Kirils Partiks
Avalona
1
Mežsargs gāja pa izdangāto zemes ceļu, kas apņēma sopkas pakāji. Aiz tās virsotnes steidzās paslēpties blāvais saules disks. Kreisajā pusē rēgojās krūmaina nogāze, un pa labi bija plaša, aizaugusi ieplaka, kas stiepās līdz apvārsnim, kur caur agras krēslas dūmaku varēja saskatīt citu noapaļotu, zemu un maldinoši tuvu sopku aprises. Tur, to pakājē, ezera krastā atradās ciemats. Bet mežsargs zināja, ka līdz tam vēl tāls ceļš ejams, īpaši pa šo mežizstrādes mašīnu izdangāto ceļu, kas plašā lokā aplieca ieleju.
Mežsargs palaboja izslīdējušo karabīnes siksnu, taču no tā pret vakaru smagākā kļuvusī mugursoma sāka noslīdēt uz vienu pusi un ar katru soli nepatīkami grūstīt mugurā. Nācās apstāties, nomest amunīciju un no jauna noregulēt pa dienu izslīdējušās siksnas.
Krēsloja. Kāpēc bija jāiet uz Pliko sopku? Nu, izcērt tur mežu pa labi un pa kreisi un neievēro nekādus noteikumus. Bet ko tur var izdarīt? Labi vēl ka pasūtīja vismaz pieklājīgi, sak, nebāz degunu un nenovērsies no saviem pienākumiem. Bet varētu pasūtīt pa pilnu programmu, tāpat kā pagājušajā mēnesī. Visur cērt. Puse cirtēju - bandīti. Otra puse atrodas zem viņu "jumta". Un, ja kāds ir pats par sevi, tad, skatoties uz tādu te kārtību, arī neatpaliek no bandītiem. Dažkārt mentura te uzdarbojas, aptur kādu uz ceļiem, pat arestē kokuvedējus - treilerus. Taču tad kokuvedēji turpina treilēt mežu, un to īpašnieki pat nenosvīst. Un vietējie, noslēguši līgumu par mežizstrādi, darbojas tā, it kā viņiem taiga būtu nevis mājas, bet pliki kubikmetri. No otras puses, cilvēkiem nav no kā dzīvot. Tāpēc arī strādā uz zagļu cirsmām. Bet ar ko dzīvosi, no tā mācīsies. Mežsargs reizēm jautāja ciemata ļaudīm: "Vīri, zivju un dzīvnieku sen vairs nav, kad visu izcirtīsim, no kā dzīvosim?" Vīri mīņājās: “Ko tur minēt? Šeit jau no seniem laikiem ir pagadījies zelts. Pāriesim pie tā." Neviens ne par ko nedomāja, dzīvoja kā pēdējo dienu.
Ja vēl "uaziks" nebūtu "nosprādzis". Bet nosprāga. Garāmbraucošais treileris aizveda līdz Plikajai sopkai, taču atpakaļ neviens vairs negadījās.
Mežsargs noņēma cepuri, noslaucīja sviedrus no pieres un paskatījās sānis uz sopkas virsotni, kas beidzot aizsedza sauli pavisam. no ieplakas uzpūta vakara vējiņš un atnesa sev līdzi pēdējo knišļu mākoni. Ieradušais mežsargs tikai gurdeni atgaiņājās. Kopā ar vēju atnāca veca izdeguma smaka. Šogad, paldies Dievam, ugunsgrēku nebija daudz. Bet iespējams, ka būs vēl. Izcirtēji aizdedzinās - no izsmēķiem, no ugunskuriem, no savām velna mašīnām. Kur gan dabūjuši šādas tehnoloģijas? Briesmonis rāpo pa taigu uz milzīgiem, neapaļiem riteņiem, uz visiem virzieniem tvērēji, celtņu strēles, priekšā zāģi. Rēc, krīt koki, aiz muguras paliek plika vieta. No otras puses, ko te brīnīties? Mežs dārgs. Izzaga, izpārdeva, sapirka šādus monstrus, lai zagtu vēl ērtāk un vairāk.
Taiga tagad deg katru gadu – no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Pagājušajā vasarā uguns gandrīz izplatījās pa ciematu. Bet kaimiņus uguns tā arī nosedza. Nodega vairāk nekā puse māju. Pa radio mežsargs bija dzirdējis, ka cietušajiem no visurienes plūst palīdzība. Bet patiesībā, kā mocījušies, tā cilvēki mocās. Daudzi aizbraukuši. Skaidrs, ka ciematam kajuk, vairs nepacelsies. Un ugunsgrēki ir arī tāpēc, ka, šķiet, ir satracinājies klimats. Ta visu vasaru sauss, ta lietavas gāž kā ar spaiņiem, bet pēc tām atkal sauss. Vai atkusnis ziemā, pil no jumtiem, bet, kad sals atgriežas, taigā izaug tāda sērsnas garoza, ka neviens alnis zem tās barību nedabū. pagājušā gada decembrī bija pērkona negaiss – ar pērkonu un zibeņiem. Vecenes nobijās, un zemnieki drebelējās: kas tie par trakiem brīnumiem ?! Dabā kaut kas bija aizlūzis. Un lūza dzīvē. Bet pats galvenais – pašos cilvēkos.
Mežsargs apmeklēja katru jaunu cirsmu, kas izēda taigu kā cirpējēde. Nejau tādēļ lai sludinātu tiesības, kuru viņam nebija. Vienkārši no tālās treileru rēkoņas viņam sāpēja dvēselē, un viņš, it kā ar draudīgu izaicinājumu, devās paskatīties, kur un kā vēl tiek iznīcināta viņa ierastā miera un klusuma valstība.
