Vētra - lūk kas par lietu. Vētra varēja pagrūzt jau tā nestabilo telpas-laika nobīdi līdz nullei, paverot ceļu uz Avalonu. Hipotēze patvaļīga, jo parādības ģenēze nav zināma, teiktu Pavlovs. Bet citas tāpat nav.
Un ko tālāk? Viņš vēlreiz padomāja par atgriezšanos.
Bet patiešām, kāpēc atgriezties? Kur un pie kā? Pie Lariskas ar viņas biznesu, kas viņu aprijis bez pēdām? Vai arī pie Katjas - publikas priekšā pārstāvēt viņas draņkīgo firmu un vakaros kvernēt pie televizora ekrāna lūkojoties uz idiotiskiem šoviem, seriāliem un popkoncertiem? Pie rakstiem, kas nevienam nav vajadzīgi un nemaina ne velna šajā dzīvē? Kāpēc vispār atgriezties tajā pilsētā zem zelta kupoliem, kurus jau sen un bezcerīgi pārņēmuši savā varā ļaunie gari? Velti Volodja izsmēja viņa pirmo romānu... Rjazancevam, kā izrādījās, bija tikai viens draugs, bet arī to nogalināja pašreizējo dzīves saimnieku rokaspuiši. Iepriekš gandrīz izpostīja viņu pašu, aplaupīja līdz ādai. Kāpēc atgriezties šinī kopējās atejas bedrē? Vai nebūtu labāk šādi sēdēt maiga siltuma un krēslas vidū, līdz pašas būtības straume aiznesīs uz kādu krastu? Un varbūt šis jaunais krasts nebūs kanibālu apsēsts. Tomēr Nikolajs uzminēja, ka ar savām jaunajām spējām ir daudz iespēju iedvest citas gaumes pat kanibāliem.
Viņam nebija ne jausmas, kā šīs jaunās iespējas varētu palīdzēt romāna uzrakstīšanai un citos dzīves uzlabošanas centienos. Taču vienu viņš zināja droši: tagad viņu aplaupīt līdz ādai vairs nebūs viegli.
Zem vienmuļajiem meža čukstiem Rjazancevs nemanāmi aizsnaudās.
15
Viņu pamodināja kāda skatiena sajūta. Nikolajs, nekustēdamies, pavēra plakstiņus, pagrozīja galvu no vienas puses uz otru. Viņš nevienu pamanīja, bet sajūta, ka kāds slēpjas tuvajos brikšņos un uzmanīgi viņu vēro, nepārgāja. Viņš beidzot pamodās pilnīgi. Nešūpojās neviens zars, nebija dzirdama ne skaņa. Bet tuvumā noteikti kāds bija, lūkojoties no krēslas. Nāca atmiņā trīs pirkstu pēdu nospiedumi. Kiska nolēma pārbaudīt, kurš te ienācis viņa īpašumos? Bet varbūt arī ne kiska. Bet tas, bez šaubām, ir plēsējs, un plēsēji pārtiek no medībām... Rjazancevs nevēlējās būt medījuma lomā.
Snaudu aizslaucīja kā ar roku. Nikolajs, piecēlās un nedaudz pagrūda necaurejamos brikšņus vietā, no kurienes nāca hipnotiskais skatiens. Aiz blīvajiem zariem kāds aizsmakušā basā žēlabaini, ņaudoši norēcās un ar brīkšķiem metās prom, nošūpodams krūmu galotnes. Pēc sekundes vai divām viss palika kluss. Nikolajs iesmējās: tika gan kaķītim. Viņš piecēlās un devās virzienā, kur apklusa attālinātā sprakšķēšana, domādams aplūkot pēdas.
- Kā redzu, tu jau esi pavisam labi iedzīvojies.
Kad viņam aiz muguras atskanēja balss, Rjazancevs sastinga un pagriezās. Balss bija pārāk pazīstama.
Blakus anfilādei uz akmens gabala sēdēja Pavlovs, šūpodams zābaka purngalu. Nikolajs mirkli skatījās viņā, tad, smaidīdams, steidzās pie drauga.
- Volodja! Ak Dievs! Kā tu šeit nokļuvi?!
Viņš pēkšņi aprāvās, ievērodams, ka mednieka lietusmētelī nav ne melnā cauruma, ne ap to izpletušā melnuma. Lietusmētelis bija neskarts, un pats Pavlovs izskatījās tā, it kā ar viņu nekas slikts nebūtu noticis.
- Nestingsti kā stabs, - sacīja mežsargs. - Es neesmu nekāds Hamleta tēva gars.
- Tu… kā tu nokļuvi šeit? – Nikolajs izbrīnīts atkārtoja.
- Nāvīgi ievainotie varoņi taču nonāk Avalonā, - mednieks pasmīnēja un izņēma cigaretes. - Vai arī tu domā, ka es neesmu cienīgs?
- Klausies, ko tas viss nozīmē? - Rjazancevs piesardzīgi jautāja. Viņš pēkšņi saprata, ka vairs nevar šo cilvēku saukt vārdā.
– Tas nozīmē, ka difūzija ir notikusi.
