***
- Par to, kas notiek Ķīnā, Korejā un Japānā, mums pārsvarā ir ļoti maz informācijas, pēc pārtraukuma nodarbību atsāka Aleksandrs,-vai arī šī informācija parasti ir nepietiekama nopietnu secinājumu izdarīšanai. Šīs Austrumu valstis, īpaši Ķīna, efektīvi aizsargā vēsturisko laika kopumu savā teritorijā. Tomēr atsevišķi laika operāciju elementi arī no malas ir redzami pietiekami skaidri.
Sākot no leģendārā progresora Huan Di, kurš darbojās Huanhe upes rajonā apmēram divtūkstoš sešsimt gadus pirms mūsu ēras. Viņš ar saviem palīgiem iemācīja vietējiem cilvēkiem rakt akas, izgatavot mūzikas instrumentus, izmantot buļļu iejūgus, celt aizsargsienas un lietot
ārstniecībā adatu terapiju.
Huan Di, „Dzeltenais Imperators”, tiek uzskatīts par pirmās ķīniešu valsts izveidotāju, viņam esot bijuši divdesmit pieci dēli, četrpadsmit no kuriem tiek uzskatīti par ietekmīgu ķīniešu klanu ciltstēviem.
Vēl piemērs. Senās Japānas grāmata „Sei To Ki” apgalvo, ka Korejā ap 2300. gadu pirms mūsu ēras no debesīm nolaidies dievišķais cilvēks, kurš valdījis tūkstoš gadu. Korejiešu leģendas stāsta arī par debesu cilvēku, kurš pārzinājis lauksaimniecību, dziedniecību, noteicis sodus, pavēlējis vēja, lietus un mākoņu gariem, mācījis atšķirt labo un ļauno.
Par to, ka Ķīna, Japāna un Koreja atbilstoši savām tehnoloģiskajām iespējām veic lielu apjomu laika operāciju, nav ne mazāko šaubu. Tomēr par šo operāciju saturu mēs visbiežāk uzzinām tikai tad, kad ar tām tieši saskaramies. Piemēram, 1905. gada Cusimas kaujas laika parametru mērījumos.
***
Nākamajā rītā, īsi pirms pamošanās Aleksandrs redzēja garu, krāsainu sapni. Sākumā viņš stāvēja pazemes zālē, kuras sienas rotāja vertikāli piekārti dažādi senu, šķiet, Dienvideiropas pilsētu karogi. Zālē ienāca taurētāji, noskanēja fanfaras, un tad ātri ienāca valdnieks ar svītu. Viņš
bija vidēja auguma, mazāks par Aleksandru, ļoti neglīts, plecīgs un ļoti spēcīgs.
- Ko tu gribi? valdnieks sapnī jautāja Aleksandram, kurš uzreiz saprata, ka nevēlas no viņa neko prasīt. Aleksandrs pastiepa roku un iedeva valdniekam savu vizītkarti. Valdnieks izlasīja vizītkarti un nolika to uz galda ar tekstu uz leju un balto pusi uz augšu. Pēc tam valdnieks, neko nesakot, aizgāja, un svīta ātri viņam sekoja.
Sapņa nākamajā daļā Aleksandrs ieraudzīja sevi seglos zirgā uz milzīga Eiropas Savienības karoga tumšzili zvaigžņotā fona. Zirgs pacēlās pakaļkājās un sastinga. Aleksandrs seglos izskatījās vismaz pēc dižena karavadoņa skulpturālā tēla.
***
Nākamajā dienā Aleksandra izvēlētā lekcijas tēma bija alķīmija. Viņš kursantiem pastāstīja, kā nopietni viduslaiku zinātnieki savos darbos apraksta gadījumus, kad, izmantojot nezināmu svešinieku iedotus pulverīšus, viņiem personiski bija izdevies pārvērst dzīvsudrabu vai alvu zeltā. Piemēram, Helvēcijam 1666. gadā kāds nepazīstams apmeklētājs atstāja nedaudz šāda pulverīša. Ar to viņam izdevās pārvērst zeltā nelielu daudzumu alvas, ko Helvēcijs daļēji pārdeva kādam juvelierim. Kad par to izstāstīja slavenajam filozofam Baruham Spinozam, viņš devās pie juveliera, kurš apliecināja, ka pircis zeltu. Pēc tam Spinoza
devās pie Helvēcija, kurš viņam parādīja atlikušo zeltu un kausējamo tīģeli, kura iekšpuse vēl bija noklāta ar zeltu.
