Haņ dinastijas imperatori, īpaši varenais U Di, arī organizēja līdzīgas ekspedīcijas un devīgi ziedoja naudu daosiem, kuri izstrādāja nemirstības tabletes un eliksīrus. Daosi radīja leģendu par nemirstības un i jēlumu dievieti Si Van Mu, kuras dārzā reizi iir.iukslos f.ados uzzied nemirstības persiki.
Daosu sludinātāji spēja darboties ne tikai imperatoru galmos, viņi ātri kļuva populāri arī zemnieku masās. Haņ dinastijas beigu posmā Ķīnā valdīja krīze, kuras ietekmi pastiprināja stihiskās nelaimes un epidēmijas. Šai laikā daoss Cžans Czjue kļuva slavens ar sekmīgu ārstēšanu. Pie viņa vērsās tūkstošiem cilvēku un Čžans Czjue ātri vien kļuva par lielas, militāri organizētas reliģiskas kopienas vadītāju.
Daoisms no galma alķīmiķu mācības galvu reibinošā ātrumā bija kļuvis par nabadzīgās un apspiestās tautas karogu. Daosu traktātā „Tai Pin Czin”, Grāmatā par Lielo vienlīdzību, tika teorētiski pamatota masu daoisma politika un prakse. Cžana Czjue organizācija izvirzīja par mērķi pastāvošās feodālās iekārtas gāšanu un Lielās Vienlīdzības, Tai Pin sabiedrības izveidi.
Cžans Czjue un viņa sekotāji pasludināja 184. gadu par jauna sešdesmit gadu cikla sākumu. Par „Dzelteno Debesu” laikmetu, kas atnesīs pasaulei prieku un laimi, kā arī darīs galu „Zilo Debesu” laikmetam, kas bija kļuvis par Haņ dinastijas valdīšanas laika ļaunuma un netaisnības simbolu. Lai apliecinātu piederību jaunajām idejām, sacelšanās dalībnieki sēja ap galvu dzeltenas lentas.
Varas iestādes uzzināja par sacelšanās plāniem un uzsāka nežēlīgas represijas pret Čžana Czjue organizāciju. Sacelšanās tika apspiesta, organizācijas vadītājs tika nogalināts, un dzīvi palikušie Čžana sekotāji aizbēga uz rietumu pierobežas rajoniem, kur darbojās cita spēcīga daosu kopiena „Udoumi Dao”. Tas vadītājs Čžans Lu bija par daosu reliģijas dibinātāju uzskatītā Čžan Dao Lina mazdēls.
„Udoumi Dao” izveidoja autonomu teokrātisku sistēmu, kur vara tika nodota mantojumā Čžanu klana ietvaros. 1949. gadā šīs organizācijas sešdesmit trešais patriarhs aizbrauca uz Taivānu. „Udoumi Dao” sastāvēja no divdesmit četrām kopienām, kuru vadītāju amati arī tika mantoti. Dzīve šajās kopienās bija organizēta tā, lai katrs varētu attīrīties, veikt rituālus, regulāri gavēt un sagatavot sevi nemirstībai.
Piemēram, tutaņčžai dubļu un ogļu gavēņa laikā daosi nosmērēja seju un ķermeni ar dubļiem un oglēm, dziedāja lūgšanas, klanījās, nonāca ekstāzē un beigās krita zemē. Šis cikls tika atkārtots reizēm trīs dienas, bet reizēm arī septiņas vai pat desmit dienas.
Huanlučžai Dzeltenā Talismana gavēņa laikā kopienas dalībnieki veica rituālus uz īpaša laukuma ar nolūku attīrīt savu senču dvēseles un padarīt tos nemirstīgus.
He Ci dvēseļu saplūšanas rituālu dienās notika orģijas, kuras tika pamatotas ar iņ un jaņsievišķās un vīrišķās enerģijas labvēlīgo mijiedarbību. Kopumā tādu gavēņu un rituālu bija divdesmit astoņi. Daži no tiem bija manāmi līdzīgi tantrismam, kas, iespējams, tika pārņemts no Indijas un Tibctas.
***
Daosu nemirstības sasniegšanas teorija bija sekojoša: cilvēka ķermenis ir mikrokosms, kas darbojas Zemes un Debesu mijiedarbībā, ir dievišķu spēku un garu miteklis, vīrišķās un sievišķās enerģijas mijiedarbības rezultāts. Cilvēkam, kurš tiecas pēc nemirstības, sākumā jārada visiem trīsdesmit sešiem tūkstošiem garu, kas mājo ķermenī, tādi apstākļi, lai šie gari nemēģinātu pamest ķermeni. Vēl labāk, ja izdodas ar īpašiem līdzekļiem nostiprināt to klātbūtni. Lai šie gari kļūtu par ķermeņa dominējošo elementu un ķermenis rezultātā dematerializētos.
Lai to panāktu, daosi piedāvāja sākumā mainīt ēšanas paradumus. Nemirstības meklētājam bija jāatsakās no gaļas un vīna, pēc tam no jebkura rupja vai stipras garšas ēdiena. Pēc daosu domām, gariem nepatīk asiņu smaka un vispār jebkuras asas smaržas.
