Mežsargs iesmējās.
- Saproti: nav nekādu "jūsu'. Kopumā šeit jautājums nav par kuru, bet par ko.
– Un ko tad?
Nevar izskaidrot, tu nesapratīsi. Un ja tā, lai saprastu... nu, nezinu... pirmatnējā enerģija, teiksim tā.
– Tas nozīmē - Dievs?
- Dievs ir tikai definīcija, nevis būtība.
Rjazancevs nospļāvās.
- Filozofiskas debates ir neauglīgas, ja nav sākotnējo pamatu.
- Tieši tā, - mednieks piekrita, izpūšot dūmus. – Cilvēks ir savu ideju gūsteknis, ko viņš augstprātīgi nosaucis par dabas likumiem. Caur tiem vējš nevar pūst sev pretī, ceļš ved tikai tajā virzienā, kurā ej, un laiks plūst kā ūdens pa cauruli, stingri noteiktā režīmā. Cilvēki izdomājuši labo un ļauno, bet viņi vienkārši nevar saprast, kur atrodas viens un kur otrs. Tajā pašā laikā labajam ir lemts cīnīties ar ļauno. Vai tas nav absurds? Kāds ir rezultāts – pats redzi: vienmēr gribam kā labāk, bet iznāk kā vienmēr. Tu domā, ka Visums pakļaujas tik nožēlojamiem likumiem?
Rjazancevs skumji pasmīnēja.
– Ar enerģiju strīdēties ir bezjēdzīgi.
- Tā ir - bezjēdzīgi.
– Bet kāpēc, nez, es no savas pamatnes materializēju telekinēzi? Man nav iznīcinošu tieksmju.
– Kāda telekinēze?.. – Mednieks neizpratnē sarauca pieri. - Ā, tu runā par to... Redzi, kur te būtība. Nav nepieciešams just kādas tieksmes. Kā es varētu tev paskaidrot? Nu, lūk, tu saķēries ar savu redaktoru. Jo jums nebija kopīga harizma. Pats stāstīji. Bet kas ir harizma?
- Pēc vārdnīcas atbildēt?
- Nav vajadzības. melo visi kalendāri! Es neko nezinu par tavu redaktoru. Bet tava, kā tu izteicies, harizma, ja tā ir ietērpta taustāmā formā, izrādās, ka tā ir pati par sevi... Harizma vispār ir kaut kas satriecošs.
- Un viss? - Rjazancevs aizvainoti jautāja. - Locīt kokus un biedēt kaķus? Bet es iedomājos...
– Par kaķiem - tu velti. Galu galā tu varētu pārvietot pat kalnus - visādās nozīmēs. Atkarīgs no tā, kā tu pārvaldi...
- Es dodu priekšroku vārda spēkam.
Mednieks iesmējās.
- Dīvains cilvēks! Ar ko tu esi neapmierināts? Doma ieguva spēku, bet vārds taču ir domas iemiesojums. Izmanto savas smadzenes un beidz biedēt kaķus. Atrod citu pielietojumu.
- Pamāciet - kā?
- Kas gan tevi iemācīs? Ko tu uz Dievu visu laiku ceri? Tu pajautā sev. Šis, kā tu izteicies, spēks ir tevī pašā. Bet kā to izmantot - kurš gan cits var to zināt?!
Šajā brīdī Rjazancevs saprata, ka viņu sarunā jau sen iejaucas kāda noturīga, sveša skaņa. Tas nebija kā vēja pūtiens augšā vai meža šalkoņa. Tai vispār nebija nekāda sakara ar mežu. Dabā nekas nevar radīt mehānisku dūkoņu. Nikolajs pamāja ar galvu. Tālā, bet nemitīgā skaņa nevarēja būt nekas cits kā... automašīnas dzinēja rūkoņa.
Nikolajs no pārsteiguma sarāvās. Vai jau pienācis laiks atgriezties? Ir viegli orientēties pēc skaņas. Vai... Ak Dievs!!
- Aha, beidzot pieleca gan, - mežsargs īgni sacīja.
Rjazancevs jautājoši paskatījās uz viņu. Mežsargs pamāja.
- Uzminēji pareizi… Viņi dzenas tev pakaļ. Un arī ieslīdēja...
- Lasiet manas domas? Es jau pamanīju... Šie nelieši ir klāt?!
Mežsargs pamāja.
– Un ko tagad?
- Paskatīsimies.
Ko nozīmē, paskatīsimies? Viņi taču... Vai arī jums ir nospļauties?
– Tu pārāk steidzies.
- Patiešām? Bet jums neienāca prātā, ko tie šeit realizēs?!
- Neko viņi te nerealizēs. Viņi tikai pēc izskata ir cilvēki. Un arī tad ne vienmēr. Bet patiesībā – tukšuma sublimācija. Kā var materializēties nekas? Padomā pats.
- Tātad - sajuks prātā?
Mežsargs paraustīja plecus.
- Nav obligāti, bet nav arī izslēgts. Galu galā viņi gandrīz nedomā empīriski vai abstrakti. Viņos dominē pirmā signalizācijas sistēma. Kad otrā tiek nomākta, ne katrreiz izdodas palikt trakam. Es taču saku, paskatīsimies.
