā sauca laika loga portāla ieejas telpu, durvis atvērās. Parādījās darbiniece formas blūzē un ne pārāk garos svārkos. Pēc senās Kijevas šī sieviete viņiem likās kaut kas sirreāls.
- Sveiki, puiši. Te jūsu atskaišu blankas un muitas deklarācijas. Tā, viņa aplūkoja Aļonu, etnogrāfiskie tērpi, protams, ir jauki… ejam pagaidām pārģērbties.
- Viss kārtībā, drīz tiksimies! Aleksandrs draudzīgi piemiedza ar aci Aļonai. Viņam bija dīvaina sajūta, ka viņš šo meiteni jau ir redzējis.
***
Izdzirdējis šāvienus un pamanījis dūmu mākoni pie baznīcas, Savva ātri saprata, kas notiek. Izskrējis uz ielas, viņš tūlīt saprata, ka saviem spēkiem vairs neko mainīt nevarēs. Visa cerība bija uz Aleksandra grupu. Ielas galā jau parādījās vairāki mongoļu jātnieki.
Ātri atgriezies pagalmā, viņš ieskrēja šķūnītī, ar veselo roku pacēla lūkas vāku, nolēca zemnīcā un rūpīgi aizvēra no āra nomaskēto lūku. Savva parāva auklu un pār lūkas vāku nobira neliels akmeņu krāvums. Zemnīcai bija arī rezerves izeja. Viss bija ierīkots pēc labākajiem partizāņu kara paraugiem. Puiši bija godam uzlabojuši Savvas patvērumu.
Viņš atbīdīja zemnīcā ierīkotās slēptuves vāku, kas bija papildus nomaskēts ar baļķa galu. Parakņājies slēptuvē, Savva izvilka mazu nefrīta trauciņu. Ielējis krūzē ūdeni, viņš ielēja tajā arī trauciņa saturu.
- Nu…kas būs būs… ar Dievpalīgu! viņš nočukstēja, ievilka gaisu un dažos malkos ātri izdzēra krūzi. Uz nefrīta trauciņa sāniem liesmas gaismā atmirdzēja divi hieroglifi.
sļc**
- Aleksandr, jūs mums solījāt vairāk pastāstīt par „Laika Sargiem” un „Juliāniem”, rīta lekcijas sākumā atgādināja Viktorija. Domāju, ka mums būtu jāzina vairāk par publiski pieejamo informāciju un sazvērestību teorijām. Es, godīgi sakot, nestādos priekšā, ar ko „Juliāni” atšķiras no „Laika Sargiem”.
- Jā, atbildēja Aleksandrs, kā jebkurā laika operāciju jomā, jums, protams, pilnīgi noteikti jāzina labākā pieejamā informācija un jāprot to pielietot praksē. „Juliānu” brālība ieguva savu nosaukumu no Romas imperatora Gāja Jūlija Cēzara vārda. Viņi uzskata par savu uzdevumu valdnieku dzīvības aizsardzību. Turklāt viņi aizsargā jebkura valdnieka dzīvību, neatkarīgi no šā valdnieka darbības rezultātiem un tā morālā vērtējuma. Šāda darbība, protams, ir iejaukšanās vēsturē cilvēces pastāvēšanas laikā tāpēc „Juliāni” darbojas slepeni.
- Kā jūs saprotat, Aļona, turpināja Aleksandrs, -ja jūs mēģinātu nogalināt Čingishanu, kādu karali, vai, piemēram, Hitleru, jūs, visticamāk, saskartos ar „Juliānu” pretdarbību.
- Savukārt „Laika Sargi”, kas arī ir slepena organizācija, vēršas pret jebkuru iejaukšanos vēsturē. Un dara to izmantojot jebkurus, tai skaitā nelikumīgus, līdzekļus. Viņi pamato savu pozīciju ar to, ka oficiālo iestāžu veiktā kontrole ir mazefektīva. Tā, protams, ir taisnība, tomēr arī „Laika Sargu” pasākumi ir, maigi izsakoties, ļoti diskutabli.
- Piemērā ar Čingishanu, Aļona, jūs saskartos gan ar „Juliāniem”, gan „Laika Sargiem”. Atšķirība starp viņiem ir tāda, ka „Laika Sargi” nemēģinātu apturēt mongoli, piemēram, Čingishana laikabiedru Džebe, ja viņš mēģinātu hanu nogalināt. Savukārt jūs, Aļona, mēģinātu apturēt gan vieni, gan otri.
„Laika Sargi” mēģinātu apturēt arī Dželme mēģinājumu izārstēt sava laikabiedra sašauto Čingishanu, jo tā neapšaubāmi bija no cita laika ieradušās personas iejaukšanās vēsturē. Savukārt „Juliāni” pretdarbotos „Laika Sargu” mēģinājumam un veicinātu labvēlīgu Čingishana ārstēšanas iznākumu. Turklāt „Juliāni”, ja būtu iespēja, mēģinātu arī koriģēt Džebe izšautās bultas trajektoriju.