- Kas? – Rjazancevs neviļus gatavojās pagrūst sarunu biedru.
— Nesaspringsti, — mežsargs atkal pasmīnēja. - Kāpēc tu esi tik nervozs? Un arī neizdosies tev.
- Kas neizdosies?
- Un tas... Kā ar leopardu.
- Kas tu.. jūs esat? - Rjazancevs dusmīgi jautāja. - Jūs neesat Vladimirs, vai ne?
- Patiešām.
- Kāpēc tad...
– Piekrīti, tev tā ir vieglāk. Kam vēl tu uzticētos?
- Ne jau vilkačiem.
— Nu kādiem vēl vilkačiem? Forma var būt jebkura.
- Jūs - šejienietis?
- Nu tā varētu teikt. Kā tu domā, no kurienes tas viss radās? - Mežsargs norādīja ar pirkstu uz megalītu.
Rjazancevs pēc pauzes atbildēja uz jautājumu ar jautājumu.
– Uz salas ezera vidū – arī?
Mednieks pamāja:
– Un daudzās citās vietās.
- Kas tas ir?
- Zīme, iezīme.
Iezīme par ko?
– Vislielāko nestabilitāti.
Rjazancevs atkal apklusa, tad jautāja:
- Izrādās, tas bija pareizi - par alternatīvo fāzi un tās nobīdi?
- Gan jā, gan nē.
- Kā to saprast?
- Nu tā. Ir lietas, kas ir ārpus parastās uztveres. Pareizāk sakot, ārpus jebkuras uztveres. Kā tās atzīmēt? Tikai ar izpratnei pieejamu priekšstatu palīdzību. Šajā gadījumā lai ir fāze un nobīde. Tas nav principiāli.
– Bet kas ir principiāli? Jūs taču nerunājat ar mani tikai tāpat.
- Tas gan, - mežsargs apstiprināja, aizdedzinot cigareti. (Rjazancevam no šīm ikdienišķajām darbībām pār muguru skudriņas pārtecēja.) - Būtiski ir tas, kas ar tevi notiks vēlāk.
– Bet ko, būs arī – vēlāk?
- Noteikti, - sacīja mežsargs. - Bet sāksim no sākuma. Nu jā, savā ziņā tā arī ir: tas, kam trūkst tēlainas domāšanas, te pazūd, krīt neprātā. Empīriskā domāšana šeit ir bezjēdzīga un bīstama. Bet tam, kurš spēj pieiet abstrakti, saprast, noticēt, - cita lieta.
– Kā tas vecticībnieks un harmonists?
- Un kā tu.
- Tādiem tiek dota ... dāvana?
- Šeit nevienam nekas netiek dots. Paskaties apkārt. Kas, tavuprāt, tas ir?
– Jūs jau paskaidrojāt.
- Ne līdz galam. Tas, ja mēs atkal darbotos ar pieejamiem priekšstatiem, parāda kas notiktu, ja cilvēki nebūtu apgānījuši savu pasauli. Paskaties uz kokiem, - mežsargs norādīja ar pirkstu tuvākā stumbra virzienā. – Tie patiesībā vienkārši ir neviena neskarti. Šeit vispār viss neskarts, pirmatnējs. Vēlies metaforu? To, ko tu nosauci par Avallonu, var nosaukt arī citādi: Ēdene, cilvēces sākotne. Vai citādi - Visuma sākotnējā straume, tā dabiskā hipostāze. Un tas, kurš šeit nokļuvis, arī atgriežas pie sava pamatprincipa. Tāpēc pāriet sāpes, dziedējas nāvīgas brūces. Viņš nesaņem dāvanu, bet materializē savu būtību.
- Tā ir kaut kāda neērta Ēdene, - Rjazancevs atzīmēja, palūkojoties apkārt. - Vecticībnieks taču centās dziedināt cilvēci no garīgām slimībām. Bet iemācījās dziedināt tikai ķermeni. Kāpēc tik trūcīgi?
- Tu nevaino Ēdeni, tas tā, starp citu. Pasaule ir skarba – no kurienes lai rodas Ēdenes dārzi? Bet vecticībniekam par garīgām slimībām patiesībā nebija ne jausmas. Un viņš iemiesoja tikai to, uz ko bija spējīgs: dziedināt ķermeni. Un nogalināt, kad tas vajadzīgs. Tu domā, ka vietējie iedzīvotāji šeit nav bijuši gadsimtiem ilgi? Nē taču - viņi te parādās bieži. Bet viņiem ir cita apziņa, un, ja vēlies, dvēsele ir iekārtota citādi. Viņi ir atkāpušies no pamatprincipa, ciktāl to izdevās viņiem atņemt. Tici man, ne pārāk tālu. Tāpēc viņi nekļūst traki un nekļūst par brīnumdariem. Viņi vienkārši pārvietojas savā parastajā Visumā, nepārkāpjot nekādas robežas. Kā bērni. Atceries pazudušās meitenes? Arī viņas atgriezās neskartas, jo bērniem reālas robežas neeksistē.
- Tāpat kā jums?
– Tā ir pavisam cita lieta.
- Kas jūs tāds esat?