- Bet es taču skatījos! Nekur nenogriezos. Kur tu nogriezīsies no tās trases?! Tumšs, pērkons, gāž kā no spaiņa. Tad gandrīz ietriecos kokā. Tu pats...
- Tu nezvaigznē, bet meklē ceļu, - Gena ieteica.
- Pietiks te jums rieties, - uzkliedza direktors. - ja jau varējām tikt iekšā, varam arī izkļūt. - pa gaisu taču neatlidojām! Paskatieties, kāds mežs! Šeit taču miljoni! Nav brīnums, ka vietējie klusēja.
- Šeit droši vien ir kāds dabas liegums, - ierunājās trešais bratoks. - Kas te ļaus cirst?
- Šeit nav nekādu rezervātu, - direktors noraidīja. – Bet ar mežniecību vienosimies, ja kāds cits jau nav uzlicis ķepu. - Un paskatījās uz Genu. – kā tādi mazi bērni. Uz ceļa palika mironis, tavs lendkrūzeris un divi stulbi veči. Lūk, tā ir problēma! Starp citu, pa ceļu braukā cilvēki, viņiem ir acis.
- Veči ir tavējie! Gena atcirta. - Ja viņi žmuru nenovāks, es viņus pašus apglabāšu.
– Un žurnālists kaut kur izgaisa. Varat iedomāties – ja viņš uzradīsies?!
- Ar skricelētāju h.. ņa, - Gena piekrita. - Varbūt muldēja, ka no avīzes?
- Neizskatās. Purns arī piemērots, un runāja pārliecinoši.
- Līdz brīdim, kad pa zvaigznuļiem nedabūja, - Gena pasmīnēja.
- Būtu jauki pēdas atrast, - sacīja direktors.
- Kas es tev, asinssuns?! Lūk, kā viņš varēja, - Gena norādīja ar pirkstu uz šoferi, - tikt cauri šīm nezālēm un pat nesaliekt?!
- Varbūt lietū iztaisnojās? - šoferis minēja.
- Kā tad, iztaisnojās! Bet tevi par to vajadzētu noliekt, lai brauc ar prātu!
- Pietiek! — direktors atkal uzkliedza. – pienācis laiks ķerties pie lietas. Apskatīsim, vismaz aptuveni ieskicēsim cirsmu. Tajā pašā laikā pameklēsim šo skrējēju. Tā, starp citu, Gena, ir tava problēma. Tu ievārīji visas šīs ziepes. Tad paši tieciet galā, manos pienākumos neietilpst... Ceļš nekur nepazudīs, atradīsies. Līdz vakaram viss jānokārto un jāatgriežas. Te būs vajadzīga tehnika, cilvēki! ..
Rjazancevs, skatoties un klausoties, sajuta nepatīkamu vēsumu vēderā. Tagad viņi izklīdīs, apskatīsies un, iespējams, uzdursies uz viņa pēdām. Noteikti uzdursies. Un tad... Viņiem nav daudz iespēju... Un tad viņi no šejienes izbrauks. Šitie noteikti izbrauks. Lai atgrieztos atkal ar tehniku un strādniekiem. Kā? Bet kā viņi piesūcas visur, kur nevarētu pat padomāt?! Paši nespēs; viņiem palīdzēs. Tie, kuriem ir vairāk iespēju, kuri ir pārāki. Šis mēris šķēršļus nepazīst. Tas ir tev, Rjazancev, šeit ir Avalona. Bet viņiem - cirsmas, baļķi, miljoni!.. Un, ja runa ir par miljoniem, tad nekādi žmuri nav šķērslis. Ar žmuriem un citām nejēdzībām viņi ātri tiks galā. Viņi šeit tādu bardaku sarīkos! Un nekas viņus neapturēs. Viņi jau sen visu dzīvē ir tik ļoti aizbīdījuši, ka vairs nesaproti, kur kāda fāze ir.
Rjazancevs saprata, ka dzīvi “aizbīdījuši” ne jau šitie - sīkā vienība! Bet tieši ar tādiem sāksies viņa atrastās Avalonas iznīcināšana. Žurnālistikas pieredze viņu jau sen bija pārliecinājusi, ka aiz katra sīka nelieša noteikti stāv citas figūras, pilsētu saimnieki, kas uzcēla kārdinājuma un mulsinājuma svētnīcas ar zelta kupoliem. Var mēģināt aizbēgt, paslēpties. Var cerēt, ka mežsargs - viņš ir kaut kur tepat, netālu - neskatīsies uz notiekošo bezkaislīgi.
Bet kas viņš ir, šis mežsargs, Avalonas sargs vai tas, kurš pieradis vīties ap stumbriem un kārdināt lētticīgos? Ja šeit ir visa sākuma sākotne, Avalona pamodināja tevī, Rjazancev, tieši šādu spēku apzināti. Tagad vari saprast, kāpēc bridi pie tās cauri dienu negantībai, kam biji nolemts. Tā izvēlējās tevi, jo vārds noteiks tautas dzīvi uz visiem laikiem, pasakot par dzejnieku-Demiurgu caur Jāņa Kristītāja muti: tas viss ir mūsu! Un, ja šabaša, jucekļa troksnis uz kādu laiku apslāpēja Vārdu, tad tikai tāpēc, lai parādītos kāds, kas varētu atjaunot lietu patieso kārtību. Un kam gan citam tam būtu jābūt, ja ne vārdu sacerētājam veidojot Patiesības Vārdus?!
