Kad viņi tuvojās mežam, kļuva redzama stiga, pa kuru gāja pamestais ziemas ceļš. No tā bija palikušas tikai divas dziļas rievas, kuras reiz iegriezuši treileru riteņi, un augsts vāls starp tām. Taiga no abām pusēm spiedās pret ceļa paliekām, un bija skaidrs, ka agri vai vēlu tā noslaucīs šīs cilvēka klātbūtnes liecības no zemes virsmas. Ja nu vienīgi cilvēks agrāk nenoslaucīs no zemes virsmas taigu.
Viņi gāja klusēdami. Pavlovs paskatījās uz šauro debesu joslu virs stigas. Zilumu klāja dūmaka, saules gaisma izbalēja, un aiz ceļotājiem tuvojās negaisa mākonis.
- Līdz turienei aiziesim normāli, - mednieks skaļi domāja. - Bet, kad atgriezīsimies, protams, pārklās lietusgāze. Dod Dievs, ka trāpītos garāmbraucošs treileris.
Šajā ceļā nebija nekā īpaša. Nebija un nevarēja būt, Rjazancevs to saprata apmēram pusceļā. Taiga, krēsla; neizbrienama zāle, kurā iestrēdza zābaki; sausu lapu šalkoņa; pēdējo odu blāvā sanoņa. Un viss. Nav jēgas minēt, no kurienes aug leģendas kājas. Taču iemesls, kāpēc viņš, Rjazancevs, iesaistījās ekskursijā, tāpat skaidrs: nepārspējams stulbums un vājprātība. Nikolajs nospļāvās.
Pēc četrdesmit minūtēm viņš sāka zaudēt spēkus. Galvu pēkšņi piepildīja nepanesamas sāpes. Viņš to nevarēja izturēt.
- Uzsmēķēsim?
- Lai notiek, - piekrita mežsargs. - Vēl tikpat daudz palicis. - Un brīdināja, izvilkdams cigaretes: - Cigaretes izsmēķi, skaties, nodzēs noteikti.
- Neuztraucies.
Tālumā nodārdēja pērkons.
— Nu, lūk, — Pavlovs steidzās tālāk. - aizstaigājām.
12
Kad viņi sasniedza ziemas ceļa galu, Rjazancevs, nepieradis, tik tikko vilka kājas. Koki pašķīrās, sopka, kas jau ilgu laiku rēgojās priekšā, stāvēja virs mežizstrādes ceļa, kas pavērās skatienam, kā siena. Ceļotāji šķērsoja seklu grāvi.
- Ak tu velns! — pēkšņi izmainītā balsī pateica Pavlovs.
Rjazancevs paskatījās uz viņu, tad paskatījās apkārt. Tikai tagad viņš pavisam netālu ieraudzīja ar dubļiem notašķītu "džipu" un smagu trīsasu "Urālu", sastādītus vienā rindā gar ceļa malu. No turienes lēnām tuvojās cilvēku grupa: visiem priekšā bija trīs jauni, īsmataini bitjugi, bet pasvītrotā attālumā - resns vīrelis kamuflāžā. Rjazancevs viņu pazina par uzņēmuma "Ziemeļu mežs" direktoru. "Ural" vadītājs palika kabīnē, divi strādnieki kā ieraduši skatījās no kravas kastes.
Kodla dažu sekunžu laikā bija klāt.
- Sveiks, draņķa strēlniek, - sacīja tas, kuru, kā Rjazancevs atcerējās, sauca par Genu. Tagad viņam pār plecu izspraucās daudzpatronu bises stobrs. Abi viņa līdzgaitnieki paņēma gatavībā savus stobrus.
Pavlovs nokratīja no pleca karabīnes siksnu, bet Gena ar viņa uzbūvei pārsteidzošu veiklību paspēra uz priekšu un pārtvēra ieroci.
- Nu, ko, izlēkājies, mežsarg trakais? viņš pieliecās pie Pavlova. - Paskaties, cik ņiprs, mazliet kaut kas - uzreiz gāž virsū! Specnazs, vai kā?
Pavlovs klusēja, skatīdamies puisim tieši acīs.
- Ko lūri? Pie dirsas trāpīgs uz riteņiem šaut? Tūlīt es tev uztaisīšu caurumu riteņos - nebūs ko nomainīt! - Gena pagrieza sagrābtā "eskaes" stobru uz mežsarga ceļgalu un paraustīja aizslēgu.
- kungs direktor! Rjazancevs uzsauca kamuflāžas vīrelim, kurš stāvēja malā. - Savus cilvēkus piebremzējiet. Esmu vietējā laikraksta korespondents. Viņš kabatā pameklēja savu preses karti. - Šeit esmu mežsaimniecības komandējumā. Vēlaties bezmaksas reklāmu par savu ierašanos? Varu noorganizēt.
Kamuflāžas direktors neatbildēja. Bet Gena neklusēja:
- O! Vēl viens runīgs skribents. Reklāmu, tātad vari sataisīt? Kas, mauka, tu neapzinies, ka neesi savā ridakcijā? Parādi šurp tās savas tiesības!
- Dod šurp, - Pavlovs klusi teica un pastiepa roku pakaļ savam ierocim.
