Nākamajā lekcijā Aleksandrs pakavējās pie kādas interesantas laika operāciju epizodes. 1898. gadā, četrpadsmit gadus pirms slavenais tvaikonis „Titāniks” tika uzbūvēts un devās savā liktenīgajā reisā, amerikāņu rakstnieks Morgans
Robertsons publicēja romānu par tvaikoņa „Titāns” katastrofu.
Līdzības starp “Titāniku” un Morgana Robertsona aprakstīto „Titānu” ir satriecošas. „Titānu” savā romānā Robertsons raksturo kā cilvēces lielāko sasniegumu uz ūdens, lielāko kuģi vēsturē, kas līdzinās viesnīcai uz ūdens. Un tas, protams, ir nenogremdējams. Gan „Titānika”, gan „Titāna” pasažieru vidū lielā skaitā ir sabiedrības krējums. Abi iet bojā sadursmē ar aisbergu Atlantijas okeānā aprīlī un ap pusnakti.
Arī tas vēl nav viss. Robcrtsona romānā „Titāns” nogrima pēc sadursmes ar aisbergu četrsimt jūdzes no Ņūfaundlendas, pārvietojoties ar 25 mezglu ātrumu. „Titāniks” nogrima četrsimt jūdzes no Ņūfaundlendas pēc sadursmes ar aisbergu, pārvietojoties ar 22,5 mezglu ātrumu.
Robertsons savā romānā brīdina, ka nepietiks glābšanas laivu. „Titānikam” bija divdesmit glābšanas laivas, kas pat teorētiski varēja uzņemt labi ja pusi no divtūkstoš divsimt pasažieriem un komandas locekļiem. Arī „Titānam” ir tikai likumā noteiktais minimālais glābšanas laivu skaits, kas var uzņemt mazāk par pusi no pasažieriem. Gan patiesajā katastrofā, gan Robertsona romānā vairāk nekā puse tvaikoņa pasažieru un jūrnieku iet bojā.
Robertsona romāns bija tipiska humanitārā laika operācija brīdinājums. Tajā atrodamais
patiesās informācijas apjoms precīzi atbilda Laika Kodeksā atļautajam patiesības procentam gadījumos, ja tiek izpausta informācija par nākotni. Tomēr neprecīzā informācija bija novirzīta sadaļā „ātrums sadursmes brīdī” un tamlīdzīgās relatīvi otršķirīgās jomās, savukārt brīdinošie dati par sadursmes vietu, laiku un sekām bija precīzi.
- Un turklāt, Aleksandrs pagriezās pret kursantiem, katrs labs eksperts zina, cik lielas vai drīzāk mazas ir cerības, ka lēmumu pieņēmēji pamanīs un izdarīs secinājumus, izmantojot jūsu izteikto brīdinājumu. Viena no pirmajām Eiropas vēsturē, kura par šīm izredzēm pārliecinājās uz savas ādas, bija Trojas pareģe Kasandra. Viņa brīdināja, ka nevajag ievest pilsētā Trojas zirgu. Līdz ar to, turpināja Aleksandrs, brīdiniet, bet neceriet, ka tas kaut ko dos. Gudri vadoņi cilvēces vēsturē ir retums. Jums, starp citu, ar vadītāju ir paveicies. Novērtējiet to.
***
- Labdien, pēc lekcijas pie Aleksandra vērsās Avenova sekretāre, vai jūs varēsiet šodien pievakarē, ap astoņiem ienākt pie Avenova kunga uz glāzi konjaka?
Aleksandrs, protams, piekrita. Labā garastāvoklī viņš izgāja uz jahtas klāja. Aleksandrs pamanīja, ka Eiropas Laika Komisāra tumšzilais helikopters bija nolaidies uz jahtas.
- Interesanti. Laikam diplomātiskais pasts,
- viņš nodomāja. Huans Manuels bija aizņemts prezidenta vēlēšanu cīņā, un pagaidām Aleksandram ziņu no viņa nebija. Tā nu šovakar Aleksandram bija iespēja neformāli apspriesties ar vienu no planētas bagātākajiem cilvēkiem. Turklāt par oligarhiem Krievijā sauca tos bagātniekus, kuriem bija vērā ņemama politiska ietekme. Viņš nojauta, ka sarunas brīdis var būt saistīts arī ar Eiropas Savienības politisko situāciju. Prezidenta vēlēšanas Savienībā bija finiša taisnē. Pirmo reizi ES prezidentu vēlēja Eiropas Parlaments. Turklāt Savienības Prezidenta pilnvaras tagad bija paredzēts ievērojami paplašināt, tuvinot tās Amerikas Savienoto Valstu, Krievijas un tamlīdzīgu federālu valstu paraugiem.
