Vecajām atsperēm čīkstot, Pavlovs izstiepās savā gultā,.
Par ugunsgrēkiem tev taisnība. Hipotēze, protams, ir pilnīgi patvaļīga, ņemot vērā, ka mēs nezinām fenomena ģenēzi. Bet vismaz var kaut ko paskaidrot. Starp citu, tā kā tev labāk patīk Avalona, lai būtu Avalona. Bet, ja izmantojam mūsu prāta uzbrukuma rezultātus, varam iet tālāk.
- Kur, piemēram?
– Kurš teica, ka iespiešanās ir vienpusēja?
- Ar domu?
- Ar domu - turp. Kāpēc ne no turienes? Tu domā, ka tur aug tikai koki?
- gribi teikt, ka tur ir atrodami mūsu dubultnieki?
- Kāpēc obligāti tur jābūt dubultniekiem? Bet kādam droši vien ir jābūt. esi dzirdējis par vietējiem megalītiem?
- Par akmeņiem, kurus neviens nav redzējis?
- Nav taisnība. Redzējuši ir daudzi. Uz ezera ir sala. Tagad tur palikušas tikai šķembas un krūmi. Taču trīsdesmitajos gados tika ierakstīti iedzīvotāju stāsti par milzu akmeņiem šajā salā. Vēlāk tur aizbrauca viens mākslinieks. Viņš atstāja aprakstus un zīmējumus. Vairākas milzīgas akmens arkas, kā Stounhendžā, tikai pēc izmēra pieticīgākas. Arkas veido anfilādi. Pie ieejas tajā ir smails akmens stabs, bet otrā galā milzīga akmens sile, kas izcirsta no vesela klintsbluķa. Izskatās kā šūpulis. Vai sarkofāgs bez vāka. Tas viss aprakstīts ar kaut kādām rakstu zīmēm. Tas, starp citu, pat minēts zinātniskajā literatūrā. Tikai sākumā nebija laika pētīt - tautas ienaidniekus ķerstīja un no tiem taisīja zekus, lai uzceltu Pioņersku. Tad karš. Tad dabas iekarošana. Sešdesmitajos gados šajā salā sāka iegūt šķembas. Tad arī megalīti tika pārvērsti šķembās. Kāpēc kaut kas tāds vajadzīgs, ja visapkārt šitādi sasniegumi?! Cilvēki atceras: salauztas plātnes tur gulēja ilgu laiku, bet laika gaitā tās kaut kur pazuda. Vēlāk mēģināja pēc atstātajiem zīmējumiem atšifrēt nezināmo rakstību. Tika pielienots pat sanskrits, bet tāpat neko nesaprata, kas, kad un kāpēc uz salas būvējis. Iezemieši nekādas akmens konstrukcijas netaisīja, arī atbraucēji neko tādu pēc sevis neatstāja. Bet, tā kā pieminekļa vairs nav, radās klasisks jautājums: vai tur vispār kas bija? Vieglāk ir domāt, ka nebija nekā.
– Skaidrs, kurp tu velc.
Kas te var būt neskaidrs? Megalītus uzcēla svešinieki, bet ne no tālas karaļvalsts ...
- ...bet dēļ nobīdes!
- Tieši tā. Mednieki stāsta, ka taigā esot arī citi šādi akmeņi. Iepriekš zinātniskā pasaule šīs baumas neuztvēra nopietni. Par šo fenomenu dzirdēju universitātē. Vienlaicīgi ar mūsu korifeju viedokļiem par šo lietu ... Bet tagad nav naudas ekspedīcijai. Te arī visa Avalona.
- Ar nāvīgi ievainotajiem aļņiem tika galā, - klusi sacīja Rjazancevs. – Kā tu domā, nedziedināmi slimiem žurnālistiem ir iespēja tikt dziedinātiem?
Kad jautājuma jēga sasniedza Pavlovu, viņš nopūtās.
- Pacieties, korejietis drīz atgriezīsies. Un beidz sevi apglabāt.
- bet ņemsim un pastaigāsimies pa to ziemas ceļu.
- Nu nezinu…
– Vai tas tik grūti?
- Bet tev pašam jāsaprot...
– Es visu skaidri saprotu. Mēs vienkārši pastaigājamies. Es nevaru aizbraukt nepaskatīties uz vietējo dabas brīnumu!
– Tur nav nekā ievērības cienīga, nekāda brīnuma! Nu parasti nav...
- Arizonas tuksnesī, četrdesmit devītajā apgabalā arī nekā nav. Papildus baumām, ka savulaik tur avarējis enelo. Bet tūristi pulcējas bariem un maksā naudu, lai to redzētu. Es arī šeit esmu tūrists. Varu samaksāt gida pakalpojumus.
- Ar mani norēķināties - pat tavai Lariskai naudas nepietiks! mežsargs nomurmināja. - Labi, kādas problēmas, kādā no šīm dienām aizstaigāsim. Ejam gulēt.
11
Pats Rjazancevs īsti nesaprata, kāpēc noticēja savam draugam. Pavlovs nesāks ākstīties. Ņemt kaut sarunu pie medalus. Saprata taču, ka var uzrauties uz strīdu. Bet ko domāja, to izteica. Nikolajs neticēja brīnumiem. Bet negribēja arī ticēt, ka draugs līdz šai dienai meklē izskaidrojumu tam, ko, šķietami bija redzējis aiz klīniskās nāves sliekšņa. Jo ar katru dienu Rjazanceva dvēselē palika arvien mazāk ticības un cerību.