Tas sākās ne pārāk sen. Pirms tam, ilgus gadus viņš šeit dzīvoja, it kā paralēlā pasaulē. Kas nāca no pilsētām: meli, reformas, lai miskasti pārveidotu par atkritumu izgāztuvi, neviena ievēlēšana no nekā, cīņa ar nabadzību caur nabadzīgo likvidāciju - viss atdūrās pret taigas sienu, iestrēga tās biezokņos, lai arī paretinātos, taču līdz šim droši aizsargājošos no pasaulīgā negoda. Dzīve bija saspringta, bet dvēsele mierīga. Gandrīz godīga. Bet taču atkļuva šurp ar saviem traktoriem un japāņu treileriem, iekodās mežā, sakropļoja ar svaigiem izcirtumiem, pārtrauca gadsimtiem seno klusumu. Un neko nevar izdarīt. Kādi tur medību lauki?! Būs jālūdz pārcelšana kaut kur tālāk, lai vismaz nedaudz padzīvotu klusumā ...
Mežsargs nopūtās un gāja tālāk. Ātri krēsloja. Viņš parēķināja: pirms tumsas iestāšanās uz ciematu nepagūs. Tumsā klīst nav vēlēšanās: noguris, ceļš izdangāts un tam nav gala. Un tad vēl šis notikums...
Mežsargam ne reizi vien tika piedraudēts. Viņš uzspļāva uz draudiem, saprata, ka cilvēki izgāž emocijas. Un nav viņš tāds, lai paņemtu ar plikām rokām. Bet pēdējais gadījums no galvas neizgāja.
Viņš, protams, pārkāpa savas tiesības. Apstādināja "džipu" un trīs asu "Ural" militāro modeli, kas parādījās ciematā: kas jūs tādi, no kurienes, kāpēc? No mašīnām izkāpa bratva. Uzreiz bija skaidrs, kādi puiši tie ir – pēc apģērba un izrunas. Galu galā iecirkņa milicis viņu brīdināja: ar Pionerskas obščaka bratvu labāk neielaisties, uz ecešām nelekt. Bet šie izrādījās pavisam nekaunīgi. Vārds pa vārdam, un kad "džips" skrēja taisni mežsargam virsū, viņš nometa no pleca karabīni un, nevilcinoties, ietaisīja priekšējos riteņos caurumus.
Bratku vaigu kauli uzbrieda. Bet viņi acīmredzot nolēma, ka ciemata vidū nav vērts sarīkot izrēķināšanos. Viņu priekšnieks noburkšķēja: “Tu, āzi, labāk mežā nerādies. Aiz pirmā krūma satikšu." Un lika saviem palīgiem nomainīt sašautās riepas. Mežsargs, apskatīdamies apkārt, pāri žogiem pamanīja slaistāmies ziņkārīgo galvas. Vēroja, slēpās. Ja gadījumā kas, palīgā neviens nenāks. Tu esi pie varas, pats sabrūvēji, pats arī izstreb. Galu galā mežsargiem, tāpat kā mentiem, medību apgabalos klanās pirmie, bet aiz muguras figa.
Bratoks tā piedraudēja, ka mežsargs saprata: nav tukši vārdi. Katram gadījumam piezvanīja uz Industriālo galveno ciematu, uz milicijas iecirkni. Bet Industriālais atrodas simts kilometru attālumā. Kamēr viņi tur iešūpojās, kamēr atsūtīja rajona pilnvaroto no kaimiņu ciema, bratva, nomainījuši riteņus, jau sen bija prom. Atnākušais pilnvarotais klīda pa ciematu, runāja ar cilvēkiem, pārmeta mežsargam viņa degsmi un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Un šķiroties, skatīdamies sānis, noņurdēja:
- Kāda velna pēc tu ar viņiem salecies? Vajag vairāk par visiem? Viņi šeit nenāca pastaigāties. "Kāpostu" taisīt. Un, ja kāds liedz viņiem pelnīt, viņi tukšu tirgu nerīko. Esi uzmanīgs, pielūko...
Kopš tā laika mežsargs tumsā centās neatrasties nomaļās vietās. Turklāt tas "džips" ne reizi vien norēgojās ciematā. Mežsargs pa apkārtceļiem noskaidroja, ka puiši apspriežas ar vietējo mežniecību, kur izcirst cirsmas. Tuvumā esošās vietas jau visas aizņemtas. Bet nekas, tādiem vieta noteikti atradīsies...
Līdz tumsai bija atlicis pavisam neilgs laiks. Un, kā par spīti, neviena treilera. Ta skraida šurpu turpu kā mušas virs atejas, bet tagad pazuduši. Virs ceļa valdīja meža klusums, kas piepildījās ar slēptām skaņām. Tas atbalsojās ar netveramu atbalsi no sopkas nogāzes, un likās, ka zem satumstošajām debesīm līdz ar krēslu sakrājas noslēpumaini čuksti. To izstaroja vai nu aizmiegošie koku vainagi, vai arī cilvēku kņadas iztraucētie taigas gari, kam neticēja ne mežsargs, ne paši iedzīvotāji, kaut kādreiz bija tos pielūguši. Tagad vietējie iedzīvotāji vairāk pielūdza pudeli. Bet tie, kas viltīgāki un gudrāki - "kāpostu". "Koka rubļus" cilvēki iemācījās pārskaitīt "zaļajos" ne sliktāk kā atnākušie mežizsaimniekotāji.