Arī slavenajā 1944. gada Vācijas „ģenerālu sazvērestībā” divdesmitajā jūlijā Hitleru glāba kārtējā nejaušība, kaut arī kilogramu smagās bumbas sprādzienā vairāki augsta ranga virsnieki tika ievainoti un nogalināti. Viens no sanāksmes dalībniekiem spridzekli… nejauši… bija drusku pārvietojis, un sprādziena spēku samazināja ozolkoka galds.
- Tagad vēlreiz atgriezīsimies tepat blakus, divdesmitā gadsimta Francijā, Aleksandrs pārslēdza ekrānu.
-Vairāki neveiksmīgi atentāti notika pret Francijas prezidentu Šarlu de Gollu. Vairāk nekā desmit neveiksmīgu prezidenta slepkavības mēģinājumu četru gadu laikā. Piemēram, 1962. gada 22. augustā piecpadsmit labi sagatavoti kaujinieki, bruņojušies ar rokasgranātām un automātiem, Parīzes priekšpilsētā gaidīja Šarlu de Gollu, kurš kopā ar ģimeni devās uz lidostu. Viņu uzbrukuma plānu izjauca prezidenta apsardzes priekšnieks, kurš pēkšņi deva rīkojumu strauji palielināt Francijas prezidenta korteža ātrumu. Uzbrucēji nepaspēja reaģēt un atklāja uguni tikai tad, kad prezidenta auto jau sāka attālināties. Ložu krusa, kas nobira pār to, sabojāja tikai prezidenta auto riepu un aizmugurējo stiklu. Rezultātā neviens necieta, ja neskaita Francijas prezidenta pirkstu, ko viņš sagrieza pret stikla lauskām.
Deviņi uzbrucēji stājās tiesas priekšā, bet piecus tiesāja neklātienē. Tiesa piesprieda sešus nāvessodus. Piecus vēlāk aizstāja ar mūža ieslodzījumu. Apžēlošanas atteikumu saņēma vienīgi uzbrukuma plānotājs, dumpinieku vadonis Zans Marī Bastjēns Tjerī.
Divdesmitajā gadsimtā, kā redzat, gāja karsti. Un ne jau tikai Eiropā. Piemēram, tikai 1967. gadā vien seši cilvēki mēģināja iekļūt Baltajā
Namā, lai nogalinātu ASV prezidentu Lindonu Džonsonu. Gadā viņš saņēma desmit līdz divpadsmit tūkstošus vēstuļu, uzsveru, ne jau e-pastus, bet papīra vēstules, ar draudiem nogalināt. Viņa priekštecis, ASV prezidents Kenedijs gāja bojā atentātā Dallasā, Tcksasas štatā. Tas ir garš, bet atsevišķs stāsts.
Arī daudz senāk, Romas impērijas sabrukuma posmā atentāti pret valdniekiem notiek sērijveidā. Pret Romas imperatoru Augustu, kurš valdīja pēc Cēzara, tika rīkotas, piemēram, Varrona Murenas, Lepida, Fannija Cepiona sazvērestības. Pēc tam sekoja Marka Egnacija, Plautija Rufa, Lūcija Paula un Lūcija Ausādija sazvērestības. Slepkavām izdevās iekļūt pat imperatora guļamistabā… Uzskaitījumu varētu turpināt.
-Jūs sacījāt, ka „Juliāni” ieguva savu nosaukumu no Romas politiķa Jūlija Cēzara vārda, jautāja Viktorija. Pastāstīsiet mums vairāk?
- Jā, protams, atbildēja Aleksandrs. Uzbrukums Jūlijam Cēzaram pelna nopietnu uzmanību mūsu mācību kursa ietvaros. Sākumā palūkosimies uz dažām laika operāciju pazīmēm, ko sakarā ar šo notikumu saglabājusi vēsture.
Laika ekspedīciju plānošanas kontekstā, starp citu, ir jāiegaumē, ka četrdesmit sestajā gadā pirms mūsu ēras tieši Jūlijs Cēzars Romas
astronomam Sosigēnam uzdeva izstrādāt jaunu kalendāru. Četrdesmit piektajā gadā pirms mūsu ēras jaunais kalendārs tika ieviests un tas ieguva nosaukumu Juliāna kalendārs.
Seno romiešu izcilais vēsturnieks Plūtarhs apraksta vairākas nestandarta situācijas Romā četrdesmit ceturtajā gadā pirms mūsu ēras. Piemēram, to, ka pirms Jūlija Cēzara nogalināšanas debesīs bija vērojami vairāki uzliesmojumi un bija dzirdams dīvains troksnis naktīs. Uz Romas Forumu laidās vientuļi putni. Romiešu filozofs Strabons savukārt rakstīja par vairākiem ugunīgiem cilvēkiem, kuri kaut kur aizjoņoja pa gaisu. Kāda karavīra vergam no rokas parādījusies tik stipra uguns, ka vērotājiem likās viņš deg. Tomēr, kad uguns nodzisa, roka izrādījās neskarta.
