Dažas stundas iepriekš, četrpadsmitā marta vakarā, Cēzars ar sievu atradās savā guļamistabā. Pēkšņi paši no sevis atvērās visi guļamistabas logi un durvis. Varam kārtējo reizi atcerēties manipulatīvos laukus, jau pieminēto „Juliānu” bieži pielietoto instrumentu.
Cēzara sieva Kalpurnija naktī pirms marta īdām redzēja sapni, kurā turēja apkamptu beigtu vīru. Viņa no rīta ārkārtīgi safraukta lūdza Cēzaru neiet uz senātu. Nekad iepriekš viņa par sliktiem sapņiem Cēzaram nebija sūdzējusies.
Sapņus mēs savas civilizācijas tehnoloģiju attīstības stadijā vēl neražojam, bet tālu no šīs tehnoloģijas arī vairs neesam. Cēzara sievas sapnis, visticamāk, tika pārraidīts no stacionāras iekārtas. Domāju, ka nopietnākajām zinātniskajām, privātajām un slepenajām organizācijām, kam to vai citu iemeslu dēļ interesēja šis laika posms, Romā bija rezidenti un labi maskētu stacionāru iekārtu uzstādīšana nebija problēma.
Kalpurnijas sapnim un viņas lūgumiem bija ietekme. No rīta Cēzars uzaicināja pareģotājus, un zīmes bija nelabvēlīgas. Tad Cēzars lika aizsūtīt Marku Antoniju, lai viņš atlaiž senātu.
Tad viens no Bruta un Kasija sazvērestības dalībniekiem, kuram Cēzars uzticējās, baidoties, ka sazvērestība var izjukt, ieradās pie Cēzara un sāka ņirgāties par pareģiem. Sazvērnieks uzsvēra, ka senāts sasaukts pēc paša Cēzara aicinājuma. Vai tad senātu var atlaist tāpēc, ka Kalpurnija redzējusi sliktu sapni? Ja sliktu zīmju dēļ pats Cēzars dienu uzskata par nepiemērotu publiskiem pasākumiem, tad lai viņš pats pasaka to senātam un atlaiž sēdi. Ar šiem vārdiem viņš paņēma Cēzaru aiz rokas un veda uz senātu.
Tālāk mēģinājumi glābt Cēzaru kļūst izmisīgi. Pa ceļam uz senātu Cēzaru satika svešs vergs, kurš gribēja Cēzaram pateikt ko ļoti svarīgu. Tomēr pūlis vergu atspieda malā. Jau pie senāta grieķu literatūras pazinējs Artemidors no Knidas iedeva Cēzaram rullīti ar vēstuli, ko lūdza izlasīt personīgi un izlasīt nekavējoties, jo tas ir ļoti svarīgi un skar pašu Cēzaru. Pūlis novērsa Cēzara uzmanību un viņš iegāja senātā ar neizlasīto vēstuli rokās.
Te mēs redzam, ka Artemidors, kurš, visticamāk, ir „Juliānu” vai citas organizācijas Romas rezidents, ignorējot konspirāciju, personīgi dodas pie Cēzara. Grieķu valodas un literatūras pazīšana mums, ļoti iespējams, norāda uz rezidenta Artemidora iepriekšējo darba vietu Seno Grieķiju, visticamāk, Atēnās.
Vēršu jūsu uzmanību, ka visi šie glābšanas mēģinājumi tomēr pilnībā respektē Cēzara brīvo gribu. Tas ir ļoti būtiski gan no Laika Kodeksa juridiskā, gan ētiskā viedokļa.
Ienākot Cēzaram, senāts piecēlās kājās, bet daļa sazvērnieku nostājās aiz Cēzara krēsla. Citi iznāca viņam pretim it kā ar lūgumiem un pavadīja līdz pat krēslam. Cēzars apsēdās un lūgumus argumentēti noraidīja. Tad Tullijs Kimvrs satvēra un sāka vilkt Cēzaram nost no kakla togu, kas bija signāls uzbrukumam.
Cēzaru no aizmugures ievainoja kaklā viens no brāļiem Kaskiem. Noķēris Kaska roku, Cēzars to caurdūra ar tērauda rakstāmāku. Tad sekoja nākamie dūrieni. Redzot no visām pusēm pret sevi vērstos zobenus, Cēzars atbilstoši romiešu tradīcijai pārsedzās ar logu. Viņu sadūra 23 reizes. No sazvērnieku līdera Bruta vārda, starp citu, ir radies un paaudžu atmiņā palicis brutalitātes jēdziens.
Četrdesmit ceturtā gada pirms mūsu ēras septiņpadsmitajā martā Romas senāts sanāca un pieņēma Cicerona ierosināto lēmumu uzskatīt Cēzaru par mirušu dabiskā nāvē, viņa likumus atstāt spēkā, bet sazvērniekus amnestēt. Plūtarhs
raksta, ka senāts noteica Cčzaram pagodinājumus, neatcēla nevienu viņa lēmumu, taču valsts provinces sadalīja starp sazvērniekiem, izrādot viņiem cieņu par republikas iekārtas aizsardzību un varas sagrābšanas novēršanu.
Svetonijs raksta, ka Cēzars ļaunprātīgi izmantojis savu varu un ticis nogalināts pamatoti mūža diktatūra, zelta krēsls senātā, tempļi un svētnīcas sev par godu, mēneša nosaukšana savā vārdā visus šos pagodinājumus viņš ieguva pēc paša gribas vai vismaz pret tiem neiebilda.
