Nemirstības recepte, protams, izraisa ne mazāku interesi. Tāpēc, ja kādam tā būtu zināma, viņam pilnīgi noteikti nāktos rūpīgi slēpt savu statusu vai piedzīvot ļoti uzstājīgus … lūgumus… dalīties ar šīm zināšanām.
Tāpēc, mēģinot noskaidrot patieso situāciju, mums nāksies pievērst uzmanību sīkumiem un detaļām, no informācijas druskām veidot mozaīku. Iesākumā ilustrācijai iepazīstināšu jūs ar dažiem šīs mozaīkas fragmentiem. Piemēram, liecībām par mūža pagarināšanas metodēm.
Daoists Čžans Dao Lins, kurš, kā mēs jau zinām, bija reāla persona, saskaņā ar hronikās minēto, dzīvoja no mūsu ēras trīsdesmit ceturtā gada līdz 156. gadam. Raksta, ka sešdesmit gadu vecumā viņš atjauninājās un nodzīvoja līdz simt divdesmit divu gadu vecumam.
Hronikas raksta arī par reāli dzīvojušu bīskapu Allenu de Lislu, kurš sekmīgi nodarbojies ar medicīnu. Raksta, ka ievērojamā vecumā viņam izdevies ar kāda eliksīra palīdzību pagarināt savu dzīvi vēl par sešdesmit gadiem. Bīskaps nomira 1278. gadā.
Aristotelis un vairāki citi Senās Grieķijas autori piemin priesteri un dzejnieku Epimenīdu no Krētas salas. Zināms, ka 596. gadā pirms mūsu ēras viņš bija uzaicināts uz Atēnām, lai veiktu upurēšanu. Raksta, ka Epimenīdam izdevās pagarināt savu dzīvi līdz trīssimts gadiem.
Arābu zinātnieks AI Biruni 1000. gadā rakstīja par kādu Eliasu, kuram izdevies sasniegt nemirstību jau senatnē un kurš bijis arī paša AI Biruni laikabiedrs.
Portugāles galma hronists raksta par kādu indieti, ar kuru viņš personiski saticies un runājis. Indieša vecums esot bijis trīssimt septiņdesmit gadi.
Turīnā 1613. gadā tika izdota grāmata, kurā publicēta Goa iedzīvotāja biogrāfija. Viņš nodzīvojis gandrīz četrsimts gadu.
Indijā, Radžastānā vēl tagad klīst leģenda par vientuļnieku Munisadhu, kurš sešpadsmitajā gadsimtā iegāja alās pie Dholpuras un ir sastopams tur līdz šai dienai.
Rodžers Bēkons, viduslaiku zinātnieks un filozofs, savā grāmatā ,,De secretis operebus” raksta par kādu vācieti Papaliusu, kurš ilgi atradās saracēņu gūstā. Tur uzzinājis kāda eliksīra recepti, viņš nodzīvojis līdz piecsimts gadiem. Tadu pat dzīves ilgumu nosauc arī Plīnijs Vecākais, rakstot par kādu Illīrijas iedzīvotāju.
Ķīnietis Li Caņ Juns nomira 1936. gadā, atstājot par atraitni savu divdesmit ceturto sievu. Apgalvo, ka viņš bija dzimis 1690. gadā un nodzīvojis divsimt četrdesmit sešus gadus.
Interesanta ir indieša Tapasvidži biogrāfija un atstātā informācija. Viņš nodzīvoja simts astoņdesmit sešus gadus, no 1770. līdz 1956. Piecdesmit gadu vecumā viņš bija radža Patalā un nolēma doties kalnos, lai kļūtu par vientuļnieku. Pēc ilgstošiem vingrinājumiem viņš iemācījās nonākt stāvoklī, kad ķermenim ilgstoši nevajadzēja dzērienu un pārtiku.
Arī Anglijas koloniālās administrācijas darbinieki apraksta jogus, kuri, rūpīgi iztīrījuši zarnu traktu, aizlīmēja ausis un degunu ar vasku un uz vairākām nedēļām nonāca kukaiņu ziemas miegam līdzīgā stāvoklī. Pēc tam viņus aktivizēja ar silta ūdens un masāžas palīdzību. Līdzīgas liecības esmu fragmentāri lasījis arī mūsdienu plašsaziņas līdzekļos.
Ir zināmi ilgdzīvotāji, kuri bez palīglīdzekļiem ir nodzīvojuši simt četrdesmit vai, piemēram, simt četrdesmit astoņus gadus, tāpēc Tapasvidži gadījums principā neizraisa īpašu pārsteigumu. Bet viņa novērojumi Himalajos gan ir pilnīgi pārsteidzoši. Tapasvidži liecināja, ka reiz Himalaju pakājē saticis vecu vientuļnieku, kurš bijis reti enerģisks un možs. Vientuļnieks lietojis pārtikā tikai augļus un pienu, kā arī zinājis kāda eliksīra noslēpumu. Pārsteidzošākais bijis tas, ka sastaptais vientuļnieks nav runājis nevienā no mūsdienu Indijas valodām un lietojis tikai sanskritu. Izrādījās, ka kopš viņa atnākšanas uz Himalajiem pagājuši pieci tūkstoši gadu.