Turklāt, un tas ir būtiski, abas šīs organizācijas savu mērķu sasniegšanai ir gatavas pielietot un patiešām pielieto jebkuras metodes. Aplūkosim dažus piemērus saistībā ar Napoleonu Bonapartu, Vinstonu Cērčilu Aleksandrs ieturēja nelielu pauzi un, protams, Jūliju Cēzaru.
***
- Pirmais piemērs, Aleksandrs pamāja uz ekrānu, no kura auditorijā nolūkojās Vinstona Cērčila foto.
- 1910. gada sešpadsmitajā decembrī laupītāju grupa uzbruka juvelierveikalam Londonā. Veikala aplaupīšana bija neveiksmīga, bet uzbrucēji nogalināja trīs neapbruņotus policistus un vēl divus ievainoja, tādējādi sarīkojot asiņaināko dienu Lielbritānijas policijas vēsturē.
Uzbrucēji bija trimdā Lielbritānijā dzīvojošie Krievijas impērijas 1905. gada revolūcijas dalībnieki no Latvijas, kas Lielbritānijā veica laupīšanas uzbrukumu ar mērķi īstenot dārglietu ekspropriāciju to atsavināšanu revolūcijas finansēšanas nolūkā.
Neveiksmīgajā uzbrukumā cieta arī viens no laupītājiem, kuru biedri aiznesa no notikumu vietas. Kā ziņoja aculiecinieki, nozieguma vietu bēgot pameta trīs vīrieši un viena sieviete.
Policija drīz saņēma informāciju par kādu mugurā sašautu vīrieti, kurš lūdzis vietējā ārsta palīdzību, bet atteicies doties uz slimnīcu. Ieradušies nosauktajā adresē, policisti atrada Latvijas anarhista Georga Gardšteina līķi. Dzīvoklī atradās arī ieroču un munīcijas krājumi, tostarp arī ierocis, ar kuru tika nošauti visi trīs uzbrukumā bojāgājušie policisti. Dzīvoklī kopā ar Gardšteinu iepriekš bija dzīvojuši trīs pārējie anarhisti, kuri bija aizbēguši.
Londonas policija izsludināja atlīdzību piecsimts sterliņu mārciņu apmērā par uzbrukumā iesaistītās sievietes, Latvijas anarhista Friča Svara un par grupējuma līderi uzskatītā Pētera Pjatkova jeb Pētera Gleznotāja atrašanu.
Policija veica kratīšanas un aizturēja daudzus trimdas latviešus, tostarp arī Svara brālēnu Jēkabu Petcrsu, bet nespēja atrast nevienu no meklētajiem, līdz 1911. gada pirmajā janvārī Londonas policijas galvenajā iecirknī ieradās kāds informators, kurš pavēstīja, ka Fricis Svars un vēl kāds vīrs vārdā Jāzeps Sokolovs slēpjas dzīvoklī Sidnejas ielā.
1911. gada trešajā janvāri Sidnejas ielas namu aplenca ievērojams skaits policistu, tālākajiem notikumiem izvēršoties par vienu no drama-
tiskākajām apšaudēm, kāda jebkad notikusi Londonas ielās. Atšķirībā no juvelierveikala aplaupīšanas, kas notika tumsā un tikpat kā bez lieciniekiem, Sidnejas ielas aplenkums bija īsta mediju izrāde.
Tūkstošiem cilvēku un desmitiem žurnālistu vēroja, kā vismaz divi simti bruņotu policistu un karavīru aplenc daudzdzīvokļu māju, kurā visi pārējie dzīvokļi tumsas aizsegā bija evakuēti.
Iespēju pozēt žurnālistiem notikumu vietā izmantoja arī toreizējais iekšlietu ministrs Vinstons Čērčils, kura klātbūtne un uzvedība aplenkuma laikā vēlāk izraisīja plašu politisku skandālu.
Aplenktie latviešu anarhisti, ieraugot policistus, nekavējoties atklāja uguni. Tā viņi parasti darīja Krievijas 1905. gada revolūcijas laikā. Sešas stundas ilgā aplenkuma laikā anarhisti izšāva aptuveni četrsimts munīcijas vienības un atteicās padoties arī tad, kad māja jau bija liesmās. Jāzeps Sokolovs tika sašauts galvā, kad viņš izliecās pa logu, lai izvairītos no liesmām, bet Fricis Svars palika mājā, izvēloties sadegt liesmās, nevis padoties policijai.
Apsūdzības par līdzdalību uzbrukumā tika izvirzītas septiņiem aizdomās turētajiem pieciem vīriešiem, tostarp arī Jēkabam Petersam, un divām sievietēm. Taču tiesas gaitā viņi visi tika attaisnoti vai apsūdzības atceltas.