Viņam šķita, ka rokturis sakustējās, it kā to būtu pavilkusi bezķermeņa roka. Durvis nočīkstēja, nošūpojās un nedaudz atslīdēja vaļā. Sarūsējušo eņģu skaņas uz meža miera fona griezās ausīs.
Nikolajs sarāvās. Tur, iekšā, ir kāds un šis kāds grasās izkāpt no kabīnes?! Ak Dievs!..
Kādas muļķības?! Kurš tur varētu būt? Kāpēc jābaidās no vienkāršas sakritības? Durvis varēja nedaudz atvērties pēc stundas un pirms gada, pakļaujoties dabiskajiem apstākļiem. Neviens nepieskārās sarūsējušajam rokturim un negrūd durvis, izņemot vēja brāzmu.
Kas tur tomēr ir iekšā?
Šoreiz meža klusumā metāliskā čirkstēšana skanēja apdullinoši. Kabīnes durvis vienu vai divas reizes noraustījās, pārvarot sarūsējušo eņģu pretestību, un tad atvērās.
Kādas vēl pie velna sakritības? Tā nevar, nedrīkst būt, bet vecais dzelzs gabals atbildēja uz viņa domām, paklausīja viņa gribai. Sapnis? Murgi? Bet vai tiešām arī šis neparastais mežs ir sapnis?! Vai nevar pieskarties raupjajai koku stumbru mizai, ar plaukstu sajūtot tajā ietverto siltumu? Kāpēc savā priekšā izlikties, turoties pie veselā saprāta?! Avalona dziedē no brūcēm un slimībām. Tie, kas šeit nokļūst, kļūst traki vai iegūst pārdabiskas psihiskas spējas - atkarībā no individuālajām īpašībām un priekšnosacījumiem, vai tā neteica Pavlovs?
Ar secinājumiem par izdziedināšanu nav jāsteidzas, taču Rjazancevs noteikti nejuta nekādas vājprāta pazīmes.
Viņš paskatījās uz šūpojošajām durvīm un domās aizgrūda tās atpakaļ. Durvis aizcirtās ar trulu skrapstu. Bet atslēga jau sen bija sabrukusi un tās atkal ar pretīgu čirkstēšanu palika karājoties kā beigta putna spārns.
Nikolajs piesardzīgi piegāja klāt un ieskatījās kabīnē.
Tad lūk kāpēc, iespējams, daži cilvēki pazūd uz visiem laikiem. Viņi nespēj apjēgt notikušo, skraidelē apkārt, krīt izmisumā ...
Kabīnē aiz sūnām klātas stūres atradās sakaltis cilvēka skelets, ko tik tikko sedza sapuvušas drēbes. Sadrupušais galvaskauss smīnēja ar savu augšžokli, starp līķa ceļgaliem savus stobrus rādīja medību bise... Neizturēja nervi šoferītim. Taigā bez ieroča neviens nebrauc, tā re noderēja. Par citiem, kas neatgriezās, labi pameklējot, droši vien arī varētu uzzināt. Bet tie, kas izgāja – kā viņiem tas izdevās?
Rjazancevs aizklīda prom no mirušā treilera. Klajumiņa malā viņš atskatījās un raidīja domu signālu. Durvis atsitās pret korpusu tā, it kā tās būtu aizķēris garāmbraucošs vilciens. Sapuvušās eņģes neizturēja, un durvis, atraujoties, pazuda zālē. Rjazancevs pasmējās: tie nav nekādi triki ar sērkociņu kustināšanu!
Viņš devās atpakaļ uz megalītu. Pa ceļam ar skatienu nolauza vairākus zarus, kas ar būkšķiem nokrita no milzu augstuma zemē. Zemē ieaugušais laukakmens sākumā nepadevās, bet pēc tam ar čāpstienu izgriezās no augsnes, palēcās kā futbola bumba, spēcīgi atsitoties pret zemi, uzlēca uz resnas saknes, ietriecās koka stumbrā un rikošetā ielidoja krūmos. Galotnē trokšņaini noplīvoja milzīgi spārni, satrauktais lidojošais ar caururbjošu kliedzienu ielidoja kaimiņu vainagā. Tāda lūk paliela pičuga. Vai varbūt sikspārnis?
Rjazancevs nejuta ne izsalkumu, ne slāpes, ne nogurumu; ķermenis ar katru minūti uzsūca dzīvīgumu. Interesanti, vai trimdas vecticībnieks un ermoņiku spēlētājs šeit jutās līdzīgi? Kā viņi atrada ceļu atpakaļ? Vai arī par to parūpēsies Avalona? Spriežot pēc stāsta par alni, par senām kaitēm un slimībām var aizmirst. Kā būs ar spēku? Vecticībnieks ieguva dziedināšanas dāvanu, ciemata muļķītis telepātiju. Arī tu, Rjazancev, atgriezīsies, noteikti atgriezīsies un, iespējams, ne ar tukšām rokām.
Viņš sāka svilpot kādu melodiju, bet uzreiz pieķēra: tāda vieglprātība nav vietā un nav piemērota gadījumam! Taču nomierināt pāri plūstošās jūtas nebija viegli. Nikolajs pat iedomājās, ka varētu uzlidot. Kāpēc gan ne? Viņš apstājās un koncentrēja savu gribu.
