Teologi no Puatjē deva Zannai īpašu atļauju nēsāt vīriešu apģērbu. Zobenu viņa paņēma no Svētas Katrīnas baznīcas. Leģenda vēstīja, ka tas reiz piederējis karalim Kārlim Lielajam, Charlemagne. Atbildot uz Puatjē teologu jautājumiem, Zanna apliecināja, ka debesu balsis ar viņu runājušas labā franču valodā. Vēsts par to, ka armiju vada Dieva sūtīta jaunava, izraisīja karaspēkā milzīgu morālu pacēlumu.
Topošais karalis un Orleānas pilsēta kopā spēja mobilizēt vismaz divreiz, iespējams, arī trīsreiz lielāku armiju, nekā angļu spēki, kas aplenca Orleānu. Vajadzēja etnopsiholoģisku impulsu. Un šis impulss tika radīts. Kā redzam, šī operācija tika rūpīgi un profesionāli gatavota gadiem ilgi. ***
- Vēl interesanti, uzsvēra Aleksandrs, ka līdz ar Žannu vai pat jau vairākus mēnešus pirms viņas iecelšanas par virspavēlnieci, jau sākot ar Orleānas aplenkšanu, pēkšņi mainījās franču armijas taktika, daudz lielākā mērā un efektīvāk pielietojot artilēriju. Es vēršu jūsu uzmanību arī uz faktu, ka Orleānas artilērijas komandieris Žans Monteklērs bija savam laikam neparasti gara auguma cilvēks. Jau pilsētas aplenkuma sākumā notika interesanta … hmm… teiksim, nejaušība, Aleksandra tonis kļuva drusku ironisks. Viņš turpināja:
- 1428. gada divdesmit ceturtajā oktobrī, svētdienā, lielgabali klusēja. Zvanīja baznīcu zvani. Iepriekšējā dienā angļi bija ieņēmuši Turelas fortu, svarīgu nocietinājumu pie Orlcānas tilta pār Luāru. Viss notika pēc angļu plāna.
Angļu armijas virspavēlnieks Solsberijas grāfs Sers Tomass Montegjū pēcpusdienā devās aplūkot ieņemto fortu. Uzkāpis Turelas forta tornī, grāfs, lai labāk redzētu, noņēma bruņu ķiveri un pa šaujamlūku aplūkoja Orleānu.
Šajā brīdī no Orleānas nocietinājumu Svētās Jaunavas torņa pēkšņi izšāva lielkalibra lielgabals. Lādiņš trāpīja pa forta šaujamlūku, lidojošās akmens šķembas un krītošie akmeņi caursita angļu virspavēlnieka galvaskausu, noraujot pusi sejas.
Visā svētdienā tas bija vienīgais lielgabala šāviens. Pat orleāniešiem neizdevās noskaidrot, kurš izšāva no Svētās Jaunavas torņa lielgabala. Sargs taisnojās, ka esot uz mirkli atgājis nost un, kad pēc šāviena atgriezies, ieraudzījis aizskrienošu puiku.
Šāviena un trāpījuma fakts nav apšaubāms. Bet noticēt nejaušībai ir, maigi izsakoties, pagrūti. Domāju, ka tas, kurš notēmēja un izšāva, patiesībā absolūti nevēlējās publicitāti. Interesanti, kāpēc?
Es turklāt apšaubu, turpināja Aleksandrs,
- ka tā laika tehnoloģijas vispār ļāva lielo lielgabalu tik ātri un precīzi notēmēt. Turklāt ambrazūras angļu ieņemtajam fortam bija vairākas un angļu virspavēlnieks arī nestāvēja tur visu dienu. Turklāt ņemsim vērā, ka virspavēlnieks pats bija labs sava laika karamākslas speciālists un, kā redzam, viņš uzskatīja pilsētas apskati par pilnīgi drošu. Tāpēc notikušais drīzāk izskatās pēc vadāmās raķetes šāviena.
Gara auguma algotnis, kuru mēs jau pieminējām, Žans Monteklērs, kurš komandēja Orleānas artilēriju, vai, piemēram, kāds viņa kolēģis itin viegli varēja ielikt lielkalibra lielgabala stobrā visu, ko vien vēlējās.
Savukārt vadāmo raķešu ievešana piecpadsmitajā gadsimtā juridiski ir ieroču kontrabanda un to lietošana ir noziegums. Monteklēra militārā algotņa darbība Orleānā bija nelegāla, ja vērtējam no viņa iespējamā pamatlaika divdesmit pirmā gadsimta Eiropas Savienības likumdošanas viedokļa.
Savukārt nepilngadīgais un nejaušība bez iepriekšēja nolūka juridiski jau izskatās stipri labāk. Pat karadarbības zonā. Tas nepiesaista lieku uzmanību un nerada nopietnas izmeklēšanas riskus.
Savukārt Svētās Jaunavas torņa izvēle, iespējams, netieši liecina par gatavošanās Orleānas jaunavas atnākšanai. Kā redzat, tas notika vairākus mēnešus pirms dofins vispār uzzināja par Žannu no Domreml.
***
1429. gada divdesmit devītajā aprīlī Žanna ierodas Orleānā. Ceturtajā maijā notiek pirmā kauja par Sen Lū nocietinājumu.
