Berzēdams aklās acis, Nikolajs skrēja uz priekšu, paklupa, nokrita un atkal metās prom no vajātājiem, ko tagad vairs nedzirdēja. Atkal tieši virs galvas uzliesmoja žilbinoša gaisma, un sekojošā pērkona dārdoņa satricināja zemi un lika biezoknim sāpīgi nostenēties. Pāri ieplakai dejoja lietusgāze, negaiss pastiprinājās, zibens uzplaiksnījumi virs stigas sekoja cits pēc cita, un pērkona atbalss saplūda nepārtrauktā pulsējošā dārdoņā.
Tad Rjazancevu mugurā pagrūda vēja brāzma. Tā pacēla bēgli un nesa uz priekšu. Caur bezsamaņu Nikolajs pabrīnījās: skriet kļuva viegli, it kā kājas neskartu zemi. Zibens uzliesmojums pārvērtās stingā baltā mirdzumā, un pērkons pēkšņi apklusa. Kārtējo reizi ar piedurkni noslaucījis ūdeni no sejas, Nikolajs pēkšņi saprata, ka lietusgāze beigusies. Un vējš, kas viņu bija uzķēris, nekustina apkārtējos krūmus. Tomēr gan brikšņi, gan pati stiga šķita izšķīduši biezā, šķiedrainā miglā, kas klāja apkārtējo telpu.
Šķita, ka Nikolajs lido caur šo spokaino neko, līdz uzskrēja neredzamam šķērslim. Negaidīts sitiens viņu atmeta atpakaļ. Nerimstošās sāpes galvā pēkšņi uzsprāga, sašķēlot galvaskausu. Noguriušais ķermenis un dvēsele sasniedza savu iespēju robežas. Rjazancevs, kārtējo reizi sajutis zemi zem kājām, sāka lēnām ļimt, neveiksmīgi cenšoties aizturēt savas zūdošās apziņas atblāzmu.
13
Viņš nezināja, cik ilgi palika bezsamaņā. Un, kad atguvās, pirmkārt, ieklausījās savās sajūtās. Pēc sitieniem un atsitiena pret neredzamo šķērsli viņš sagaidīja sāpes. Neatvēris acis, piesardzīgi pacēla roku un pieskārās sejai. Un nejuta neko citu kā tikai savu pirkstu pieskārienu – ne nobrāzto ādu, ne zilumus. Sakustējās. Sāpes tagad vairs sevi nelika manīt nekur - bija pazudušas. Kritienos sadauzītie ceļi un elkoņi par sevi nemaz neatgādināja, un pavēderē bija mierīgi, it kā neviens tur nebūtu ietriecis šautenes laidni. Viņš bija ne tikai dzīvs. Viņš, guļot uz mīksta priežu skuju un savītušu lapu paklāja jutās pavisam labi, pat nebija nosalis.
Rjazancevs atvēra acis un piecēlās sēdus. Viņa priekšā atradās akmens stabs, kas, šķiet, bija viņu apturējis nesenā lidojuma laikā. Stabs bija kvadrātveida, izcirsts no akmens, pie pamatnes apaudzis ar zaļgani brūnām sūnām. Nikolajs paskatījās uz augšu. Akmens stabs bija viens no arkas pamatiem, kas sastāvēja no trim granīta plāksnēm. Uz tām varēja saskatīt vai nu zīmējumus, vai uzrakstus.
Rjazancevs cieši aizvēra acis, papurināja galvu, tad atskatījās.
Granīta arka nebija vienīgā. Tā kopā ar pusduci tādu pašu akmens vārtu veidoja anfilādi, kuras vienā galā no zemes izslējās smails akmens miets, bet otrā – dziļi augsnē iegrimis granīta šūpulis, pilnībā pārklāts ar izgrebtām rakstu zīmēm. Rievas uz akmens bija noapaļojis laiks un sezonu maiņa.
Rjazancevs piecēlās kājās. Bija grūti noteikt diennakts laiku. Jo starp gigantiskajiem, daudzu apkārtmēru koku stumbriem, zem nesasniedzamā augstumā paceltajiem vainagiem, valdīja maiga krēsla. Augsne bija sausa – ne pēdas no pēdējās lietusgāzes. Arī gada laiks nebija saprotams. Katrā ziņā Nikolaju apņemošais siltums, piepildīts ar nepazīstamām meža smaržām, nekādi nesaistījās ar rudens vidu. Tas kopā ar knišļu neesamību drīzāk atgādināja vēlu pavasari.
Viņš apstaigāja megalītisko veidojumu, ieskatījās akmens šūpulī. Tas izrādījās līdz malām piepildīts ar meža trūdiem. Tie, kas cēla anfilādi, šķiet, jau sen aizmirsuši ceļu uz šejieni. Rjazancevs iegrūda roku šūpulī, tad pacēla to, atraisot pirkstus un izlaižot starp tiem putekļus, kas, izbira, atstāja gaisā putekļu mākoni.