Ja tīri teorētiski, pat tikai variantu analīzes nolūkos pieņemam, ka teiktais atbilst patiesībai, redzam, ka divdesmit pirmā gadsimta tehnoloģijas nemirstības eliksīra izgatavošanai nav obligāti nepieciešamas.
***
Slavenais avantūrists Kaliostro, kurš bija ieguvis, piemēram, Francijas karaļa Luija Sešpadsmitā labvēlību, mēģināja radīt iespaidu, ka viņam zināms nemirstības eliksīra noslēpums. Kad viņam patiešām noticēja,«Kaliostro nonāca Inkvizīcijas pagrabos un 1795. nomira, ar dzelzs ķēdi piekalts pie akmens akas sienas. Viņa pieraksti un dokumenti tika sadedzināti.
Tomēr Vatikānā saglabājusies viena Kaliostro pieraksta kopija ar … kāda sakritība … jaunības atgūšanas vai reģenerācijas procesa aprakstu: „ pēc divu vielas bumbiņu lietošanas cilvēks zaudē samaņu un runas dāvanas uz veselām trīs dienām, kuru laikā viņu bieži rausta krampji un ķermeni pārklāj sviedri. Atguvies no šā stāvokļa, kurā cilvēks tomēr nejuta nekādas sāpes, viņš trīsdesmit sestajā dienā iedzer trešo vielas bumbiņu un iegrimst dziļā un mierīgā miegā. Miega laikā viņam izkrīt zobi un mati, kas ataug dažu dienu laikā. Četrdesmitās dienas rītā cilvēks pamet telpu pilnībā atjauninājies.”
Šis apraksts ļoti atgādina indiešu „kaija kalpa” metodes aprakstu. Šo metodi divas reizes mūžā bija pielietojis arī Tapasvidži. Ārstēšana notika četrdesmit dienas, no kurām lielāko daļu viņš pavadīja miegā un meditācijā. Šo dienu laikā Tapasvidži esot izauguši jauni zobi, nosirmojušie mati atguvuši agrāko melno krāsu, ķermenis atguvis spēku un možumu.
Kaut arī gan seno laiku, gan viduslaiku, gan jaunākos tekstos mēs atrodam šādas reģenerācijas aprakstus, nekur nav atrodamas šajā procesā lietoto vielu receptes. Par to, protams, nav jābrinās.
Kā savas grāmatas par dzīves pagarināšanu ievadā rakstīja divpadsmitā gadsimta alķīmiķis Artefiuss: „Nožēlojamais muļķi, vai tiešām tu esi tik naivs, ka domā, ka katru mūsu vārdu ir jāuztver burtiski un ka mēs tev atklāsim pašu brīnumaināko noslēpumu?”
***
Francijas vēsturē interesanta informācija mūsu tēmas kontekstā saistās ar grāfa Sen Žermēna vārdu, ko apvij daudzas leģendas. Ielūkosimies dažās no tām.
1750. gada Parīzē grāfs bija nonācis uzmanības un baumu epicentrā. Līdzīgi Kaliostro viņš bija bagāts un tieši tāpat parādījās it kā no nekurienes. Par sevi grāfs it kā nerunāja, tomēr reizēm it kā nejauši ieminējās, ka personiski pazinis Platonu, Sencku, Kristus apustuļus, piedalījies Asīrijas valdnieka Ašurbanipāla dzīrēs un tamlīdzīgi.
Reiz, kad grāfs Sen Zermēns bija Drēzdenē, kāds pajautāja grāfa kučierim, vai taisnība, ka viņa kungam esot četrsimts gadu. Uz ko kučieris vientiesīgi atbildējis, ka precīzi nezina, bet „to simts trīsdesmit gadu laikā, ko es kalpoju savam kungam, viņa gaišība nemaz nav mainījies”.
Jāatzīmē, ka šim apgalvojumam bija atrodami daži apstiprinājumi. Grāfs apbūra ar savām manierēm, erudīciju un zināšanām par pagātni. Vecas aristokrātes sāka atcerēties, ka bērnībā jau redzējušas šo cilvēku savu vecmāmiņu salonos. Un kopš tā laika viņa āriene nav mainījusies.
Bija zināms ap ducis segvārdu, ar ko viņš bija dzīvojis Francijā, Holandē, Itālijā. Piemēram, marķīzs Monferrats, grāfs de Bellami un pat krievu ģenerālis Soltikovs. Vieni uzskatīja grāfu par spāni, citi par francūzi vai pat krievu. Nav brīnums, ka parādījās baumas, kas piedēvēja Sen Žcrmēnam zināšanas par nemirstības eliksīru. Marķīze Pompadūra veltīgi lūdza grāfu dalīties ar nemirstības eliksīra recepti Francijas karaļa vajadzībām.
Jāatzīst gan, ka gandrīz viss te aprakstītais labi iederas arī bagāta, nelegāla laika tūrista aktivitāšu aprakstā. Inkvizīcijas protokolos saglabājušies Kaliostro pratināšanas dokumenti, kuros aprakstīta viņa tikšanās ar grāfu Sen Žermēnu. Kaliostro apgalvoja, ka ir redzējis trauku, kurā Sen Zermēns glabā nemirstības eliksīru.