- Atcerieties, Romā pareģoja nākotni pēc putnu lidojumiem? turpināja Aleksandrs. Kā zinām, putnu modeļos bieži tiek ievietota zinātniskā vai spiegošanas aparatūra. Šādi uzpildīti, ar videokamerām aprīkoti „putni” bieži parādās virs slavenu notikumu un kauju vietām gan zinātnisko, gan privāto laika programmu ietvaros. Protams, šo mehānisko putnu uzvedībā pieredzējis vērotājs pamanīs atšķirības no īstu putnu izturēšanās un lidojuma. Līdz ar to senie cilvēki pilnīgi pamatoti saistīja atšķirīgu putnu parādīšanos, putnu uzvedības izmaiņas ar ārkārtēju notikumu tuvumu. Un mēģināja pēc putnu lidojuma
pareģot notikumus un to attīstību. Piemeram, kauju iznākumu.
r
Kad Maķedonijas Aleksandrs izšķirošā Gaugamelu kaujā ar Persijas valdnieku Dāriju Trešo sāka uzbrukumu, pareģis Aristandrs visiem norādīja uz ērgli. Putns lidoja virs Aleksandra galvas un, sākoties uzbrukumam, kopā ar Maķedonijas Aleksandru devās persiešu virzienā. Ērglis, kā mēs zinām, ir patiešām liels putns. Tur iekšā noteikti bija augstas izšķirtspējas filmēšanas iekārtas. Varu iedomāties tos lieliskos kadrus, kas Gaugamelu kaujas laukā tika iegūti no putna lidojuma.
Ķīnas imperatori arī bija pamanījuši dīvainus putnus. Tos, kas mēģināja ielidot imperatora rezidencē, apsardze nošāva ar sarkanām bultām. Starp citu, tieši ķīnieši uzsāka būvēt līkumotus pastaigu celiņus un centās izvairīties no taisniem leņķiem, jo uzskatīja, ka ļaunie gari līdzīgi FCM, lidojošajiem oglekļa mikrofoniem var pārvietoties vienīgi taisni vai pagriezties taisnā leņķī. Pie šīs sakritības mēs vēl atgriezīsimies.
Savukārt, atgriežoties pie Jūlija Cēzara un Romas četrdesmit ceturtajā gadā pirms mūsu ēras, atgādināšu ugunīgie cilvēki parādās tad, kad laika ceļotājam neizdodas sinhronizēt personisko laiku ar reālo apkārtnes laiku. Atcerieties, pēc Filadelfijas eksperimenta, kas notika Amerikas Savienotajās Valstīs Otrā pasaules kara laikā, 1943. gada oktobrī no šādas „aizdegšanās”
un „iesalšanas laikā” cieta ASV kara jūrnieki. Viņu individuālo laiku pēc Nikolas Teslas un Alberta Einšteina izplānotā un organizētā eksperimenta toreiz vēl neprata pilnībā sinhronizēt ar pamatlaiku. Daļa jūrnieku, Filadelfijas eksperimenta dalībnieku pēc atgriešanās pamatlaikā dažu dienu laikā daļēji zaudēja sinhronitāti un sāka it kā liesmot vai pat vienkārši pazuda gaisā. Par to savulaik epizodiski rakstīja pat Amerikas Savienoto Valstu prese.
Lidojošie, ugunīgie cilvēki Romā, visticamāk, liecina par to vai citu organizāciju neveiksmīgiem mēģinājumiem desantēt savus darbiniekus četrdesmit ceturtā gada martā. Nespējot sinhronizēt savu individuālo laiku ar vietējo, viņi paliek starplaikā, un četrdesmit ceturtajā gadā pirms mūsu ēras Romā tādējādi redzami it kā degoši cilvēki, kuri ātri aizlido. Patiesībā planēta palido viņiem garām, pa savu orbītu riņķojot ap Sauli. Pēc brīža, ja viss izdarīts pareizi, šie cilvēki … kaut kad … atgriežas savā pamatlaikā.
Savukārt organizāciju un privātpersonu haotiskā rosība pirms marta īdām, iespējams, vispār radīja īslaicīgus laika traucējumus Romā. Par to liecina Strabona pierakstītais stāsts par karavīra vergu, kura roka it kā aizdegās, bet palika neskarta. Vergu, acīmredzot, tēloja kādas laika ekspedīcijas dalībnieks, kura individuālais laiks dažos savos parametros uz brīdi zaudēja sinhronitāti ar Romas četrdesmit ceturtā gada pamatlaiku.
Starp citu, kāds pareģis Cēzaram bija savlaicīgi pareģojis, ka marta īdās Cēzaram draudot lielas briesmas. Piecpadsmitajā martā pa ceļam uz senātu sastapis šo pareģi, Cēzars pajokoja: „ir taču iestājušās marta īdas!” Pareģis atbildēja: „Jā, ir iestājušās, bet vēl nav pagājušas.” Interesanti, ka šis pareģis tik lielā pilsētā kā Roma marta īdās tomēr atradās nevis kaut kur citur, bet tieši starp Cēzara māju un senātu. Viņš bija brīdinājis Cēzaru, tomēr aktīvi neiejaucās.