Rjazancevs nevarēja noteikt apkārtējo meža milžu šķirnes. Viņam šķita, ka tie ir ciedri, kas mijas ar kaut kādiem lapu koku milžiem. Viņš nekad tādus nebija redzējis. Un cik gan daudz viņš vispār redzējis no dzīvās dabas? Bet viņa dzimtā pilsēta, kurā viņš pavadīja gandrīz visu savu dzīvi, dzina Rjazancevu izmisumā.
Kāds rakņājās pa atkritumiem, kāds steidzās garām dārgās "ārzemju mašīnās", caur kuru tonētiem logiem pasaule izskatījās pavisam savādāk. Vieni rāvās no visa spēka, lai izdzīvotu, bet citi, kam paveicās, kapāja un kapāja “kāpostu”, neskatoties apkārt, it kā būtu ieguvuši nemirstību. Un tā visur šajā mūžzaļo tomātu valstībā. Kurā tu nevienam neesi vajadzīgs, tāpat kā tavas grāmatas, kuras neviens neizdos, jo tās netiks uzrakstītas. Un tās netiks rakstītas, jo vienalga nevarēs pārdot izdevniecībām, kas taisa visu to pašu nolādēto "kāpostu". No šī apburtā loka nebija izejas. Un nez kāpēc prātā ienāca aizzāģētas gāzes caurules un pie tām aizdegta svece. Audzējs galvā nav nekāda nejaušība. Tādiem kā tu, Rjazancev, tajā dzīvē nav vietas. Pavlovs visu saprata daudz agrāk un izdarīja savu izvēli ...
- Ak dievs! Volodja!!
Rjazancevs atcerējās briesmīgo ainu, un viņam parplūda auksti sviedri. Bet tagad nav vairs ko labot. Pilnvarotais brīdināja Pavlovu, ka mežsarga formas cepure viņu neglābs! Kā ūdenī skatījies.
Nikolajs apgriezās un lēnām klīda starp milzu kokiem nezināmajā biezoknī.
Zem viņa kājām nebija pat ne miņas no takas, un viņš nezināja, kurp jāiet. Krēsla, siltums un klusums, kas viņu apņēma, izraisīja mieru. Retas, slinkas domas radās galvā un uzreiz izgaisa. Varbūt tas tiešām ir kāds aizmirsts meža nogabals, kas brīnumainā kārtā paslēpies no cilvēku acīm? Tomēr Rjazancevs pat nemēģināja tam noticēt.
Stumbru kolonnas pašķīrās, un viņš ieraudzīja priekšā nelielu klajumiņu. Tā pretējā malā melnēja kaut kas stūrains, līdzīgs beigta degunradža līķim ar zemē iegrimušu purnu. Paspēris vēl dažus soļus, Nikolajs ieskatījās. Tas nebija degunradzis. Starp garo zāli, kas sārtoja ar rūsas plankumiem, trūdu zemē ieaudzis treilera skelets.
Tas pats, kas reiz pazuda uz nolādētā ziemas ceļa?
Rjazancevs, pacēlis galvu, paskatījās uz bālganu debesu pleķi, kurš viļņojās pār tālajām koku galotnēm, kas šūpojās vējā. Debesis bija tukšas, caurspīdīgas, taču pavisam citādas nekā virs ezera, pakalniem un ciemata. Nikolajs nevarēja izskaidrot, kas par lietu. Viņš vienkārši juta, ka šīs debesis ir pavisam savādākas, un reliktais mežs stiepās daudzus desmitus vai pat simtus kilometru apkārt. Vai pat tūkstošiem jūdžu.
— Lūk, te nu ir tava Avalona, — Rjazancevs skaļi sacīja. — Un ko tu ar to darīsi?
Tikai tad viņš saprata, ka galva vairs nesāp nemaz.
14
Treileris šeit varēja būt nostāvējis gadus trīs, bet varbūt arī visus trīsdesmit. Riepas jau sen bija pārvērtušās par lupatām, riteņu tērauda karkasi bija dziļi iegrimuši zemē, tā ka mašīna balstījās uz asīm. Kabīnes logi bija veseli, taču cauri to duļķainajam baltumam nebija iespējams saskatīt, kas ir iekšā.
Rjazancevs pietuvojās. No mirušā treilera izplūda šausmas. Bet, drīzāk, ne no paša treilera. Pavlovs sacīja, ka ne automašīna, ne vadītājs netika atrasti. Mašīna bija šeit. Un šoferis?
Kabīnes durvis bija aizvērtas. Rjazancevs neizlēmīgi apstājās. Viņam gribējās ieskatīties kabīnē, taču viņu apturēja bailes par to, ko viņš tur varētu ieraudzīt. Nikolajs mīņājās uz vietas, iedomājoties, kā viņš tuvojas, satver sarūsējušo rokturi un pagriež to uz leju. Viņš to visu skaidri redzēja, bet nespēja piespiesties to izdarīt.