Savulaik pētnieki analizēja Kanādas Jukonas apgabalā arktiskajā sasalumā iegūtus DNS paraugus. Tie pēc izpētes laboratorijā tika datēti ar laika posmu aptuveni pirms trīsdesmit tūkstošiem gadu. Paraugos tika identificēti mamutu, bizonu, zirgu, irbju un senu grauzēju DNS. Tur nebija atklātas mūsdienu arktiskās tundras dzīvnieku paliekas, kas ļāva secināt, ka paraugi ir tīri no mūsdienu piejaukumiem.
Pētnieki bija īpaši pievērsušies dažādu mikrobu, galvenokārt Aeromicrobium, Arthrobacter un Frankia, DNS izpētei. „Mēs esam identificējuši daudz dažādu gēnu, kas nodrošina spēju pretoties beta laktāmu, tetraciklīna un glikopeptīdu grupas antibiotikām,” bija rakstīts ziņojumā, ko Dmitrijs bija lasījis pagājušā gadā.
Tas bija loģiski laika ekspedīcijās antibiotiku lietošana netika kontrolēta. Turklāt kontrole faktiski vienalga nebija reāli iespējama. Līdz ar to plašā antibiotiku lietošana divdesmitajā gadsimtā tikai veica selekciju par labu jau rezistentajiem mikroorganismiem.
Igors vēlāk izdarīja vēl vienu injekciju, un uz vakarpusi jaunā sieviete atguva samaņu. Tad viņš izgatavoja ārstniecisku dzērienu, ko lika viņai dzert vēl vairākas dienas.
- Domāju, būs labi, viņš priecīgi teica I )mitrijam. Jauna, spēcīga meitene. Izķepurosies. Viņai jau tagad ir krietni labāk.
***
Viesi palūdza atļauju pārnakšņot, un saimnieki viņiem ierādīja vienu no jurtām. Vakarā viņi abi apsēdās pie sava ugunskura.
- Es viņus apskaužu, sacīja Igors, skatīdamies liesmās. Viņiem viss ir priekšā. Drīz viņi iekaros puspasauli. Bet Eiropas civilizācijai viss ir jau aiz muguras. Mēs tagad esam kā … kā Romas impērija savā norietā. Mums it kā viss ir, pat pa īstam viss ir… ir māksla, ir zinātne, ir filozofija, tehnika, gladiatoru spēles vai vismaz to mūsdienu analogi… kā hokejs un futbols. Un tomēr sajūta ir tāda, ka tu dzīvo Romas impērijas sabrukuma laikā. Arī tad viņiem viss bija. Bet priekšā bija sabrukums… finišs. Agrīno viduslaiku krēsla.
- Nu vēl jau pie mums tik ļoti nebrūk, pasmaidīja Dmitrijs.
- Nemāni sevi! Igors iztaisnojās, mēs ar tevi labi zinām, kas ir etnoģenēze. Tagadējā Eiropa labākajā gadījumā ir Romas impērija Vespasiāna laikā. Labs administrators var pagarināt impērijas agoniju apmēram par gadsimtu.
Dmitrijs diezgan rezignēti skatījās liesmās.
- Impērijas nāk un aiziet, viņš teica, vai par to ir vērts uztraukties, Igor? Turklāt mūsu etnoss vēstures arēnā nopietni iznāca Kuļikovas kaujas laukā. Un tas, starp citu, nemaz nebija tik sen. Rietumeiropai, jā, piekrītu, viņiem kopumā ir problēmas.
- Labi, patiešām, Igors mainīja toni, par impērijām uztraucoties, nekādu nervu nepietiks. Šašliks ir gatavs, saimniek! Zini, par ko vēl es viņus apskaužu? Viņiem taču ne tā kā pie mums, kur viena sieva. Viņiem te daudzsievība. Man te varētu būt kaut desmit vai divdesmit sievu, kaut divsimt bērnu… Un tas būtu normāli, cienījami. Saproti?
- Paldies, Dmitrijs paņēma iesmu, senie ķīnieši jau tagad zina, ka liela domāšana bojā garastāvokli. Bet arī es viņus apskaužu, Igor. Par šo klusumu naktīs. Mēs, pilsētnieki, pat nezinām, ka ir TĀDS klusums…pēc Maskavas te ir kā … vasarnīcā.
***
No rīta viņus uzmodināja biolokatora pīkstiens. Dmitrijs ātri paņēma lokatoru un paskatījās uz ekrānu. No dienvidu puses jurtām strauji tuvojās trīs zaļi punkti. Dmitrijs pasmaidīja. Ja tuvotos simts vai divsimts punktu, tas varētu nozīmēt problēmas. Nāktos pielietot panikas ģeneratoru vai sliktākajā gadījumā ieročus. Bet trīs jātnieki noteikti nebija problēma.
Dmitrijs drusku pavēra jurtas ieeju. Jātnieki bija labi redzami rīta saules staros. Aizdzītos zirgus viņi bija atguvuši.
