- Ko?
- Bet neko. Ne pēdu, ne asiņu. Tīrs sniegs. It kā viņam būtu izauguši spārni un viņš būtu aizlidojis. Es vēl pagājos tajā virzienā. Un izgāju uz pamestā ziemas ceļa. Tukšs un kluss. Tikai vējš pēkšņi sāka pūst pretējā virzienā. Tur bija man pretī, bet šeit aizmugurē. Es, iespējams, nepievērstu nekādu uzmanību. Bet, kad devos atpakaļ, vējš atkal mainījās. Kas tās par muļķībām?! Atgriezos. Vējš atkal mainīja virzienu. It kā ar stumšanu stumtu uz to ziemas ceļu. Godīgi sakot, man kļuva baigi. Un es pasteidzos aiznest no turienes savu mirstīgo ķermeni.
- Tā arī mums ir laiks. Ja, protams, pēc tava medalus varēšu piecelties kājās.
– Tas vēl nav viss. Pēc nedēļas es devos uz tām vietām pārbaudīt slazdus. Soļoju uz slēpēm un pēkšņi redzu: aiz kokiem stāv alnis. Kāda velna pēc, es domāju, no kurienes viņš, stulbiķis, te radās? Piemetu karabīni... Šoreiz garām nepalaidu. Piegāju klāt, apskatīju liemeni. Redzu, - viņam veca lodes brūce. Sen aizaugusi, palikusi vien rēta. It kā nekas īpašs. Tikai brūce ir tajā pašā vietā, kur trāpīju kad šāvu pagājušo reizi. Un pats galvenais, ar šādu brūci viņš diez vai būtu izdzīvojis. Sāku dīrāt liemeni un atradu lodi. Lode izskatās tāda kā no mana eskaes. Neko daudz nebija samīcījusies. Es to ieslidināju kabatā. Tad ciematā izšāva vēl vienu. Kad parādījās iecikņa pilnvarotais, palūdzu viņu nodaļā parādīt ekspertiem: lai salīdzina. Viņš aizdomīgi paskatījās, bet neatteica. Un drīz paziņo: abas no manas karabīnes, kas tie par jokiem?
- Un ko tas nozīmē?
- Tu man jautā? Izrādās, es to platradzi nāvīgi ievainoju, viņš izkūpēja gaisā un pēc nedēļas atkal parādījās dzīvs un, spriežot pēc rētas, it kā pēc pusgada. Tas arī viss.
- Klausies, te jums laikam kaut kāds Bermudu trijstūris.
Es stūrus neskaitīju. Bet notiek dīvainas lietas un visas vienā un tajā pašā vietā. No pazudušajiem kāds atgriežas pārmsinījies, bet cits vispār neatgriežas... Labi, sākam posties.
10
Viņi pavadīja vakaru gandrīz klusumā. Naktī laiks sabojājās, sāka līt neliels lietus, taigas ciešā siena zem uznākušajām sliktā laika brāzmām atbalsojās ar klusu šalkoņu.
Rjazancevs ilgu laiku gulēja uz dīvāna nomodā, skatījās tumsā un vaibstījās no galvassāpēm. Pat būdas logs uz kopējā fona neizcēlās, ārā pielipa rudens taigas nakts - bez dzirksteles, bez blāzmas. Pavlovs apklusa savā gultā, bet Nikolajs pēc elpas nojauta, ka arī viņa draugs ir nomodā. Viņš neizturēja.
- Nau ko izlikties.
- es nemaz neizliekos, - mežsargs atbildēja skaidrā balsī. - Ja tu būtu sieviete, bet es negribētu, tad cita lieta...
- Muldoņa! Tu man sastāstīji muļķības, un tagad nevaru aizmigt. Izrādās, ka vietā, uz kuru tavs alnis aizlidoja, viņš uzreiz tika izārstēts?
Pavlovs paklusēja, tad iesmējās.
Tātad noticēji.
- Bet tu sameloji?!
- Lai Dievs pasarg! Reti kurš būtu noticējis. Nu jā, radošs domāšanas veids, aizraušanās ar horoskopiem...
- Uzspļauju tiem taviem horoskopiem! Nemuldi, bet atbildi.
- Ko tad lai te saku? Nu, padomāsim. Kas tev lika domāt, ka tā ir vieta? Varbūt iemesls visam nav vieta, bet laiks. Iedomāsimies, ka tas izdziedināja platradzi, jo viņam tas sāka plūst citādi, tāpat kā man. Viņš faktiski nodzīvoja sešus mēnešus. Bet man pagāja tikai nedēļa.
- Bet tu teici, ka brūce bija nāvējoša.
Pavlovs patriņājās gultā.
- Nu, visādi gadās. Varbūt tā nebija arī tik nāvējoša, neesmu tak veterinārārsts.
- Neizvairies.
– Es neizvairos.
- Volodja,- sacīja Rjazancevs, pieceldamies uz elkoņa, - dodu vārdu, ka nesmiešos. Es ne jau tāpat jautāju.
- Un kāpēc?
- Paskaidrošu vēlāk.
