Pulksten desmitos un desmit minūtēs, kad sešu mašīnu karavāna pabrauca garām centrālajam policijas iecirknim, terorists Nedelko Čabrinovičs meta rokas granātu uz kroņprinča mašīnas pusi. Pēc tam, kad Čabrinoviča grānāta netrāpīja pa kroņprinča mašīnu, viņam un pieciem citiem teroristiem, ieskaitot Gavrilu Principu, neizdevās pietuvoties kroņprinča mašīnai lielā pūļa dēļ. Pirmais uzbrukums bija izgāzies.
Tomēr Francis Ferdinands nolēma doties uz slimnīcu un apciemot Čabrinoviča bumbas upurus. Lai nebrauktu cauri pilsētas centram, ģenerālis Oskars Potioreks nolēma, ka kroņprinča automašīnai vajadzētu braukt gar Apelas krastmalu līdz Sarajevas slimnīcai. Taču Potioreks aizmirsa pateikt šoferim par šo lēmumu. Pa ceļam uz slimnīcu auto nogriezās pa labi uz Franča Jozefa ielu.
Terorists Gavrila Princips bija aizgājis līdz tuvākajam veikalam, lai nopirktu sviestmaizi, un nolēmis mest mieru, kad viņš pamanīja Ferdinanda mašīnu pabraucam garām un nogriežamies uz nepareizo pusi. Sapratis kļūdu, auto vadītājs nospieda bremzes un sāka braukt atpakaļ. Darot to, auto lēni virzījās uz Gavrilas Principa pusi. Terorists spēra soli uz priekšu, izvilka savu pusautomātisko „Brauning” pistoli un no apmēram pusotra metra attāluma atklāja uguni uz mašīnā esošajiem cilvēkiem. Francim Ferdinandam lode trāpīja kaklā un Sofijai vēderā. Princese Sofija, kura, kā vēlāk izrādījās, bija stāvoklī, uzreiz nomira. Kroņprincis Ferdinands, kurš, neticēdams, ka sieva ir mirusi, mēģināja viņu pamodināt, apmēram pēc piecām minūtēm zaudēja samaņu un arī drīz vien nomira.
Gavrila Princips mēģināja izdarīt pašnāvību, sākumā iedzerot cianīdu un pēc tam nošaujoties, bet viņš nepaspēja norīt indi un pistole tika izsista viņam no rokas. Tā kā deviņpadsmitgadīgais Gavrila Princips bija par jaunu, lai viņam atbilstoši Austroungārijas impērijas likumiem piespriestu nāvessodu, viņam piesprieda divdesmit gadu cietumsodu. Cietumā Gavrila Princips tika turēts nožēlojamos apstākļos, ko vēl vairāk pasliktināja drīzais karš. Viņš nomira no tuberkulozes 1918. gada divdesmit astotajā aprīlī.
Nesagaidot Pirmā Pasaules kara beigas tā paša gada vienpadsmitajā novembrī.
Šo dramatisko slepkavību “Juliāni” izmanto, lai publiski pierādītu, ka viņu darbība ir ētiski un tiesiski pamatota, turklāt sargā cilvēci no asiņainiem kariem un citām negatīvām sekām. Protams, lielākā daļa cilvēku, visticamāk, būtu gatavi, ja ne paši profilaktiski nošaut grūtnieces slepkavu pirms šis slepkava paspējis īstenot savu melno nodomu, tad vismaz morāli atbalstīt tos, kuri uzņemas novērst šādas slepkavības un tām sekojošus karus. Tādējādi “Juliāni” pretendē uz morālā vairākuma lomu, ko savukārt nekautrējoties izmanto, lai palielinātu savu politisko ietekmi. Tas savukārt turpina palielināt viņu ekonomisko ietekmi, kas tiek, es pat teiktu… brutāli… izmantota politiskās ietekmes nostiprināšanai. Kā redziet, teorētiski “Juliāni” var nonākt situācijā, kad sargās paši sevi. Un viņi patiešām uz šādu situāciju nopietni pretendē gan Eiropā, gan Ķīnā, gan Krievijā, Indijā, Brazīlijā un ASV.
Turklāt, un es uzsveru, ka sekojošā informācija ir absolūti konfidenciāla, “Juliāni” uzskata, ka viņu biedrības biedri, kuri atrodas pie varas, būtu jāpasargā arī no slepkavas, kas nogalinājusi visvairāk karaļu, prezidentu un imperatoru, jāpasargā no bioloģiskās nāves. Jautājumi ir?
***
Studentu sejas bija nopietnas. Andrejs palūkojās apkārt uz kursu dalībniekiem.