Viens no interesantākajiem alķīmijas stāstiem bija saistīts ar Parīzes grāmatu pārrakstītāju Nikolasu Flamelu. Reiz viņš pamestu rokrakstu vidū atrada senebreju foliantu, ko pēc tam mēģināja pakāpeniski atšifrēt vairāk nekā divdesmit gadus. Tad sieva ieteica viņam pakonsultēties ar kādu zinošu rabīnu. Tas nebūt nebija vienkāršs uzdevums, jo karalis Filips Otrais Augusts jau pirms krietna laika bija izraidījis ebrejus no Francijas.
Flamels devās uz Spāniju, kur divus gadus meklēja vajadzīgo cilvēku. Uzzinājis par grāmatu, mācītais rabīns visu pameta un kopā ar Flamelu devās uz Franciju. Ceļā uz Parīzi rabīns saslima un Orleānā nomira. Tomēr pa ceļam viņš paspēja Flamelam atklāt grāmatas simbolu un zīmju nozīmi. 1382. gada septiņpadsmitajā janvārī Flamelam, kā viņš raksta, pirmoreiz izdevās iegūt sudrabu no dzīvsudraba.
Šim apgalvojumam var ticēt vai neticēt, tomēr drīz pēc šā datuma mazpazīstamais Parīzes grāmatu pārrakstītājs kļuva par vienu no Francijas bagātākajiem cilvēkiem. Tas ir fakts, ko neviens nav mēģinājis noliegt. Netālu no savas mājas Flamels uzcēla baznīcu, pēc tam viņš lika uzcelt vēl septiņas baznīcas citās Francijas vietās. Flamels ziedoja milzīgas summas baznīcai un labdarībai. Par savu naudu viņš uzcēla un uzturēja nabagu patversmes un četrpadsmit slimnīcas. Protams, šī pēkšņā bagātība piesaistīja varas iestāžu uzmanību. Karalis Saris Sestais pavēlēja veikt izmeklēšanu. Nav zināms, kādus argumentus pielietoja Flamels, bet pēc tam Francijas varas iestādes ne reizi viņu netraucēja ne ar kādiem jautājumiem. Flamels nomira 1419. gadā. Mantinieku viņam nebija, un savu bagātību viņš novēlēja labdarībai.
Dokumentos saglabājusies arī informācija par Romas pāvesta Inokentija Astotā personiskā drauga, zinātnieka Džordža Rippla, ziedojumu Maltas ordenim. 1460. gadā viņš tam ziedoja vairākus tūkstošus sterliņu mārciņu zeltā. Šādas tam laikam astronomiskas naudas summas nonākšana vienkārša zinātnieka rokās ir gandrīz tikpat fantastisks notikums kā zelta iegūšana no alvas vai dzīvsudraba.
Kad 1586. gadā nomira Saksijas kūrfirsts Augusts, kurš nodarbojās ar alķīmiju, viņa pārsteigtie mantinieki valsts kasē atrada septiņpadsmit miljonus svaigi izkaltu zelta reihstāleru. Tomēr zelta izgatavošanas noslēpumu saviem mantiniekiem viņš nebija atstājis. Mēģinot to uzzināt, 1604. gadā Saksijas kūrfirsts Kristiāns Otrais līdz nāvei spīdzināja alķīmiķi Sitoniju, kurš tomēr neizpauda zelta izgatavošanas noslēpumu.
Spīdzināto, ieslodzīto un nogalināto alķīmiķu saraksts ir garš. Aleksandrs saprata, ka cīņa
par nemirstības eliksīra recepti un kontroli pār šo informāciju, ja būtu cerības tādu iegūt, notiktu vēl asiņaināk un nežēlīgāk. Vai arī jau notiek, viņš sevi domās izlaboja. Tai pat laikā pieeja informācijai saglabātos ļoti ierobežota.
Kopumā plašākai sabiedrībai nezināmie fakti, pēc Aleksandra domām, liecināja, ka nelielai daļai alķīmiķu, visticamāk, bija izdevies izgatavot zeltu. Turklāt tas bija iespējams jau ar četrpadsmitajā gadsimtā un pat ievērojami agrāk pieejamām tehnoloģijām. Tomēr šīs zināšanas vienmēr bija palikušas šaura personu loka privilēģija.
Pirms gadiem desmit Eiropas Savienība bija aizliegusi dzīvsudraba termometrus. Tai pat laikā Savienību nesatrauca dzīvsudraba klātbūtne lampās, no kurām tā nonākšana apkārtējā vidē bija daudz ticamāka. Dzīvsudraba termometru aizliegums Aleksandram likās visai aizdomīgs tieši alķīmijas kontekstā. Šis aizliegums cilvēkiem „no malas” ierobežoja pieeju eksperimentu izejvielām, un tai pat laikā lāva zinātājiem kontrolēt izejvielu plūsmas. Un koncentrēt tās savās rokās. ***