Выбрать главу

Kad Francijas karaļa ietekmīgā favorīte mar­ķīze Pompadūra bija izteikusi savu lūgumu dalī­ties ar nemirstības eliksīra recepti, grāfs Sen Žermēns ātri pameta Parīzi. Tiek uzskatīts, ka viņš it kā miris Holšteinā 1784. gadā. Tomēr šajā apkaimē nav atrodams kapakmens ar Sen Žermēna vārdu.

Savukārt 1785. gada Parīzes masonu sapul­ces protokolā starp dalībnieku vārdiem atkal at­rodam grāfu Sen Žermēnu. Trīs gadus vēlāk Francijas vēstnieks Venēcijā grāfs Šalonē satiek Sen Žermēnu uz Svētā Marka laukuma un saru­nājas ar viņu.

Trīs gadu desmitus vēlāk veca aristokrāte, madāma Žanlisa, kura jaunībā pazina grāfu, sa­tiek viņu Vīnes kongresa kuluāros. Viņš nemaz neesot izmainījies. Kad vecā dāma priecīgi me­tusies pie viņa, grāfs pacenties ilgi neaizkavēties un vairs Vīnē neesot manīts.

Bija vēl viens līdzīgs gadījums. Kāds cienī­jama vecuma ierēdnis karaļa Luija Filipa valdī­šanas laikā ieraudzīja grāfu Sen Žermēnu uz kāda no Parīzes bulvāriem. Vecais vīrs nemetās pie grāfa ar izsaucieniem un apkampieniem. Viņš no karietes pasauca savu sulaini un lika viņam iz­sekot grāfu un noskaidrot par viņu ko vairāk. Pēc dažām dienām vecais vīrs zināja, ka šo kungu tagad sauc par majoru Frēzeru. Tomēr, neskato­ties uz savu angļu uzvārdu, viņš neesot anglis. Dzīvojot viens ar diviem sulaiņiem un kučieri.

Vecā vīra nolīgtais privātdetektīvs varēja pa­pildināt sulaiņa teikto vienīgi ar to, ka majora rī­cībā ir neierobežoti finanšu līdzekļi, par kuru izcelsmi nekas nav zināms.

Izmantojot to, ka vecais vīrs tagad zināja ma­jora Frēzera dienas režīmu, viņš atrada iespēju it kā nejauši iepazīties ar majoru. Sarunās majors demonstrē ārkārtīgi detalizētas zināšanas par Francijas augstmaņu dzīvi pēdējo pāris gadsimtu laikā. Arī tad, kad viņš runāja par citām valstīm, radās iespaids, ka stāstītājs pats visu redzējis. Sa­vulaik tie, kas runāja ar Sen Žermēnu, atzīmēja tādu pašu viņa stāstu īpatnību.

Kādā trešajā tikšanās reizē vecais vīrs neiz­turēja un ieminējās, ka savulaik jaunībā pazinis arī grāfu Sen Žermēnu. Sarunu biedrs paraustījis plecus un sācis runāt par kaut ko citu. Uz nā­kamo tikšanos ar veco ierēdni majors Frēzers nav atnācis, jo ātri pametis Parīzi un kopā ar saviem kalpiem devies nenoskaidrotā virzienā.

Itāļu astrologs Gvido Bonatti, kuru Dante savā „Dievišķajā komēdijā” ievieto ellē, raksta, ka 1223. gadā Spānijas galmā saticis „mūžīgo” ebreju Ahasvēru, kuru Jēzus esot nolādējis pa ceļam uz krustā sišanas vietu, liekot mūžīgi klejot pa pasauli. Neatkarīgi no stāsta patiesuma, vēršu jūsu uzmanību uz ļoti eleganto ilgdzīvošanas le­galizācijas risinājumu. Savas esamības autorizā­cija caur valdošo reliģiju ir viens no labākajiem „jumtiem”, kādi vispār iespējami. Tādā gadījumā neviens neieslodzīs ilgdzīvotāju pagrabā, lai uz­zinātu nemirstības eliksīra recepti. Jo ilgdzīvo­šana ir dievišķs brīnums. Nekādas alķīmijas, dāmas un kungi.

***

1228. gadā Anglijas svētā Albāņa abatijas hronikās aprakstīts Armēnijas arhibīskapa ap­meklējums. Uz jautājumu, vai viņš kaut ko dzir­dējis par nemirstīgo klejotāju Ahasvēru, arhibīskaps atbildējis, ka ne tikai ir dzirdējis, bet arī vairākas reizes ar viņu personiski runājis.

Saskaņā ar Armēnijas arhibīskapa sacīto, Ahasvērs tai laikā uzturējies Armēnijā, bijis ļoti gudrs, daudz redzējis. Sarunās bijis atturīgs un kaut ko stāstījis vien tad, ja viņu palūdza. Labi at­cerējies vairāk nekā tūkstoš gadus vecus notiku­mus, ieskaitot Kristus apustuļu ārējo izskatu, un daudzas citas seno laiku dzīves detaļas.