Gena asi grūda ar laidni, tēmējot mežsargam pa seju. Pavlovs, izvairoties, ar kreiso roku pieķērās karabīnei, bet ar labo iesita Genam pa žokli. Gena sašūpojās un nostāvēja kājās tikai tāpēc, ka nepalaidās vaļā svešo "sks".
- Ko viņš dara?! - Rjazancevs ar šausmām domāja. - Viņi taču mūs... - Tomēr viņš jau bija sapratis, ka šķirties tāpat vien neizdosies. Volodjam taisnība: ja atdot karabīni, strīdā parādīsies arguments.
Bet Pavlovam karabīni atgriezt neizdevās. Uzpumpējies uz trenažieriem, Gena neatlaida pirkstus. Otrs bullis ar dūres sitienu nogāza mežsargu zemē. Un trešais trāpīja Rjazancevam ar laidni vēderā, no kā Nikolajs, smakdams, saliecās jostasvietā un nokrita uz ceļiem. Acīs satumsa. Viņš dzirdēja tuvumā dobjus būkšķus, ka pa smilšu maisu, ko dauza ar nūjām. Tur mežsargu spārdīja zābakiem.
Sitiens pa seju nogāza Rjazancevu uz muguras. Viņam izdevās pamanīt, kā Pavlovs smagi vārtās zemē zem sitieniem, kas bira uzviņu no visām pusēm. sirdī iedūra ledus adata. "Kāda velna pēc es?!..."
Gena pacēla karabīnes laidni, tēmējot mežsargam galvā. Viņš nebija gaidījis, ka upuris spējīgs uz šādu veiklību. Pavlovs sagriezās, ar zābaka purngalu satverdams ienaidnieka potīti. Gena smagi apgāzās un nometa "eskaes". Mednieks, veldamies no vieniem sāniem uz otriem, metās pie ieroča, satvēra to un, ceļoties, pacēla stobru.
Rjazancevs gribēja kliegt: "Šauj viņus nost, neliešus! .." Bet šāviens viņu apsteidza, apdullinot un piespiežot aizvērt acis. Atbalss skanīgi atbalsojās taigas biezoknī. Tas vēl nepaspēja izšalkt, kad Rjazancevs izdzirdēja balsi un atvēra acis. Vispirms viņš ieraudzīja nosalušos bratkus. Tam, kas viņam bija blakus, rokās kūpēja daudzpatronu bise.
- Tu ko, traks paliki?! - atkārtoja direktors, tuvodamies. - Ko tu izdarīji?
- Bet ko?! - nobļāvās Gena. - Viņam pusautomāts un sešpadsmit patronas. Viņš mūs visus noliktu.
Tikai tagad Rjazancevs pamanīja Pavlovu. Viņš gulēja uz muguras, joprojām bija satvēris "eskaesa" laidni un vāji kārpījās ar zābaku papēžiem mitrajā augsnē. lietusmētelis uz krūtīm bija sašķaidīts un slapjš ar melniem traipiem ap caurumiem.
- Nebūtu muļķi laidis, viņš nebūtu izķēris karabīni! — direktors atcirta. – Vajadzēja pārmācīt, nevis šaut nost! Mēs ieradāmies šeit strādāt. Un ko tagad?
- Aizvedīsim tālāk un apraksim, - nomurmināja tas, kurš izšāva. – Kurš te taigā atradīs?!
- Prāta līdz velna paraušanai! Skaties zem kājām!
– A?.. Stāvi! Stāvi, draņķi!!!
Rjazancevs jau lauzās cauri ceļmalas brikšņiem. Aiz muguras atkal sprāga sūkņa bise. Nikolajs dzirdēja, kā lielie renkuļi ļoti tuvu aizsita koku zarus. Viņš sāka skriet ātrāk, saprotot: ar renkuļiem no tālienes nenogāzīs. Bet aiz viņa tūlīt ierējās mežsarga karabīne, un lode ietriecās priedes stumbrā tieši virs galvas. Rjazancevs metās sānis, zigzagā kā zaķis. Biezais pamežs lipa drēbēm, kājas pinās aiz zāles kušķiem. Nikolajs pēkšņi iekrita vecā ziemas ceļa rievā un, nevilcinoties, aizskrēja pa to. Šāvieni aiz muguras apklusa, bet kļuva dzirdami zaru krakšķi, mātes vārdi un smagi vajātāju soļi. Tad ierēcās "Urāla" dzinējs. "Džips" noteikti iestrēgtu rievā, bet lielā tehnika var tikt cauri. Rjazancevs, šausmu pilns, metās malā, taču uzreiz iestrēga biezoknī un atgriezās uz ceļa. Kurp tagad? .. Noteikti panāks!
Viņš tikai tagad pamanīja, ka apkārt ir gandrīz tumšs, neskatoties uz pusdienas stundu. Melnais negaisa mākonis, ložņājot no ezera, aizsedza ieplaku, norija sauli, ar savu nokareno vēderu saspieda taigu. Tad no augšas apžilbinoši uzliesmoja, un varens grandiens apdullināja Nikolaju. Viņš uzreiz neaptvēra, ka tas nav šāviens, bet gan pērkona grāviens. Mežs bažīgi nokurnēja, atsevišķi lieli pilieni trāpīja Rjazancevam pa pakausi, un tad viņam virsū uzgāzās nepārtraukta ūdens straume.