Pēc tam bija jāatsakās no augļiem un graudiem, jāpalielina intervāli starp ēdienreizēm un jāiemācās iztikt ar īpaši pagatavotiem augļiem, tabletēm un mikstūrām. Vajadzēja arī iemācīties apmierināt ēstgribu ar savu siekalu palīdzību. Svarīgs elements nemirstības sasniegšanai bija arī daudzveidīgi fiziskie un elpošanas vingrinājumi.
Daosu nemirstības sasniegšanas teorija lielu vērību pievērsa morālei un ētikai. Lai kļūtu par nemirstīgo, kandidātam bija jāveic vismaz tūkstoš divsimt labu darbu, turklāt pat viena neētiska rīcība liktu labos darbus atkal sākt skaitīt no nulles. Tādējādi, lai sagatavotos nemirstībai, bija nepieciešams daudz laika un spēku, faktiski visa dzīve. Turklāt arī pēc tam ķermeņa dematerializācija un saplūšana ar lielo Dao bija sasniedzama tikai nedaudziem. Pati dematerializācija tika uzskatīta par tik svētu un noslēpumainu, ka fiksēt to nebija iespējams. Vienkārši bija cilvēks un vairs nav. Cilvēks nevis nomira, bet gan pazuda, pacēlās debesīs, kļuva par nemirstīgo.
Imperatoru galmu daosi bija ņēmuši vērā savu priekšteču likteni, kurus pēc neveiksmīgiem nemirstības eliksīra meklējumiem imperatori Ciņ Ši Huandi un U Di sodīja ar nāvi. Tagad galma daosi skaidroja, ka redzamā nāve vēl nenozīmē neveiksmi. Jo ļoti iespējams, ka mirušais nonācis debesīs un sasniedzis nemirstību. Daosi veiksmīgi izmantoja daudzas leģendas, ko paši bija radījuši. Piemēram, leģenda par Vei Bo Janu.
Stāsta, ka šis I laņ dinastijas valdīšanas laika daoss kopā ar saviem skolniekiem un suni reiz devās kalnos, lai tajā dienā mēģinātu tur iegūt nemirstību. Sākumā nemirstības tableti iedeva sunim, kas tūlīt nomira. Tas Vei Bo Janu nenobiedēja, viņš arī iedzēra tableti un nokrita miris. Ticot, ka tā ir tikai redzamā nāve, viņa piemēram ar to pašu rezultātu sekoja viens no skolniekiem. Pārējie skolnieki atgriezās mājās, lai vēlāk atnāktu pēc mirušajiem un tos apglabātu. Kad viņi aizgāja, tabletes iedzērušie pamodās un pārvērtās par nemirstīgajiem, bet skolniekiem atstāja atbilstoša satura zīmīti.
Daoisma pievēršanās nemirstības eliksīriem un tabletēm bija likumsakarīga. Imperatorus, kuri devīgi finansēja daosus, neinteresēja gavēšana un sevis ierobežošana. Viņi nebūt necentās iemācīties pārtikt no savām siekalām.
Imperatorus interesēja tabletes, eliksīri un talismani. Un daosi centās sagādāt pieprasīto. Ķīnas hronikās minēts, ka devītajā gadsimtā četri Tan dinastijas imperatori pāragri nomira pēc daosu preparātu lietošanas. Tomēr jāatzīmē, ka tāda veida nāves gadījumi bija reti un biežāk skāra daosiem noticējušos imperatorus, nekā pašus daosus.
***
Viduslaiku Ķīnā plaši attīstījās alķīmija. Ķīnas alķīmijā, tāpat kā pie arābu un Eiropas kolēģiem, tika veikti arī reāli atklājumi, piemēram, izgudrots šaujampulveris. Daosi monopolizēja arī astroloģiju, izstrādāja Fen Šui sistēmu. Starp citu, sākotnēji tieši Fen Šui sistēmas vajadzībām Ķīnā tika radīts kompass.
Jāatzīst, ka daosi savāca ievērojamu zināšanu apjomu par cilvēka organisma uzbūvi un darbību. Daudzas no viņu ieteiktajām ārstniecības metodēm bija pareizas un deva labus rezultātus. Tika plaši pielietoti maģiski talismani un rituāli. Daosi, piemēram, ticēja, ka bronzas spoguli spēj atklāt ļaunos garus. Visas slimības daosi uzskatīja par grēku sekām un veselību varēja atgūt, attīroties ar daosu rituālu palīdzību.
Tan dinastijas valdīšanas laikā no septītajam līdz devītajam mūsu ēras gadsimtiem Ķīnā tika izveidoti lieli daoistu klosteri, milzīgs daudzums tempļu un svētnīcu. Konkurējot ar budismu, daoisti radīja leģendu par to, kā Lao Czi Indijā apaugļojis aizmigušo Būdas māti.
Daoisms, izplatoties pa Ķīnu, ietvēra sevī senos vietējos kultus un ticējumus, pārņēma un ieviesa rituālus, iekļāva savā dievišķajā panteonā dievības, garus, varoņus un nemirstīgos.