Zeme zem viņa kājām pazuda, un strauji tuvojās tuvākā koka apakšējie zari. Rjazancevs paskatījās uz leju un tālu zem sevis ieraudzīja zemi. Apmulsis viņš gribēja gludi nolaisties, bet tā vietā neveikli nogāzās un nevarēja nostāvēt kājās. Viņš piecēlās, berzējot sasisto ceļgalu. Tātad lidot nesanāks. Ne levitācija, bet tikai telekinēze. Bet vienalga - spēks!
Pa ceļam Nikolajs iedūrās ar zābaka purngalu seklā bedrē. Paskatoties zem kājām, atklāja, ka bedre ir kāda pēdas nospiedums. Ādzeķe no Rjazanceva nesanāca, tomēr viņš saprata, ka pēda izskatās pēc kaķa pēdas. Tikai šim nezināmajam kaķim, kas klīda kaut kur tuvumā, uz ķepām bija trīs pirksti. Nikolajs piesardzīgi virzījās pēdu norādītajā virzienā. Un atrada vēl vienu, un tad vēl vienu un vēl vienu. Spriežot pēc pēdu nospiedumu lieluma, te apkārt klīda milzīgs kaķis. Tomēr Rjazancevs jau bija sapratis, ka šajā dīvainajā pasaulē viņš spēs pastāvēt par sevi.
Atgriezies pie megalīta, viņš vēlreiz apstaigāja apkārtni, lūkodamies uz zīmēm uz akmens. Tās šķita gan pazīstamas, gan pilnīgi svešas. Tāpat kā pati šī vieta, kuru viņš nezināma iemesla dēļ nosauca par Avalonu. Leģendu par to senie ķelti aizguvuši no velsiešiem, kuri Lielbritāniju bija apdzīvojuši vēl agrāk. Ābolu sala - tā aptuveni tika tulkots nosaukums. Mūžīgās svētlaimes un nemirstības sala bija paslēpta ezera miglā un atvērta tikai izredzētajiem. Fejas, burvji un slavenākie bruņinieki izkāpa tās krastos, nogaršoja noslēpumainos augļus un izprata pasaules noslēpumus. Leģendārais karalis Arturs, kura izpostītā pils aprakta zem viršiem Kedberijas kalna galā, savu pēdējo atdusas vietu atradis Ābolu salā.
Saskaņā ar leģendu, kad Artūra un viņa bruņinieku krāšņie laiki aizgāja pagātnē, Avlonu paslēpa migla un tā vairs neparādījās cilvēkiem. Bet tas nebūt nenozīmēja, ka ceļš uz to citiem cienīgiem cilvēkiem tika noslēgts uz visiem laikiem.
Apkārt nebija vērojami ne nemirstības āboli, ne brīnišķīgas skaistules, kas kalpotu saviem izredzētajiem. Taču Rjazancevam vairs nebija šaubu, ka viņš ir viens no tiem, kam Avalona dāvās savus augļus.
Viņš paskatījās uz vienu no akmens pārsedzēm un uzjautrināts pagrūda to. Daudztonnīgā plāksne nepakustējās. Nu labi, paskatīsimies. Rjazancevs koncentrēja gribu. Bloks izskatījās nepakustināms. Nikolajs saspringa, savilkdams dūres un velkot vēderu uz augšu – viņam šķita vieglāk ietērpt savas apziņas enerģiju virzītā starā. Viņš juta, ka pa muguru noslīdēja sviedru straume, kam sekoja vēl viena, sirds smagi dauzījās krūtīs, zaudējot ritmu, acīs izkaisījās varavīkšnainas zvaigznes. Satraukts Nikolajs gribēja apstāties, bet spēks, kas pēkšņi norāvās no pavadas, negribēja piekāpties, uzvārījās, degot no iekšpuses, lauzās ārā.
Akmens plāksne iečīkstējās un sadrebēja. "Debīliķis! Vajag taču - iznīcināt megalītu!" Plāksne šūpojās arvien vairāk un vairāk, bēra lejup granīta drupatas un draudīgi sprakšķēja. Zem tās šūpojās akmens stabi.
Nezinādams, ko darīt, Rjazancevs aizsedza seju ar rokām, pagriezās un izšļakstīja savu spēku vienalga uz kurieni. Tūkstošgadīgs vecs koks, kas pagadījās šī spēka ceļā, nobēra mizu, nobrīkšķēja kā milzu tamburīns, nokrakšķēja augstumos, un nolauztie zari ar troksni krita lejā. Nikolajs iekšēji sajutās tukšs, viņa sirds atkal sāka pukstēt mēreni.
Kad viss noklusa, viņš noslaucīja sviedrus no pieres, paskatījās uz megalītu, tad uz koka stumbru. Šķiet, ka neviens no tiem nopietni nebija cietis.
Rjazancevs bezmērķīgi klīda pa arku anfilādi, tad apsēdās mīkstajā meža klājienā, atspiedies pret akmens balsta pamatni.