Par vietvalžiem Sīrijā un Maķedonijā senāts bija iecēlis sazvērnieku vadoņus Kasiju un Brutu, bet atteicās iecelt Cēzara māsasdēlu Oktaviānu par konsulu. Oktaviāns, kuru senāts iepriekš bija iecēlis par pretoru, drīz ar savu armiju ieņēma Romu. Amnestija Cēzara slepkavām tika atcelta. Represijās tika nogalināti ap trīssimt senatori.
Sazvērnieki, republikas aizstāvji Kasijs un Bruts savās provincēs bija savākuši ievērojamus finanšu līdzekļus un deviņpadsmit leģionus. Oktaviānam ar sabiedrotajiem bija divdesmit leģionu.
No Cēzara slepkavām, kā raksta Svetonijs, gandrīz neviens nenodzīvoja vairāk par trim gadiem un nenomira dabiskā nāvē. Vieni krita pilsoņu karā, citi noslīka kuģu katastrofās vai gāja bojā citos negadījumos. Bruts un Kasijs paši izdarīja pašnāvības, turklāt ar tiem pašiem ieročiem, ar ko bija nogalinājuši Cēzaru.
Kā redzam, turpināja Aleksandrs, „Juliāni” ne tikai aizsargā valdniekus, bet arī vajā un nogalina viņu slepkavas. Turklāt Bruta un Kasija gadījumā mēs redzam scenāriju ar visai simboliskiem elementiem.
„Juliāni” pēc Cēzara slepkavības ar Brutu nodarbojās īpaši. Plutarhs to apraksta sekojoši: Bruts reiz naktī gulēja teltī, bet nebija aizmidzis. Viņš izdzirdis troksni pie telts ieejas un lampas gaismā ieraudzījis tur milzīga auguma, barga izskata klusējošu cilvēku, kurš stāvējis pie telts. Kad Bruts šim cilvēkam pajautājis, kas viņš ir, cilvēks atbildējis, ka esot Bruta ļaunais gars, kas sevi parādīšot pie Filipas.
- Redzēsim, bezbailīgi atbildējis Bruts, un garais cilvēks nozudis.
Pēc dažām dienām Bruts pirmajā kaujā Ziemeļgrieķijā pie Filipas pilsētas piespiedis bēgt Oktaviāna un viņa sabiedroto armiju. Pirms nākamās kaujas garais cilvēks viņam naktī parādījies atkal, bet vairs neko nav teicis. Pēc sakāves nākamajā kaujā pie Filipas, sākoties viņa armijas bēgšanai, Bruts metās ar krūtīm pats uz sava zobena. Arī Kasijs izdarīja pašnāvību pēc šīs kaujas.
Domāju, ka par milzīgu senajā Romā varētu uzskatīt apmēram divmetrīgu cilvēku. Piemēram,
„Juliānu” atmaksas operācijas vadītāju, kurš vēlējās personīgi darīt zināmu Brutam savas organizācijas, teiksim, … spriedumu. Un piedevām izdarīja psiholoģisko spiedienu nolūkā garantēti novest Brutu līdz pašnāvībai. Tomēr, ievērojiet, bargais tēls runā juridiski korekti viņš izsakās gandrīz kā Žanna d’Arka, kas solīja pie Orleānas parādīt, kāpēc sūtīta. Bet ne Žanna, ne Bruta redzētais gara auguma tēls nesniedza detalizētu paredzēto notikumu aprakstu, piemēram, ar datumiem.
Detalizētas, konkrētas informācijas simtprocentīga izpaušana ir aizliegta Laika Kodeksā, var izraisīt īpašu izmeklēšanu un radīt visai nopietnas nepatikšanas gan ar Eiropas Savienību, gan „Laika sargiem”, gan vēstures izmaiņu risku rezultātā.
***
- Šajā lekcijas daļā es jums pavēršu vēl vienu dramatisku vēstures lappusi, Aleksandrs ieslēdza ekrānu. 1914. gada divdesmit astotajā jūnijā dienvidslāvu nacionālists Gavrila Princips no kustības „Jaunā Bosnija”, kas iestājās par Dienvidslāvijas apvienošanu un atbrīvošanos no Austrijas, izdarīja atentātu pret Austrijas kroņprinci Ferdinandu. Bosnija Hercegovina, kur atrodas Sarajevas pilsēta, bija pievienota Austrijai 1908. gadā. Šī Austrijas kroņprinča un viņa sievas slepkavība izraisīja notikumu sēriju, kas noveda pie pirmā pasaules kara.
Toreiz, 1914. gada divdesmit astotajā jūnijā, pēc Bosnijas-Hcrccgovinas gubernatora ģenerāļa Oskara Potioreka uzaicinājuma Austrijas kroņprincis Francis Ferdinands un viņa sieva Sofija ieradās noskatīties karaspēka manevrus. Francis Ferdinands zināja, ka tas var būt bīstami. Svētdienā, neilgi pirms desmitiem karaliskais pāris ieradās ar vilcienu Sarajevā. Priekšējā mašīnā pa pilsētu brauca Sarajevas mērs Fahims Čurčics un pilsētas policijas direktors Dr. Gerde. Francis Ferdinands un Sofija bija otrajā mašīnā ar Oskaru Potioreku un grāfu fon Farahu. Mašīnas augša bija noņemta, lai pūlis varētu labi apskatīt Franci Ferdinandu un viņa sievu.