Aleksandrs, kurš lieliski orientējās Eiropas Savienības politikā un reizēm tajā piedalījās, šoreiz nesekoja līdzi vēlēšanu kampaņas detaļām. Bija interesantāk pavadīt laiku, veicot informācijas analīzi, gatavojot lekcijas un sarunājoties ar Viktoriju un Aļonu, nekā no malas vērot sarežģīto vēlēšanu cīņas procesu bez reālas iespējas to ietekmēt, un turklāt saņemot par to tikai publisko informāciju.
Ejot pa jahtas klāju, Aleksandrs pamanīja, ka Aļona, par kuru viņš tikko bija domājis, stāvēja uz klāja turpat netālu. Aleksandrs pārsteigts uz mirkli apstājās. Viņu pārsteidza ne jau meitene uz klāja. Neticama likās viņas kleitiņa. Ta
bija tieši tāda, kādu pirms divdesmit gadiem Rīgā nēsāja viņa pirmā mīlestība. Aļona pagriezās pret viņu. Pienācis pie meitenes, Aleksandrs uzmanīgi uz viņu paskatījās un it kā pajokoja:
- Tu solīji padomāt. Vai pārvāksies pie mums ar Viktoriju? viņš atgādināja. Viņi abi jau kopš pirmās tikšanās Kijevā juta savstarpējas simpātijas.
- Es padomāju, Aļona klusi atbildēja. Ja tu būtu tur viens, es vienā mirklī savāktu savas mantiņas un … atnāktu ciemos, viņa pasmaidīja.
- Tad man tev, Aļona, ir pat vēl labāks priekšlikums, arī Aleksandrs pasmaidīja. Paņem savas mantiņas, noteikti arī šo kleitiņu … un atbrauc pie manis pirms gadiem divdesmit. Tad es biju jauns un brīvs. Formalitātes es nokārtošu. Protams, tu man tajā laikā nedrīkstēsi teikt, no kurienes esi atceļojusi. Laika Kodekss… Bet es tevi jau atceros. Pirmā mīlestība. Nopietni! viņš vēlreiz pasmaidīja.
- Sarunāts! jautri atbildēja Aļona, man patīk ceļot! Un… man arī pirmā… Starp citu, kur mēs toreiz iepazināmies? viņa priecīgi pajautāja.
***
Avenovs sagaidīja Aleksandru neformālo sarunu telpā ar respektabliem brūnas ādas klubkrēsliem un logu ar skatu uz jūru, kas bija
redzama visas ārsienās platībā. Televizors stūri bez skaņas translēja futbola spēli.
- Daudz kas no jaunā ir labi aizmirsta vecais,
- Avenovs, uzsākot sarunu, pamāja uz ekrānu, divdesmitajā gadsimtā, veidojot Padomju Savienības valsts izlases dalībai Olimpiskajās spēlēs, tika ņemti vērā sportistu bioritmi. Pētījumos bija noskaidrots, ka mēnesi pirms dzimšanas dienas tie ir viszemākie, savukārt mēnesi pēc visaugstākie. Ja diviem sportistiem, valsts olimpiskās izlases kandidātiem, rezultāti bija apmēram vienādi, tad izvēle nolika, balstoties uz šo kritēriju. Tagad to atkal ir sākuši izmantot, sacīja Avenovs un pārslēdza kanālu. Raidīja ziņas krievu valodā. Aleksandrs ekrānā ieraudzīja Krievijas Federācijas prezidentu. Avcnovs ar pulti ieslēdza skaņu. Uzstājoties Vācijā, prezidents runāja vācu valodā.
- Kur viņš tik labi iemācījās vācu valodu? Aleksandrs pavaicāja Avenovam.
- Laikam strādājot Vācijā, Avenovs atbildēja un pārslēdza ekrānu. Tagad uz tā bija viņa datora desktops. Atvēris skaņas failu, viņš teica:
- Šis FCM ieraksts ir no manas kolekcijas favorītiem. Prezidents Vācijā, brīdī, kad pūlis gatavojas šturmēt Padomju Savienības pārstāvniecību. Viņš vienīgais no tur esošajiem darbiniekiem iznāca pie pūļa un vāciski teica…
- Avenovs ieslēdza failu.
- Ich bin Soldat bis zum Tod… atskanēja ierakstā. Fonā bija dzirdama liela pūļa troksnis.
- Esmu karavīrs līdz nāvei, Aleksandrs domīgi pārtulkoja. Šis ir tiešām unikāls ieraksts,
- viņš sacīja.
- Jā, Avenovs smaidīja, un tas ir pilnīgi patiess. Tas nav teikts televīzijas kameru priekšā. Pūlis pagriezās un devās prom… viņš drusku apklusa un tad mainīja tēmu.