- Kā jūs vērtējat „Juliānu” reālās iespējas īstenot šo nolūku?viņš jautāja Aleksandram.
- Mēs atgriežamies pie jautājuma, pie problēmas, kas nodarbināja jau „Poēmas par Gilgamešu” autorus, savu atbildi uz Andreja jautājumu uzsāka Aleksandrs. Tikai viņus tas nodarbināja teorētiski, bet mums, iespējams, ar šo problemātiku var nākties nodarboties stipri praktiski, viņš diezgan domīgi sacīja.
- Nu ko, tad iesākumā drusku palūkosimies, kas notiek šajā jomā. Cilvēces vēsturē pirmie sistemātiski un praktiski šajā virzienā savu iespēju robežās strādāja daoisti. Sākot apmēram ar ceturto gadsimtu pirms mūsu ēras. Par daoisma dibinātāju uzskata Senās Ķīnas filozofu Lao Dzi. Viņa vārds visdrīzāk jātulko kā „vecais skolotājs”. Daoisma pamatā ir Lao Dzi grāmata „Dao De Dzin”. Doktrīnas centrā ir mācība par diženo Dao, vispārējo Likumu. Dao valda visā un visur, vienmēr un neierobežoti. Dao neviens nav radījis, bet no Dao rodas viss. Neredzamais un nedzirdamais Dao dod sākumu, nosaukumu un formu visam pasaulē. Dzīves jēga ir iepazīt Dao, sekot Dao un saplūst ar Dao. Dao izpaužas caur De. „Dao De Dzin” nav sistemātisks izklāsts. Tas ii il kā domāšanas process. Dzīvība daoismā ir raksturota kā „mīkstais” un „lokanais”. Nāve kā „cietais” un „stīvais”. Sekošana dao nodrošina labklājību un harmoniju. Dao neievērošana rada visa veida konfliktus un problēmas.
- Te ir raksturīgs citāts, Aleksandrs pamāja uz ekrānu:
Tad, kad zemes virsū Dao ievēro,
Zirgi mēslojumu ved uz lauka.
Tad, kad Dao netiek ievērots,
Pāri laukiem auļo kara zirgi.
Daosu traktātā „Džuan Dzi”, kas sarakstīts ceturtajā vai trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras, tiek minēts, ka daosu vientuļnieki, tuvinoties Dao, sasnieguši astoņsimts un tūkstoš divsimts gadu vecumu vai pat nemirstību. Šī grāmata lielā mērā veicināja filozofiskā daoisma transformāciju reliģiskajā.
Ilggadības un nemirstības sludināšana veicināja daosu popularitāti tautā un imperatoru labvēlību. Ķīnas apvienotājam, imperatoram Ciņ Ši 1 luandi daoss Sjui Ši pastāstīja bar brīnumainām salām, kur atrodams nemirstības eliksīrs. Imperators organizēja ekspedīciju, kas neizdevās. Sjui Ši paziņoja, ka lielais haizivju daudzums liedzis viņam piestāt salu krastos. Līdzīgi beidzās arī nākamās ekspedīcijas pēc nemirstības eliksīra. Saniknotais imperators un viņa pēcteči bieži sodīja neveiksmīgos ceļotājus ar nāvi, bet tūliņ sūtīja pēc nemirstības eliksīra nākamo ekspedīciju. Kā redzam, pati ideja par nemirstības eliksīru imperatoriem šaubas neradīja.
***
Vēsture saglabājusi arī vēlākus gadījumus, kad ekspedīcijas dodas nemirstības eliksīra meklējumos. Viens no slavenākajiem braucieniem ir 1513. gada ekspedīcija. To organizēja spāņu muižnieks, konkistadors Huans Ponsē de Leons, kurš savulaik bija Kristofora Kolumba ceļabiedrs viņa otrajā ekspedīcijā.
Huans Ponsē de Leons lūdza Spānijas karalim atļauju meklēt „Mūžīgās jaunības salu” Bimini. Indiāņu leģendas apgalvoja, ka šajā salā plūstot avots, kas spējot ikvienam atdot mūžīgu jaunību, skaistumu, veselību un spēku.
Saņēmis karaļa atļauju, 1513. gada martā Huans Ponsē de Leons ar trim karavelām, ko bija sagatavojis uz sava rēķina, devās Bimini meklējumos. Uz kuģiem bija daudz sirmgalvju un slimnieku, kuri cerēja atgūt jaunību un veselību. Šajā braucienā Huans Ponsē de Leons atklāja Floridu un Golfa straumi. Tomēr pēc sešus mēnešus ilgušiem neveiksmīgiem meklējumiem viņš atgriezās Puertoriko.
***