***
Kvitko zinātnisko ekspedīciju sponsorēja Krievijas Zinātņu Akadēmija un vairāki nopietni privātie sponsori, ieskaitot planētas lielākos televīzijas kanālus. Dmitrijs brīvi sēdēja seglos un ar baudu elpoja svaigo gaisu. Stepe likās enerģijas pārpilna. Pēc pārdesmit gadiem šo stepi šķērsos milzīgas armijas, mongoļu kavalērija dosies uz Ķīnu, pēc tam uz Vidusāziju, pēc tam uz Eiropu. Bet pagaidām viss bija klusu, un nekas neliecināja, ka šis pavasaris varētu atnest kaut ko būtiski jaunu.
Jau trīs nedēļas viņi klejoja pa stepi. Dmitrijs par mongoļu etnoģenēzi bija interesējies jau universitātē, studējot vēsturi. Viņš bija aizrāvies un pat iemācījies mongoļu valodu. Turklāt vēl ilgi pirms tam, kad varēja savas valodas zināšanas pilnveidot ar autentisku divpadsmitā gadsimta hronolingvistikas ierakstu palīdzību.
Ekspedīcijā Dmitrijs ar kolēģi izlikās par kalējiem. Viņi pārdeva sastaptajām mongoļu dzimtām dzelzs izstrādājumus, šo to izkala vai salaboja. Un sistemātiski, plānveidīgi vāca zinātnisko informāciju. Kalēja darbarīku vidū bija viegli paslēpt visdažādāko zinātnisko aparatūru.
Otrs misijas dalībnieks bija Igors, kura drusku mongoloīdos gēnus Dmitrijs pamanīja no pirmā acu uzmetiena. Igors bija hronolingvists, kurš pie viena pildīja gan profesora miesassarga, gan ekspedīcijas ārsta, gan zinātniskā asistenta un laboranta pienākumus. Zinātniskajā ekspedīcijā Igors piedalījās kalēja dēla lomā viņš bija pārdesmit gadus jaunāks.
Profesors Kvitko sasveicinājās ar kursantiem.
- Aleksandrs man stāstīja, ka jūs interesējaties par Cingishanu, Dmitrijs uzsāka lekciju.
- Tas ir slavējami viņš turpināja, tēma ir loti interesanta…
- Čingishans piedzima divpadsmitajā gadsimtā, 1162. gadā Bordžiginu dzimtā. Bija laiks, kad mēs par viņa dzīvi varējām uzzināt tikai no hronikām. Tomēr hronikas bija saturīgas un brīžiem pat pārsteidzoši detalizētas. Ievadā es piedāvāšu jums pāris piemērus. Rašīdadīns savā hronikā rakstīja: “Bordžigins nozīmē zilacainais, un, lai cik tas dīvaini nebūtu, visi Jesugei-bahadura un tā dēlu pēcteči ir lielāko tiesu ar zilām acīm un rudmataini vai blondi. Kā mongoļ stāsta, tā ir valdnieka varas pazīme.”
Čingishans bija savam laikam liela auguma vīrs, rudiem matiem, biezu bārdu, zilām acīm. Abul-Gazi savā hronikā rakstīja, ka visiem Bordžiginiem “acis ir zili zaļas vai tumši zilas, kur acs zīlītei apkārt ir brūna josliņa.”
Kā tas bieži gadās, hronikas caur gadsimtiem atnes līdz mums patiešām unikālas vēstures liecības. Hronikas, starp citu, savu vērtību nav zaudējušas. Jo līdz ar faktiem tās dod mums iespēju novērtēt autoru pozīciju un izmantot seno autoru savākto faktu apjomu. Lai savāktu faktus, kā mēs zinām, ir vajadzīgs laiks. Un laiks arī tagad ir deficīts. Jums jaunajiem varbūt tā neliekas, bet ticiet man laiks ir deficīts.
Mongoļi divpadsmitajā gadsimtā dzīvoja ātri. Viņi skaitīja savu izcelsmi no leģendārās ciltsmātes Alan Goa. Astoņas mongoļu paaudzes nomainījās tikai 130 gadu laikā. Tas nozīmē, ka bērni dzima ap septiņpadsmit gadus jauniem vecākiem. Protams, trīsdesmitgadīgie karavīri turpināja cīnīties, bet, cik var spriest, reti kurš nodzīvoja līdz šādam vecumam. Vīrieši ātri gāja bojā daudzajos karos un pastāvīgajos klanu konfliktos.
Deviņu gadu vecumā Temudžins, vēlākais Čingishans, tika saderināts ar desmitgadīgo meiteni, vārdā Borte no citas mongoļu cilts, no honkiratiem. Hronikas raksta, ka līgavas tēvs DaiScčens paskatījies uz zēnu un teicis: „Viņa skatienā ir uguns, bet seja kā rītausma.”
