***
Dodoties uz Reimsu, kur 1429. gada septiņpadsmitajā jūlijā notika jaunā Francijas karaļa Sarla Septītā kronēšana, ceļš aizņēma divdesmit dienas. No tām sešas viņi pavadīja pie Truā pilsētas, kuras audēji izmantoja angļu izejvielas un veda gatavo produkciju uz Burgundijas gadatirgiem. Labi nocietinātā pilsēta nevēlējās padoties un dofina armiju sagaidīja ar šāvieniem. Kad Zanna sāka demonstratīvi un enerģiski gatavoties pilsētas nocietinājumu šturmēšanai, desmitajā jūlijā tā padevās. Nosacījumi paredzēja iespēju pilsētas garnizonam brīvi aiziet. Pēc tam pārējās pilsētas ceļā uz Reimsu padevās bez kavēšanās.
Pēc kronēšanas karalis Saris Septītais apbalvoja galminiekus. Viņš vēlējās apbalvot arī Zannu un jautāja, ko viņa vēlas saņemt par saviem varoņdarbiem. Žanna palūdza atbrīvot nonodevām savas dzimtās vietas, kas vairākkārtīgi bija izpostītās Simtgadu kara laikā. Pēc viņas lūguma atbrīvojums no nodokļiem tika piešķirts.
***
Pēc tam Žanna patstāvīgi, bez karaļa atbalsta mēģina ieņemt Parīzi. Tas neizdodas, un karalis pavēl 1429. gada divdesmit pirmajā septembrī atlaist armiju. 1430. gada divdesmit trešajā maijā burgundieši sagūsta Žannu pie Kompjeņas. Viņas vienības priekšā tika nodevīgi pacelts pilsētas vārtu tilts, nogriežot atkāpšanās ceļu. Karalis nedarīja neko, lai glābtu Zannu D’Arku. Tad, nesaņemot izpirkuma naudu no karaļa, burgundieši par desmit tūkstoš zelta livriem pārdeva viņu angļiem.
Žannu D’Arku apvaino buršanā un ķecerībā un 1431. gada trīsdesmitajā maijā kā raganu un < ķeceri sadedzina Ruānā. 1436. gadā franči ieņem Parīzi. 1453. gadā ar Bordo ieņemšanu beidzas Simtgadu karš.
1456. gadā, divdesmit piecus gadus pēc Žannas nāves viņas spriedumu pārskatīja. Tiesa jaunā procesā konstatēja, ka meiteni notiesājuši korumpēti tiesneši. 1920. gadā Romas pāvests Benedikts Piecpadsmitais Zannu D’Arku pasludināja par svēto. Oficiāli tas arī viss. Tomēr jau 1436. gadā Francijā parādās atbilstoša vecuma sieviete, kura sauc sevi par Žannu. Viņa pastāsta, ka brīnumainā kārtā izglābta no Ruānas cietuma.
Vēsturē ir daudz viltvāržu. Viltus karali un imperatori ir skaitāmi simtos. Tomēr vienkāršas zemnieku meitenes identitātes zādzība būtu tam laikmetam unikāls notikums. Kaut arī, protams, pilnīgi iespējams notikums.
- Interesantākais seko tālāk, turpināja Aleksandrs, abi Žannas brāļi, kuri bija pieņēmuši viņu dzimtai karaļa piešķirto jauno uzvārdu Dju Lis, Lilija, dodas satikt Žannu. Un … abi brāli atpazīst māsu! Divdesmit pirmajā maijā viņa ierodas Vokulērā, kur daudzi Žannu pazīst, un uzturas tur nedēļu.
Ar saviem brāļiem Žanna nosūta vēstules karalim Šarlam Septītajam un Orleānas pilsētai. Karalis un pilsēta devīgi apbalvo brāļus. Arī Žanna 1439. gadā dodas uz Orleānu, kur tiek sirsnīgi uzņemta un apdāvināta. Orleānā viņa pavada divas nedēļas. Žanna mēģina tikties arī ar karali, kurš no tikšanās izvairās.
Tad viņa dodas pie Francijas armijas maršala Žila de Re, kurš savulaik lieliski pazina Žannu D’Arku. Maršals viņai uztic militāro vienību komandēšanu ziemeļos no Fuatjē.
Strauji pieaugot Žannas popularitātei tautas vidū, karaļa galms atkal sāk baidīties no politiskajām sekām. Ruānas procesa tiesneši, kuru vidū bija vairāki vadošie Parīzes teologi, turklāt sāk baidīties no atbildības. Kad Žanna četrus gadus pēc atgriešanās, 1440. gadā, nolemj doties uz Parīzi, viņa tur tiek arestēta un atzīta par viltvārdi. Pēc tam viņa tiek ātri atbrīvota. Cilas būtiskas informācijas par 1436.1440. gadu Žannu mums nav, vismaz pašlaik ne. Visus nākamos mēģinājumus pieteikties par Žannu D’Arku Francija varas iestādes likvidēja nekavējoties.
