Neredzams arkls ar krakšķi uzara augsnē dziļu vagu, apgriežot biezu meža trūdu kārtu. Vaga pagāja nedaudz nost no ienaidniekiem, bet spokainais lemess pēkšņi veica līkloču, pāršķēla zemi zem Genas partnera kājām un, pārvērties par viesuli, kā piltuve aizgāja debesīs. Spiedzošs kliedziens pēc sekundes pavājinājās un izgaisa debesīs.
Gena paskatījās uz bisi, kas bija atstāta guļam tur, kur tikko stāvēja viņa palīgs, pacēla galvu, sekojot apklustošajam kliedzienam, tad, skatīdamies uz Rjazancevu, kāpās atpakaļ.
- Tu... s... sučara! Kas tu esi?!
Viņš pēkšņi aizmeta sūkņa bisi un metās sānis. Bet Nikolajs bija modrs. Viņš iztēlojās milzīgu dzelzsbetona plāksni, kas novietota uz gala kā domino. Plāksne sāka lēnām krist, ar augšējo galu nosedzot bēgošo. Kad krišanas leņķis kļuva ass, Rjazancevs novērsās. Zeme novaidēja un nodrebēja no spēcīga trieciena, skuju adatas un mazi sausi zari sabira uz Rjazanceva. Nikolajs paskatījās, kur piezemējās viņa izdomātās plātnes augšējā mala, bet neredzēja neko.
Direktors, grozīdams galvu un sagrābis zemē ieaugušos zābakus, sēdēja tajā pašā vietā, kur viņu bija pienaglojis Rjazancevs. Viņš maz ko saprata, jo neredzamās lamatas turēja viņu ar muguru pret notiekošo. Bet tas padarīja visu vēl biedējošāku.
Rjazancevs, tik tikko ticis galā ar pilnā ātrumā braucošo traktoru, piegāja klāt un atlaida direktoru. Viņš nepieceļoties pagriezās. Viņa acis bija baltas un vairāk līdzinājās leikomai.
- Izslēdziet! Izslēdziet to!!
- Ko izslēgt? - Rjazancevs nesaprata. Un, kad viņam atausa, viņš ar īgnu smaidu vaicāja: — Kā labā darbojies, speciālist?
- Es? .. - direktors ātri nosauca slavenas "autoritātes" palamu un cerīgi paskatījās uz Nikolaju. Klausieties, man ir ģimene. Es esmu tikai darījumu cilvēks. Jūs taču saprotat, no bratvas vaļā nevar tikt! .. Viņi mani meklēs. Kāpēc jums vajadzīgas nepatikšanas?
"Ko ar viņu darīt? - Rjazancevs domāja. "Nevarat taču šādi, kā tārpu! .. Jābūt kaut kādām robežām."
Bet satrakojies traktors, izgājis no kontroles, trauca pats no sevis, neizvēloties ceļu. Fantoma riteņi saplacināja direktoru, kurš bija stājies ceļā, Rjazancevs tik tikko paguva aizvērt acis.
Īss bļāviens un nepatīkams gurksts lika viņam atsprāgt no šīs vietas. Pakrūtē sakustējās nelabums, bet uzreiz norima... Velns viņu rāvis! Ar ko šis ir labāks par citiem?
Aiz Rjazanceva aizsmakuši ierēcās kravas automašīnas dzinējs. Nikolajs apgriezās. Lielgabarīta "Urāla" blāķis, krampjaini raustīdamies un no riteņiem izmetot ar zāli sajauktus zemes gabalus, rāpoja viņam tieši virsū. vadītāja seja aiz vējstikla bija balta. Viņš, iespējams, nemaz nesaprata, ko dara, vienkārši šofera instinkts spieda meklēt glābiņu pie stūres.
"Ural" riteņi pēkšņi atrada atbalstu un meta auto uz priekšu. No tā jau bija par vēlu izvairīties, Rjazancevs vienkārši izdvesa tam pretī.
"Ural" iedūrās neredzamā barjerā, izbira kabīnes logi, to tukšumā atkal pazibēja seja slikti izmazgāta palaga krāsā. Rjazancevs kā filmā, kas uzņemta rapidkinoepizodē, vēroja, kā ar izstieptu čīkstoņu, it kā tā gribētu nostāties uz pirkstgaliem, smagā kravas automašīna pacēlās ar priekšgalu gaisā. Dzinējs nikni rēca, un mežonīgi grieztie riteņi parādījās virs augstās zāles, metot netīrus dubļus. "Urāls", it kā celtņa piekabināts, pacēlās virs zemes, pēc tam tika nogāzts uz sāniem un kā rotaļlieta pa garu loku tika aizmests līdz klajumiņa malai. Ar apdullinošu brakšķi mašīna ietriecās milzīgā koka stumbrā, saburzījās kā alus skārdene un sabruka biezoknī, kur palika guļam sadragāta metāla kaudzē.