Jātnieki rīta gaismā izskatījās tik scēniski labi, ka Dmitrijs ātri paņēma kameru un sāka filmēt. Kalēja cepurē labi paslēptā kamera ļāva iegūt patiešām augstas kvalitātes video, turklāt ar kvalitatīvu skaņu. Pašlaik Dmitrijs izmantoja iespēju filmēt no nekustīgas pamatnes. Papildus etnoģenēzes izpētei viņam galu galā bija arī līgums ar VIASAT History kanālu. Un ne tikai.
- Ču! Ču! jātnieki skubināja zirgus.
Jaunā sieviete, kas vēl vakar pusdienlaikā
bija gulējusi jurtā bez samaņas, pēkšņi burtiski izskrēja pretī jātniekiem.
- Jaunība, pie sevis pasmaidīja Dmitrijs, pavasaris… ehhh…
Viņš bija labā garastāvoklī.
Jauniete iekliedzās: -Temudžin!!!
Šajā mirklī Dmitrijs saprata, ka filmē ļoti, ļoti veiksmīgus dokumentālos kadrus.
***
- Nu ko, Dmitrijs pagriezās pret Igoru. Sešas stundas līdz logam, pakojamies un braucam!
- Nē, teica Igors. Es palieku. Nedusmojies tikai.
Dmitrijs ātri pagriezās un paskatījās uz Igoru. Viņš uzreiz saprata, ka puisis nejoko.
- Paņem šo, Igors pasniedza viņam savu somu ar savākto informāciju. Es aizeju no darba.
- Tu … labi padomāji? ar nelielu pauzi pajautāja Dmitrijs.
- Man būs daudz dēlu un meitu, Igors izstaipījās un plati pasmaidīja. Es labi padomāju. Atdod mani, tēvs, Temudžina dienestā. Lūdzu. Parādā nepalikšu.
***
- Tengri jūs vakar atsūtīja, Temudžins priecīgi sacīja Dmitrijam. Tengri zilās debesis bija mongoļu cilšu augstākā dievība.
- Kā tevi sauc? viņš vērsās pie Igora.
- Mans vārds ir Dželme, Igors atbildēja. Dmitrijs neuzkrītoši un ātri uz viņu paskatījās. Igors izlikās, ka nav pamanījis šo skatienu. Dmitrijs dziļi ieelpoja.
- Viņš būs tev labs nukers, Temudžin, Dmitrijs sacīja un pasmaidīja.
Debesis pār viņiem bija zilas, cik vien tālu sniedzās skatiens. Spēcīga vēja brāzma pāršalca jurtas. Debesīs noplaiksnīja gaisma.
- Man laiks doties ceļā, sacīja Dmitrijs.
- Šī informācija, kā jūs saprotat, ir konfidenciāla, turpināja Dmitrijs, Dželme kļuva par vienu no vistuvākajiem Čingishana palīgiem un armijas komandieriem. Igoram, starp citu, tika nekavējoties, jau ar 1179. gadu atņemta Krievijas Federācijas pilsonība. Juridisks kāzuss, ziniet…
- sacīja profesors. Savukārt Mongoļu impērijā Dželme tika vērtēts augstu. Čingishans, piemēram, publiski paziņoja, ka viņam tiek garantēta imunitāte pret tiesāšanu pat gadījumā, ja Dželme izdarītu deviņus noziegumus. Pieļauju, Igors saprata, ka pret viņu noteiktos apstākļos var rasties juridiskas pretenzijas. Un atbilstoši nodrošinājās. Domāju arī, ka viņa bērnu skaits patiešām sniedzas vairākos simtos…
***
- 1201. gadā kaujā ar citu mongoļu cilti, taidžiutiem, kas notika pie Koitenas, pēc pārtraukuma lekciju turpināja Dmitrijs, Temudžins ar bultu tika ievainots kaklā. Vakarā kaujā iestājies pārtraukums. Hronikas apraksta, ka Dželme visu nakti ārstējis ievainoto karavadoni, tai skaitā sūcis asinis no viņa kakla. Viņš turklāt pa tumsu pat devies uz pretinieka nometni, kur mēģinājis atrast pienu. Beigu beigās viņš tur sadabūjis kumisu un atnesis Temudžinam.
Interesanta lieta, ko atrodam hronikās, ir tas, ka līdz nākamjam ritam pretinieki nezināmu iemeslu dēļ paniski atkāpjas bez kaujas. Daļa no viņiem turklāt padodas.
Liekas, ka Dželme pretinieka nometnē pa nakti bija atstājis panikas ģeneratoru. Šīs ierīces ir paredzētas vienreizējai lietošanai, darbojas vairākas stundas. Mūsu 1179. gada ekspedīcijai tādi ģeneratori bija divi. Tie bija paredzēti evakuacijai, saskaroties ar lielu jātnieku vienību.
Ja kauja ar taidžiutiem 1201. gadā būtu turpinājusies, Temudžins, ļoti iespējams, nekad nekļūtu par Čingishanu. Tomēr ļoti interesanti, arī no etnoģenēzes viedokļa, ir tas, ko karavadonis jau 1201. gadā izdarīja ar uzveikto pretinieku. Temudžina rokās tajā rītā kā gūsteknis nonāca arī loka strēlnieks, kurš iepriekšējā dienā bija gandrīz nāvējoši sašāvis viņu kaklā.