Bet, jūs piekritīsiet, ļoti interesanti ir tas, ka pat brāļi viņu pazina. Franču vēsturnieks Mišels Lamī uzskata, ka Žanna d’Arka mira 1446. gadā un ir apglabāta Pouline surMadon pilsētiņas baznīcā.
- Atgriežoties pie mūsu pamattēmas, turpināja Aleksandrs, redzam, ka laika operācijas tāpat kā visas Žannas d’Arkas Orleānas militārās kampaņas apmaksātājs visdrīzāk ir atrodams turpat piecpadsmitajā gadsimtā. Ta daļēji ir Orleānas pilsēta, bet galvenokārt finansējumu nodrošināja topošā karaļa sievasmāte Aragonas Jolanda.
Šinonā dofins Šarls dzīvoja Aragonas Jolandas aizsardzībā un apprecējās ar viņas meitu Mariju. Anžū hercogiene un Provansas grāfiene Aragonas Jolanda ne tikai finansēja, bet, ļoti iespējams, arī lielā mērā plānoja notikumus Simtgadu kara noslēguma fāzē.
Kamēr Žanna d’Arka darbojās Aragonas Jolandas un viņas komandas izstrādātā plāna ietvaros, Žanna guva žilbinošas uzvaras. Kad Žanna nolēma sākt patstāvīgu politisko spēli, viņa zaudēja. Ja Aragonas Jolanda arī neorganizēja Žannas sagūstīšanu, kaut arī ir vēsturnieki, kuri uzskata, ka viņa to organizēja, tad karaļa lēmums neizpirkt Orleānas jaunavu no burgundiešu gūsta gan pilnīgi noteikti bija saskaņots ar Jolandu. Un šis lēmums taisnā ceļā nosūtīja Žannu D’Arku uz sārtu. Kā redzam, politikā sievietes mēdz būt ļoti nežēlīgas. Es personīgi uzskatu, ka sievietes visai bieži ir pat nežēlīgākas par vīriešiem.
Aragonas Jolandas un Žannas d’Arkas, šo divu izcilo Francijas sieviešu paveiktais, domāju, lieliski ilustrē mūsu lekcijas sākumā pieteikto tēmu par sievietes lomu vēsturē. Cherchez la femme Francijā ir spēkā vienmēr, Aleksandrs pabeidza lekciju.
- Vai jūs mums pastāstīsiet arī par vīrieša lomu vēsturē? jautāja Viktorija.
- Varbūt tad jau par kādu žēlsirdīgu vadoni, piemēram, par Čingishanu? viņa ironiski piedāvāja. Aleksandra izteiktā replika par sieviešu nežēlību Viktorijai, šķiet, nebija sevišķi patikusi.
- Labi. Par Čingishanu… sacīja Aleksandrs. Viņš nopietni paskatījās uz studentiem.
- Par mongoļu etnoģenēzi jums rīt pastāstīs profesors Dmitrijs Kvitko, kurš, variet man ticēt, Čingishanu pazina personiski. Profesors Kvitko ir ari hronolingvistikas eksperts un tie no jums, kuri vēlēsies, varēs pie viņa apgūt divpadsmitā gadsimtu mongoļu valodas pamatus. Bet, ja atgriežamies pie Cingishana laikmeta… Mēs tagad esam civilizēti, datorizēti un modernizēti… Tomēr vai jums nekad nav gribējies pavasarī uz strauja zirga vienkārši traukties pa stepi? Pilnu krūti brīvi ieelpot svaigu un tīru gaisu? Ieņemt pilsētas un uzvarēt kaujas? Radīt impēriju? Vai vismaz, viņš jautri pasmaidīja, konfiscēt harēmu uzvarētam ienaidniekam?
Kursanti kļuva manāmi domīgi. Viktorija izskatījās nikna.
***
1179. gada pavasaris stepē bija saulains un silts. Svaigais gaiss, stepes vējš, zaļums un saules siltums radīja pilnīgu komfor.ta sajūtu. Likās, ka laiks ir apstājies. Un, ja tas nebūtu apstājies, tad laiku vajadzētu apturēt.
Divi jātnieki pa stepi lēni virzījās uz dienvidiem. Viņi atradās apmēram vienas dienas pārgājiena attālumā no vietas, kur rīt pēcpusdienā viņiem bija paredzēts laika logs. Varēja nesteigties un izbaudīt pavasari. Zinātniskā ekspedīcija tuvojās noslēgumam.
Mongoļu etnoģenēze divpadsmitajā gadsimtā saprotamu iemeslu dēļ izraisīja nopietnu zinātnisko interesi. Etnoģenēzes process, kam sekoja Čingishana iekarojumi, neapšaubāmi bija uzmanības vērts. Divdesmit piecu gadu laikā Čingishans iekaroja lielākas teritorijas, nekā Romas impērija četrsimts gados. Karos gāja bojā ap četrdesmit miljoni cilvēku un ģenētiskie testi parādīja, ka desmiti tūkstoši Āzijas iedzīvotāju, visticamāk, ir Čingishana pēcnācēji.