Čingishana tēvs uz laiku atstāja dēlu pie honkiratiem un, kā raksta hronikas, palūdzis Dai Sečenam: „Pasargā manu puiku no suņiem. Viņš no licm ļoti baidās.”
Jau drīz Temudžins, profesors Kvitko palūkojās uz auditoriju, vairs ne no kā nebaidījās. Citi baidījās no viņa paša. Savus izcilākos karavadoņus Čingishans reizēm uzslavējot dēvēja par suņiem. Viņš bija iemācījies pavēlēt. Visiem.
***
- Es vēlos pievērst jūsu uzmanību, turpināja profesors, tieši leģendas par Bordžiginu ciltsmāti AJan Goa daļai, kas izskaidro Bordžiginu zilās acis un stepei neraksturīgo blondo vai rudo matu krāsu. Saskaņā ar leģendu, Alan Goa dzemdēja divus dēlus no vīra un trīs dēlus no gaišmataina jaunekļa, kurš pusnaktī nācis pie viņas caur jurtas jumta dūmvadu un pazudis līdz ar rītausmu. Turklāt šis gaišmatainais jauneklis izstarojis gaismu.
Domāju, ka paši mongoļi izturējās pret Alan Goa stāstu skeptiski. Tomēr, kad viņas pēcnācēji ieguva sākumā ietekmi un vēlāk ieguva arī varu, iebilst šai leģendai vai to izsmiet kļuva bīstami. Turklāt acis Bordžiginiem patiešām bija zilas un matu krāsa atšķīrās.
Ja vērtējam Čingishana senču izcelsmes aprakstu no mūsdienu tehnikas iespēju viedokļa, redzam, ka laika logs, iespējams, vairākas reizes tiek atvērts tieši jurtā. Tādai tēmēšanai, visticamāk, ir vajadzīgs vietējais rezidents. Tas tomēr nav nekas īpaši sarežģīts. Ja gaisma bija tikai psiholoģiskās iedarbības līdzeklis, to mēs mākam jau tagad. Ja gaisma bija tehnoloģisks noteikta tipa laika loga blakuscfekts, tad Bordžiginu ciltstēvs jāmeklē gadus desmit nākotnē pēc mūsu šodienas lekcijas.
Līdz ar to jūs varat izdarīt secinājumus. Jautājumi būtībā ir tikai divi: kurš un kāpēc? Uz tiem zinātne pagaidām nav atbildējusi.
- Paldies, profesor, teica Aleksandrs. Domāju, ka šīs atbildes jau meklē ne tikai zinātnieki, bet arī tādas slepenās biedrības kā „Laika sargi”. Pēc pārtraukuma turpināsim. Profesors man apsolīja jums sīkāk pastāstīt par 1179. gada pavasari.
***
Ap pusdienlaiku, virzoties gar Ononas upi, stepē tālumā Dmitrijs un Igors pamanīja trīs jurtas.
- Pastrādāsim? sacīja Dmitrijs, un tad rīt mājās…
- Pastrādāsim! enerģiski atsaucās Igors.
- Seši, viņš sacīja, uzmetis skatienu biolokatoram un noteicis cilvēku skaitu jurtās, te viss mierīgi.
Stepē bieži notika lopu zādzības, arī uzbrukumi. Tomēr, ievērojot saprātīgu piesardzību, labi bruņotiem un trenētiem ceļiniekiem pārmērīgas briesmas nedraudēja. Piejājuši pie jurtām, viņi sasveicinājās. Viņus itin laipni sagaidīja pavecāka sieviete, kura bija redzami norūpējusies. Apjautājušies, kā klājas, un uzņēmušies pāris nelielus darbus, kalēji nesteidzīgi ķērās pie saviem darbarīkiem.
Pāris stundu laikā viņi uzzināja, ka dēls stepē jau vairākas dienas vajā ģimenei piederošā zirgu ganāmpulka zagļus, bet vedekla ir stipri saslimusi un no rīta pat zaudējusi samaņu.
- Mans dēls labi pieprot ārstēšanu, laipni sacīja Dmitrijs, parādiet viņam slimnieci.
Igors kopā ar vecāko sievieti iegāja jurtā. Pēc brīža viņš iznāca un ātri devās pie somas.
- Kas tur? pajautāja Dmitrijs.
- Infekcija. Slikti, atbildēja Igors, principā var nomirt. Cerība uz to, ka antibiotikas šeit darbojas kā mācību grāmatā, rezistento mikroorganismu nav. Es veikšu injekciju un pie viena paņemšu asins analīzes. Laba iespēja.
Igors bija optimists. Pētījumi rādīja, ka mikroorganismu spēja pārciest antibiotiku iedarbību bija daudz senāka nekā pašas antibiotikas. Rezistences spējas mikrobiem bijušas jau vismaz trīsdesmit tūkstošus gadu pirms divdesmit pirmā gadsimta. Tāpēc patiesībā varēja gadīties visvisādi.