Mežs atsaucās ar ilgu, sašutuma pilnu, dusmīgu, atbalsi. Tā vēl nebija izdzisusi, kad no kravas automašīnas atliekām pacēlās karstas, dūmainas liesmas stabs, kas savērpās milzīgā melni purpursarkanā virpulī, uzlidoja augšup pa stumbru uz koka apakšējiem zariem. Dobja sprādziena atbalss sajaucās ar pieaugošo uguns rūkoņu un sprakšķiem.
Rjazancevs pēkšņi juta, ka no viņa plūstošā enerģijas straume pilnībā izsīkusi. Nebija vairs nekāda traktora, kas aizslaucīja visu savā ceļā, un iekšā, kur tikko bija kūsājis milzu spēks, tagad bija palicis tikai tukšums. Galvā bija migla un nejauks troksnis, kas gandrīz apslāpēja uguns rūkoņu, kas jau spēcīgi dejoja pa milzīgo vainagu un pēc tam aizplīvoja uz nākamo kā milzu ugunsputns. Gaiss acumirklī piepildījās ar dūmiem.
Rjazancevs apmulsis noraudzījās, kā liesmas aprija sveķainās adatas un caur to niknumu parādījās melni kaili zari. Arī otrs koks pārvērtās par milzīgu lāpu, ļaunais ugunsputns atkal uzplīvoja, un uzliesmoja jauns vainags. Nikolajam šķita, ka aizdegās pats gaiss. Uguns rūkoņa un pieaugošais karstums piepildīja visu apkārtni, smacējošie dūmi aizrāva elpu.
"Ak Dievs! Ko darīt?" Rjazancevs kāpās atpakaļ. Liesmu rūkoņa un sprakšķēšana ātri pārvērtās pamodušās elles balsī. Tikai nekrist panikā. Nikolajs savāca visu gribu un iedomājās milzīgu audekla nojumi, kas nolaižas no debesīm un nosedz liesmojošos vainagus. Tuvākais koks dusmīgi sprakšķēja, uguns, kas dejoja tam cauri, saraucās, dzeltenīgi purpursarkanās straumes gāzās pa stumbru uz zemi, melni izdegušo vainagu apņēma biezi dūmi.
Sanāca! Atliek tikai padarīt brezentu milzīgu, nosegt ar to visu uguns pārņemto telpu. Nikolajs, dejodams uz vietas, drudžaini stiepa neredzamās nojumes malas. Bet nolādētais ugunsputns acu priekšā pārvērtās par briesmīgu pūķi, kas, plivinot spārnus pa pusi debess, lidoja no viena koka uz otru, aplēja vainagus ar verdošu zeltu un atkal pacēlās uz augšu, lai no turienes kristu uz nākamo laupījumu. Caur dūmiem neko neredzēdams, Nikolajs soli pa solim atkāpās no liesmojošās uguns. Viņa izveidotā nojume — mazs pleķītis virs izpletušāss uguns jūras — ieplīsa caurumos ar gruzdošām malām, uzliesmoja un pazuda liesmās un dūmos. Spēks, pieskaroties ugunij, pārvērtās tvaika mākonī, kā nožēlojama ūdens strūkliņa. Nikolajam saļodzījās kājas. Ugunsgrēks jau rūca no visām pusēm, un nekas uz pasaules to nevarēja apturēt.
Avalona, viņa Avalona gāja bojā, ar rūcieniem un vaidiem, pārvēršoties pelnos un putekļos. Karsta gaisa virpuļi uzvirpuļoja pelnus, degošas skujas un mazus zarus, zem draudīgās katastrofas rēkoņas, saraucās telpa ap Rjazancevu.
Rjazancevs aizmirsa par visu. Viņš vairs nejutās kā nekas cits kā vienīgi pārbiedēts divkājis, kuru pirmatnējās šausmas dzen neapdomīgā skrējienā.
Viņu atkal uzmeta, viņu atkal piekrāpa. Pēc kā gribas izcēlās šis ugunsgrēks?! Kurš ar viņu izspēlēja tik zemisku joku: sīkie dēmoni, kas mūžīgi dzenas viņam uz papēžiem, vai tas, kurš sēdēja uz akmens un slēpās zem drauga maskas? Tas, kurš jau no laiku sākuma cenšas izgriezt cilvēku no iekšpuses un pierādīt, ka iekšā ir tikai netīrība un trūdi!
Bet viss nevar taču beigties šādi. Viņš netika galā ar iegūto spēku, bet tas bija un nevar pazust bez pēdām! Un viņš nedrīkst mirt, citādi kāda jēga visam notikušajam?!
"Es tikšu ārā," - Rjazancevs gandrīz mierīgi nodomāja. – "Es noteikti izkulšos. Un tad es jums vēl parādīšu! Es jums vēl visiem parādīšu, kas to izdarīja!"
Viņam nepaspēja izdomāt, kam un ko viņš rādīs. Apkārtējā murga attēls pēkšņi izplūda, it kā uz akvareļa, kas nokritis zem ūdens strūklas, dārdoņa un sprakšķēšana attālinājās un sāka rimties, it kā nezināms skaņu inženieris būtu pavilcis miksēšanas pults “slīdni” uz nulli. . Rjazancevs iekrita tukšumā, kas pavērās viņa priekšā, un, krītot, ielidoja bezdibenī.