Rjazancevs pēkšņi izplūda smieklos.
- Re kā! Idioti nevarēja atšķirt pasaku no realitātes, viņi meklēja kaut ko, kā tur nebija. Un, saprotiet, viņi aiz stulbuma to atrada!
- Visādi gadās, - mežsargs noplātīja rokas.
No šīs noskaņas Rjazancevs sajuta negantas dusmas, bet atturējās.
- Viņi tiks ārā?
- Kas zina…
- Nu, ko jūs vienu un to pašu? iespēja ir?
- Katram ir iespēja.
- Brīnišķīgi! – Rjazancevs nolamājās. - Jūs nesaprotat? Viņi ar saviem dominējošajiem refleksiem, taču nekad neapstāsies. Tie ir kā dzīvnieki, kas meklē laupījumu. Turklāt tagad tas kļuvis pavisam reāls, to viņi paturējuši savās ķetnās.
- Nu un kas?
- Kā kas? Viņi noteikti atgriezīsies – pēc mēneša, pēc gada. Tā kā nobīde ir nestabila, viņi atradīs veidu. Varat iedomāties, kas tad notiks? Jūs sakāt - Visuma sākotnējā straume?! Viņi to jums pārveidos. Tā pārveidos, ka nepazīsiet! Tā kā visu jau ir pārveidojuši tur, no kurienes atnākuši.
- Un ko tad tu iesaki?
– Man, ziniet, ir gan ieteikumi! Harizma tātad, kaut kas nomācošs? Vai varbūt nevis nomācošs, bet dzīves gaitu virzošs? Ne jau tādiem lopiem to virzīt!
- Kas attiecas uz lopiem - tas ir tāds jautājums ... Atcerējos tavu grāmatu ...
- Beidziet! Grāmatai te kāda nozīme!
- Es taču stāstīju par likumiem ...
– Jūs šeit daudz ko sastāstījāt. Volodja bija mans draugs. Un ko, tā arī atstāt visu, skatoties no kalna virsotnes?! Nē, godātais, ne dievi podus apdedzina! Un, spriežot pēc rezultātiem, viņi arī nav tie, kas regulē dzīves gaitu.
- Un kā tad tu plāno to noregulēt?
Rjazancevs, neatbildējis, pagriezās un devās pretī skaņai. Kad viņš tuvojās klajuma malai, mežsargs viņam sāpīgi pazīstamā tonī uzsauca:
- Koļa, nesteidzies. Tu tiešām neko nesaprati.
Rjazancevs uz sekundi sastinga, gribēja atskatīties. Bet viņš zināja, ka uz akmens nesēž Pavlovs. Un, ja ātri apgriezies, iespējams, varēsi redzēt, kā viņš izskatās patiesībā. Vai arī, ņemot vērā vārdus par enerģiju, neredzēsi vispār neko. Bet šai it kā nesaprotamajai enerģijai var atrast diezgan saprotamas definīcijas. Aiz verbālās miglas slēptās jau sen visiem zināms viltības nosaukums.
Nikolajs, paātrinot soļus, izlīkumoja starp milzīgajiem stumbriem pretī pieaugošajai dzinēja rīboņai. pēkšņi ausī iegriezās motorzāģa tarkšķi.
16
Kad dzinēja dārdoņa pietuvojās tik tuvu, ka caur to bija dzirdamas cilvēku balsis, Rjazancevs tālāk devās zaglīgi, cenšoties nepakustināt nevienu zaru. Ikdienas skaņas, kas sasniedza viņa ausis, pārtrauca vietējo klusumu, izplūdušā caurspīdīgajā gaisā kā tintes lāse avota ūdens glāzē. Drīz Nikolajs atradās citas meža spraugas malā. Viņš notupās un pašķīra sev priekšā biezos grīšļus.
pāri brikšņiem, kas to no visām pusēm apņēma kā mamuts pacēlās trīsasu "Ural". Cilvēki klaiņoja apkārt. Rjazancevs ieskatījās uzmanīgāk. Jā, protams: bandīts Gena ar diviem rokaspuišiem, direktors savā kamuflāžā. Šoferis atradās uz mašīnas kāpšļa.
Tas, kurš bija šāvis uz Pavlovu, izslēdza motorzāģi, pacēlis galvu, atkāpās no milzīgā stumbra un nolamājās.
- Tādu malku h.. nogāzīsi!
- Vajag ar prātu, - skaidroja direktors. - Vispirms apļveida iegriezums, tad otrā pusē - ar ķīli ...
– Nu un regulē savus čaklos darboņus. Neesmu tev nekāds zaru cirtējs! Varbūt jau braucam prom?
- Kur mēs varam aizbraukt? - padeva balsi šoferis. - Kur ceļš?
- Bet tu pakustini batonus, paskaties!
- Jau izskatījos. Es vispār nesaprotu, kā šeit nokļuvām.
- Vajadzēja skatīties, kur brauc, - iejaucās Gena.