Pārgājiens uz ziemas ceļu tika atlikts. Pavlovs skraidelēja pa savām darīšanām, Nikolajs pārsvarā sēdēja būdā pārliecies tukšajām piezīmju grāmatiņas lapām, berzēdams sāpošos deniņus. Pie slidenās tēmas viņi vairs neatgriezās.
Kādu vakaru mežsargs, atgriežoties mājās, ar blīkšķi nometa mugursomu, uzsita ar karabīnes laidni pret grīdu un dusmīgi pārstaigāja pa istabu.
- Tu ko? - Rjazancevs jautāja.
Vladimirs kaut ko nesaprotamu murmināja, bet, apsēdies pie galda, paskaidroja:
– Atceries tos puišus, no kuriem atņēmām karabīni uz ceļa?
- Protams.
- Tad lūk viņi visi te grozās, visi mēģina izcirst to, ko vēl nav izdevies izdarīt citiem.
- Kāpēc tu meklē nepatikšanas? Ir mežsaimniecība, lai viņiem sāp galva.
– Mežniecībā par kukuli izdos jebkuru licenci. Es jau ar viņiem izskaidrojos.
– ieskaidroji?
- Aha, tūlīt!
- Nu tad labi!
- Nu ne par to vien runa. Pateikšu, sāksi smiesies.
- Uzjautrini.
– Atceries, es tev stāstīju par vietējo apdullināto, dembeli, kurš reiz apmaldījās mežā un pēc tam atgriezās kā muļķis?
– Tas no dziesmas par vecu ziemas ceļu?
- Nuja.
- Un ko?
- Šie bratki, obščaka mežstrādnieki, - tu neticēsi - kaut kā krustojās viņu ceļi ar to muļķi. Viņš vienmēr pie veikala maisās! Un viņš pastāstīja par vietu, kur ir daudz milzīgu koku. Bratki ir stulbi! Viņiem smadzenēs tikai nauda, nekas cits tur neiederas! Iedomājies, viņi skraidelē pa ciematu, iztaujā, kur tās relikvijas slēpjas? Saprotams, ka cilvēki rausta plecus. Bet viņiem šķiet, ka vietējie viņus vazā aiz deguna, vēlas noslēpt savu bagātību. Viņiem mēģināja paskaidrot, ka tās ir vietējās pasakas, bet vai tad tam ticēs! Tātad vēl arī baida! No muļķa vārdiem viņi saprata, ka jāmeklē vecā ziemas ceļa rajonā. Jebkurš normāls cilvēks ar acīm un prātu paskatītos un pārliecinātos: no kurienes tajā liekņā tāds meža masīvs?! Vismaz būtu uzkāpuši sopkā: no augšas viss taču redzams. Bet viņu acis ir iekārtotas savādāk, jo saprāta vietā - alkatība. Kopš paša rīta klīst pa apkārtni, cenšoties pie mežstrādniekiem noskaidrot - kur?!
- Un par ko tu dusmojies? Lai taču pameklē kaut ko, paši nezina ko. Bet mēs pasmiesimies.
Bet tad Rjazancevam atausa.
- Vai arī baidies, ka viņi patiešām…
- Ne no kā es nebaidos! Ēdīsim vakariņas.
... Nākamajā rītā mednieks negaidīti nokomandēja Rjazancevu:
- Posies, iesim pastaigāties.
Nikolajs saprata, bez turpmākas runāšanas, sāka ģērbties.
Izejot pagalmā, Pavlovs pielika plaukstu pie pieres. Debesīs spīdēja saule, bet no apvāršņa uz ezeru līda zili melns, pinkains, smags mākonis, un tur, kur sniedzās tā ēna, ūdens kļuva svina-pelēks, krāsots gaidāmā sliktā laika toņos.
- Še tev sveiki - sacīja mežsargs. - Sinoptiķi solīja, ka lietus nebūs. Bet es tā neteiktu.
- Varbūt sinoptiķi aizmirsa paskatīties pa logu.
- Lai taču viņi skatās jebkur. Mēs varam izmirkt slapji kā zaķi. Iesaku pārgājienu atlikt.
Bet Rjazancevs jau bija nepacietīgs.
- Ne no cukura, neizkusīsim.
Pavlovs šaubīgi pašūpoja ar galvu.
- Tu nepazīsti šejienes lietusgāzes. Nepatīkama lieta, ja aizķeras taigā. Nu labi. Atgriezīšos pēc lietusmēteļiem...
Viņi gāja garām ciemata parasti tukšajām ielām, kurās klejoja tikai spalvainu, daļēji bezpajumtes suņu bari. aiz muguras palika Nomales šķūņi, un ceļš, tik tikko saskatāms nodzeltējušajā zālē, veda uz leju, līdz joslai, kas bija apaugusi ar grīšļiem, kas bija cilvēka augumā. Aiz tās pacēlās tumša, rudens krāsās ietonēta taigas malas siena. Pavlovs devās pa priekšu, Rjazancevs tik tikko turēja viņam līdzi, klupdams zālē paslēptajās bedrēs.