Bet kas tu esi, lai iztēlotos sevi par mesiju – šeit, bijušās impērijas aizdurvēs?!
Bet kas bija pirms diviem tūkstošiem gadu dzīvojušais nezināmais ebreju galdnieks no Nācaretes? Patiesība viņam tika atklātas citas nolemtās impērijas aizdurves, daļēji mežonīgā, neauglīgā, bet ne līdz galam piegānītā tuksnesī. Nevainīgo ieņemšanu un grēku izpirkšanas upuri vēlāk izdomāja svētuļi, lai kaut kā izskaidrotu notikušo un attaisnotu savu esamību. Galdnieku ar viņa Vārdu vienkārši uzvarēja ļaunais spēks. Bet tam pretoties spēj tikai cits spēks. Tāda ir ar tevi notikušā būtība. Kāpēc tu slēpies krūmos, kā zaķis, bailīgi skatoties uz šiem sīkajiem dēmoniem?!
Rjazancevs iztaisnojās un, vairs neslēpdamies, izgāja no biezokņa.
17
Kravas mašīnas tuvumā esošie viņu sākumā nepamanīja. Visi rosījās un skraidīja apkārt, visi rāpoja starp garo zāli kā vaboles mēslu čupā. Rjazancevs paskatījās uz viņiem — nožēlojamajiem, ar šautenēm pār pleciem; ar iestrēgušo motorzāģi, bezspēcīgu pret koku milžiem; ar auto, kas iegrimis pirmatnējā neizbraucamībā. Viņš atvairīja domas par to, kas tagad varētu notikt. Notiks tikai tas, kam jānotiek, un nevajadzētu tērēt laiku tukšām šaubām.
Pirmais noreaģēja acīgais Gena.
- Paskat tik, kas šeit ieradies!
Pieci pāri pārsteigtu acu skatienu raudzījās Rjazancevā.
- Labi, es aiziešu vajadzībā... - direktors nomurmināja un, pagriezies, devās prom.
Rjazancevs uzmanīgi paskatījās viņam mugurā un domās piesprauda viņu pie zemes. Saliecoties jostasvietā, direktors sāpēs iekliedzās.
- Kas par velnu?! Kājas lauzt...
– Jums vismaz nojausma, kur jūs atrodaties, ir? - Rjazancevs klusi pajautāja. Un pats sev atbildēja: - Nekā jums nav! Nesaprotat. Jo nav jau ar ko.
Direktors raustījās uz vietas un lamājās, cenšoties atbrīvot kājas no neredzamajām lamatām. Gena, paškielējis uz šo raustīšanos, uzsauca Rjazancevam:
- Nāc šurp, nebaidies.
- No tevis, vai, man būtu jābaidās? - Nikolajs pamējās. Ar acs kaktiņu viņš pamanīja, kā Pavlova slepkava no pleca nokratīja šautenes siksnu. Viss turpinājās kā parasti.
Paskatījies uz viņu vērstā stobra caurumā, Rjazancevs saņēmās, sažņaudza dūres un spēcīgi pagrūda ienaidnieku. - Par Volodju! Par dzīvi, kuru pārvērtāt par atkritumu izgāztuvi! Pat visu!..
Efekts bija negaidīts. Bija tā, it kā bratoku būtu aizslaucījis pretimbraucošs vilciens, uzsvieda to gaisā, apgrieza, ietrieca zemē, ar brīkšķiem izvilka cauri grīšļiem un trieca pret koka kolonnu. Rjazancevs sarāvās no šmakstošā sitiena.
Gena un viņa otrais partneris izrādījās veikli. Rjazancevs nepaspēja viņus apsteigt. Sūkņu bises viņu rokās izšāva gandrīz vienlaikus. Nikolajs tīri mehāniski aizsargāja sevi, izstiepis rokas. Taču izrādījās, ka viņu aizsedza ne tikai plaukstas. Šķita, ka reflekss pārvērtās par neredzamu vairogu. Šāvieni dārdēja un dārdēja, bet neredzamās bruņas nelaida lādiņus cauri.
Beidzot šāvieni apklusa.
Rjazancevs nolaida rokas. Pretinieki neizpratnē mīcījās desmit metru attālumā, sastinguši, vispirms skatoties uz Nikolaju, pēc tam uz saviem kūpošajiem ieročiem. Gena atjēdzās pirmais. Viņš izmisīgi rakņājās pa kabatām, nometot patronas, un sāka pārlādēt ieroci. Viņa kustības izveda no stupora arī otro.
Rjazancevs trīcēja, viņš juta, kā iekšā uzvārās geizers un tiecas izlauzties ārā - kā nesen, kad viņš gandrīz nogāza megalīta akmens šķērsstabu. Bet tagad vairs nebija vajadzības atturēties.
Viņa ausīs atskanēja pretīga čāpstinoša skaņa, un Rjazancevs pamēģināja atbrīvot savu spēku citādi. tas viņam paklausīja slikti, kā jaudīgs traktors iesācējam šoferim. No pieskaršanās pedāļiem un svirām traktors rāvās no vietas, mētājās no grāvja uz grāvi un nevēlējās paklausīt bremzēm.