- Nu, joks ir tevi! - Mežsargs sarosījās, meklējot cigaretes, uzšķīla sērkociņu. – Pieņemsim, ka visādas tur antipasaules, paralēli visumi, citas dimensijas nav tikai zinātniskās fantastikas izdomājumi un psihiski slimo murgi. Varbūt ir kāds reāls pamats, piemēram, alternatīva kontinuuma fāze, no kuras mūs šķir telpas-laika nobīde.
Rjazancevu pārsteidza pusaizmirstās skolotāja notis, kas parādījās drauga balsī. Pavlovs arvien vairāk iejutās lomā.
- Alternatīvā kontinuuma fāze laikā atpaliek no tās, kurā mēs dzīvojam, vai, tieši otrādi, ir tai priekšā. Un kosmosā tā pastāv citā koordinātu sistēmā. Tai ir tāda pati teritorija ar taigu, pakalniem, ezeru. Protams, atšķiras tikai cēloņu un seku attiecības, kas nosaka notikumu izklāstu. Tāpēc neviens tur kokus nav izcirtis, tie stāv tur gadsimtiem – neskarti. Iespējams, ka arī dabas likumi tur tiek īstenoti citādi - labāk un taisnīgāk.
Bet pieņemsim, ka nobīde, kas mūs šķir, nav stabila. Tā var svārstīties no dažām nezināmām vērtībām līdz nullei. Un šīs pašas nulles punktā notiek alternatīvo fāžu parametru sakritība, radot kontakta un difūzijas iespēju. Runājot vienkāršā zinātniskās fantastikas valodā, tādos brīžos no mūsu pasaules var iekļūt tajā un atpakaļ. Lai gan, protams, nav tās un citas pasaules. Runa ir tikai par kopējā kontinuuma uztveres daudzveidību.
– Un kāpēc, nez, šī tava svārstība sagribējusi iet uz nulli šeit un tagad? - Nikolajs jautāja.
– Kāpēc tikai šeit un tagad? Dažādās vietās un dažādos laikos. Vai te neslēpjas pēcnāves idejas avots? Galu galā, tas ir bez izņēmuma visām tautām. Senie uztvēra un interpretēja aizvēsturiskos kontaktus starp kontinuuma fāzēm atbilstoši toreizējās apziņas līmenim. Ņemsim vismaz to pašu Belovodji, par kuru mēs šodien runājām. Kitež-grada, Eldorado, apsolītā zeme no Vecās Derības. Un nevar zināt, kas vēl! Senči bija pārliecināti par to eksistenci. Kāds tur pabija, atgriezās un pastāstīja par redzēto - par to ir rakstiski pierādījumi. Bet neviens nekad nevarētu atrast šīs vietas, ja dotos meklēt speciāli. Jo tās tiek atklātas cilvēkiem pēc tādiem dabas likumiem, kas mums joprojām nav saprotami. Bet kas tur, aiz robežas, katrs saprata savas garīgās un morālās attīstības mēroga. Kāds sapņoja par neizmērojamām bagātībām; kādam bija piena upes, plūstošas ķīseļa krastos; kādam svētnīca, kas paslēpās no ienaidnieka zem ūdens, vai auglīga valsts kaut kur pie Kaspijas jūras krastiem. Pievērs uzmanību: leģendās cilvēki, kas saskārās ar citu pasauli, tika ne tikai izārstēti no slimībām, bet arī ieguva visdažādākās superspējas.
Pavlovs ievilka elpu.
- Avalona - sacīja Rjazancevs.
- Kas?
- Avalona. ķeltu svētā sala. Stikla pils. Āboli, kas dod nemirstību. Laiks tur apstājās. Tur valda mūžīgā jaunība un laime. Tur labā feja Morgana aizveda kaujā nāvīgi ievainoto karali Arturu.
- Tālu gan paķēri.
- Nu kāpēc? Ja piekrist tev, katram mūsu kontinuuma fāzes punktam jāatbilst alternatīvās fāzes punkts, vai ne? Kiteža, Eldorado, Avalona, tava Učuma ir atdalīti telpā, bet būtībā tā ir daļa no vienota veseluma. Vienkārši tās ir vietas, kur tava svārstība visbiežāk tuvojas uz nulli. Pateicoties tam, tiek izārstēti nāvīgi ievainotie aļņi ...
- ... bet cilvēki, kas pabijuši aiz robežas, - Pavlovs uzķēra, - vai nu sajūk prātā, vai iegūst ekstrasensoras spējas. Atkarībā no individuālajām īpašībām un priekšnosacījumiem. ejam tālāk: kāpēc fāzes kontakti kļuvuši biežāki? Iespējams, ka to veicina dabas katastrofas: taifūni, cunami, zemestrīces un citi mūsu laikmeta prieki. Tostarp klimata sasilšana, atmosfēras piesārņojums, anomāla Sahāras smilšu izzušana…
- ... un meža ugunsgrēki, no kuriem pat mūsu pilsētā ir briesmīga smakšana, saslimst veselie, un pirms laika mirst slimie, - pabeidza Nikolajs.