Franču militārie komandieri, apzinādamies savu spēku skaitlisko pārsvaru, mēģināja paši ieņemt angļu nocietinājumu. Žanna par šo uzbrukumu vispār netika informēta. Kad viņa par to uzzināja, divi franču uzbrukumi divu stundu laikā jau bija atsisti, franču karavīri atkāpās. Šī atkāpšanās strauji sāka pārvērsties par bēgšanu.
Tomēr Žanna kopā ar grupu tuvāko sekotāju dodas uzbrukumā angļu pozīcijām. Turklāt viņa pati to dara bez ieročiem, tikai ar savu karogu rokās. Bēgšana tiek apturēta un franču karavīri viņai pievienojas. Uzbrukums atjaunojas.
Pēc trīs stundu kaujas Sen Lū nocietinājums tika ieņemts. Daļa angļu garnizona aizbēga pa kalna austrumu pusi. Simtsešdesmit angļu karavīru tika nogalināti, četrdesmit sagūstīti. Uzbrucēji zaudēja tikai dažus cilvēkus. Līdz vakaram no Orleānas atsūtītie strādnieki nolīdzināja bijušo angļu nocietinājumu līdz ar zemi. Orleānas aplenkums bija pārrauts.
Sestā maija rītā franču armija sāka uzbrukumu Sen Ogustēna nocietinājumam, kas piesedza Turelas bastionu. Šis angļu nocietinājums bija ierīkots agrākā augustīniešu klostera vietā. Tas pašas dienas vakarā angļu nocietinājums tika ieņemts. Uzbrukumā nozīmīga loma bija Žana Monteklēra komandētajai artilērijai.
Nākamajā dienā, septītajā maijā, Žanna vada uzbrukumu Turelas fortam. Pirms kaujas viņa pareģoja, ka tiks ievainota. Uzbrukuma laikā angļu strēlnieks patiešām iešauj bultu viņas labajā plecā, krūšu un pleca bruņu savienojuma vietā.
Pēc Žannas ievainošanas franču uzbrukums apstājas. Plecu pārsien, viņa atkal uzvelk bruņas un iziet pie pārsteigtajiem karavīriem. Un uzreiz dod pavēli uzbrukt.
Uzbrukums bastionam vienlaicīgi notika arī no pilsētas puses. Līdz sešiem vakarā Turelas bastions tika ieņemts. Tas viņas laikabiedriem gan franču, gan angļu karavīriem pārsteidzošais ātrums, ar kādu Žanna atguvās pēc ievainojuma, atkal liek domāt par divdesmit pirmā gadsimta farmakaloģisko sasniegumu izmantošanu.
Ir vēl viena, mazāk zināma Žannas dzīves epizode, kas ari liek domāt par spēcīgu, militārām vajadzībām pielietojamu farmakoloģisko preparātu pieejamību. Laikā, kad 1430. gada pavasarī Žanna uzturējās Laņjī pilsētā, tur nomira
kāds zīdainis. Žanna lūdza Dievu, lai zīdainis atdzīvotos un viņu varētu nokristīt. Notika it kā brīnums, mazulis atdzīvojās un nodzīvoja pietiekami ilgi, lai viņu varētu nokristīt… Žannas autoritāte un popularitāte pieauga.
Bet 1429. gada astotajā maijā angli bija spiesti pārtraukt Orleānas aplenkumu, pamest atlikušos nocietinājumus un aiziet. Žanna deva viņiem iespēju atkāpties, paziņojot, ka Dievs nevēlas kauju svētdienā.
***
Uz maija beigām zem Žannas karoga sapulcējas ap divpadsmit tūkstoši karavīru. Topošais karalis atsakās finansēt tālāko karadarbību, lauvas tiesu turpmāko izdevumu uzņemas Orleānas pilsēta. Nomināli armiju vada Alansonas hercogs.
Devītajā jūnijā uzsākot karagājienu, divpadsmitajā jūnijā Žanna sāk uzbrukumu galvenajam angļu nocietinājumam pie Luāras upes Žaržo un to ieņem. Piecpadsmitajā un sešpadsmitajā jūnijā tiek ieņemtas pa vienai pilsētai dienā un astoņpadsmitajā jūnijā notiek kauja pie Patē. Tur franču armija sastapās ar Falstofa un Talbota komandēto vairāk nekā piectūkstoš vīru angļu armiju.
Franči pirmie uzbruka Talbota komandētajam avangardam pirms tas paspēja nocietināt savas pozīcijas. Džons Falstofs, kurš komandēja galvenos spēkus, ieraudzījis nikno kauju, kopā ar savu svītu nekavējoties metās bēgt. Tas izraisīja vispārēju paniku. Ap 2500 angļu tika nogalināti, apmēram tūkstotim izdevās aizbēgt, ap 1500 sagūstīja. Gūstā piecpadsmitajā gadsimtā ņēma tos, par ko varēja vēlāk saņemt izpirkuma maksu. Franču armijas galvenie spēki kaujā pat netika iesaistīti. Jūnija beigās Žannas rīcībā jau bija ap trīsdesmit tūkstoši karavīru.