Nākamais ziņojums par Ahasvēru ir no 1242. gada Francijas. Pēc tam divarpus gadsimtus klusums. 1505. gadā Ahasvērs parādās Bohēmijā. Vēl pēc dažiem gadiem viņš redzēts Arābijā, bet 1547. gadā atkal Eiropā, Hamburgā. Šajā laikā par tikšanos un sarunu ar Ahasvēru savos pierak­stos pavēsta Šlēzvigas bīskaps Pauls fon Eitzens. Saskaņā ar viņa liecībām, šis cilvēks runājis visās valodās bez mazākā akcenta. Dzīvojis noslēgtu un askētisku dzīvi, viņam nav piederējis nekāds īpašums. Ja viņam kāds iedevis naudu, Ahasvērs to nekavējoties visu līdz pēdējai monētai izdalījis nabagiem. Starp citu, bez skaidras naudas pār­vietoties patiešām ir drošāk un, ja drusku pa­domā, teica Aleksandrs, būtu muļķīgi riskēt ar nemirstību naudas dēļ.

1575. gadā Ahasvērs redzēts Spānijā, kur ar viņu runāja pāvesta legāti Spānijas karaļa galmā Kristofors Krauze un Jakobs Holšteins. 1599. gadā viņš redzēts Vīnē, no kurienes devās uz Po­liju ar nolūku nonākt Maskavā. Drīz viņš patie­šām parādījās Maskavā, kur par to saglabājušās vairākas liecības.

1603.  gadā Ahasvērs apmeklē Lībeku, kur to oficiāli dokumentē birģermeistars Koleruss, vēs­turnieks un teologs Kmovers un vairākas citas ofi­ciālas personas. Pilsētas hronikā rakstīts: „Dic 14 Januarii Anno MDCIII adnotatum reliquit Lubekae Suisse Judacum illum immortalcm, que se Christi crucufixioni interfuisse affirmavit.” Tulko­jumā tas nozīmē, Aleksandrs pamāj uz ekrānu,

-    „Pagājušā 1603. gada četrpadsmitajā janvārī Lī-

hekā bija pazīstamais nemirstīgais ebrejs, kuru Kristus, ejot uz krustu, nolēma izpirkšanai.”

1604.    gadā liecības par Ahasvēru atrodam Parīzē, 1633. gadā Ilamburgā, 1640. gadā Bri­selē, 1642. gadā Leipcigā, 1658. gadā Stamfordā, Lielbritānijā.

Laiki mainījās, reliģijas pozīcijas vājinājās, un septiņpadsmitā gadsimta beigās skeptiski no­skaņotie angļu džentelmeņi nolēma Ahasvēram sarīkot eksāmenu. Oksforda un Kembridža atsū­tīja savus profesorus, kuri sarīkoja pamatīgu pār­baudi. Ahasvēra zināšanas par seno laiku vēsturi, zemes ģeogrāfiju un valodām bija pārsteidzošas. Kad viņam pēkšņi uzdeva jautājumu arābu va­lodā, viņš atbildēja arābiski bez mazākā akcenta. Līdzīgi bija gandrīz ar visām Eiropas un Aus­trumu valodām.

Drīz Ahasvērs ierodas Dānijā, pēc tam Zviedrijā. Pierakstos minēts, ka arī 1818., 1824. un 1830. gadā viņš bijis Anglijā. Tomēr laiki mai­nās tālāk un, mainoties Bībeles un reliģijas lomai sabiedrībā, Ahasvēram, lai kas viņš arī nebūtu, visticamāk, nācās izvēlēties citu legalizācijas veidu.

Slavenais sešpadsmitā gadsimta mediķis Paracelss rakstīja: „Nav nekā, kas varētu atbrīvot mirstīgo ķermeni no nāves, bet ir kaut kas, kas var atvirzīt nāvi, atgriezt jaunību un pagarināt īso cilvēka dzīvi.”

Savukārt slavenais jūsu valsts zinātnieks Konstantīns Ciolkovskis savulaik rakstīja: „Dzī­vei nav noteikta izmēra, un to var pagarināt uz tūkstošiem gadu. Dzīves pagarināšanu zinātne agri vai vēlu sasniegs.”

-     Gribēju jums pajautāt, pie Aleksandra vērsās kursants Jurijs, kā jūs domājat, vai mums te apkārt pa planētu staigā daži nemirstīgie? Teiksim, tūkstoš gadus veei vai tamlīdzīgi?

-     Reiz Alberts Einšteins, mirkli padomājis, atbildi uzsāka Aleksandrs, uz jautājumu par to, vai cilvēki tuvākajos gadsimtos varēs piekļūt atoma kodola enerģijai, izsaucās: „O, tas ir pilnīgi izslēgts!” Tas tika pateikts tikai desmit gadus pirms pirmās atombumbas sprādziena. Sakarā ar to, ka neviens tūkstošgadnieks nav pārliecinoši doku­mentāli nofiksēts, Aleksandrs turpināja, mēs varam spriest tikai pēc informācijas fragmentiem, kas ir mūsu rīcībā. Ja jautājums ir; vai principā ie­spējams, pielietojot noteiktas metodikas un vielas, būtiski pagarināt mūža ilgumu, tad atbilde ma­nuprāt ir jā. Uzskatu, ka tas ir iespējams.