Ceļa līkumā biezokņa sienā uz mežsargu paraudzījās melna sprauga. Vecais ziemas ceļš, kas veda caur ieplaku tieši uz ciematu. Ja nogrieztos pa to, ceļš uz pusi īsāks. Bet mežsargs nogriezties negribēja. Viņš apstājās, izņēma cigaretes, lēnām aizsmēķēja. Mitrā "Prima" sprakšķēja, uzliesmojot dzirkstelēm.
Pa veco ziemas ceļu gandrīz neviens nestaigāja un nebrauca. Tas tika iebraukts pirms aptuveni desmit gadiem, vecās medību takas vietā. Šajās vietās īpaši nebija ko medīt, izņemot zaķus un citus niekus, taka bija aizaugusi, bet mudināja uz īsāko ceļu. Mežizstrādes uzņēmums, kas tobrīd vēl nebija pilnībā sabrucis, ķērās pie lietas.
Jau pašā sākumā, kad sāka cirst stigu, vecs mednieks, kurš šeit bija piedzimis un nodzīvojis visu mūžu, piegāja pie vecākā un sāka kaut kādas neskaidras, miglainas sarunas. It kā nevajadzētu te sākt cūkoties. Kāpēc? Vecais mīņājās, skatījās uz zemi: nevajag un nevajag, un viss... Beigās vecākais no viņa izvilka: sak, vieta nav laba, tāpēc iedzīvotāji to apiet ar līkumu, un tāpēc šī taka jau sen pamesta. Tur, purvainās ieplakas vidū, notiek dīvainas lietas. Tur dažreiz notiek kas slikts. Un nevajag tur lieki bāzties, traucēt biezokni.
Vecākais šīs pasakas bija dzirdējis ne reizi vien no vietējiem iedzīvotājiem. Viņš uzsita medniekam pa plecu: būtu gājis, vectēv, sevis pēc, un nejaucis cilvēkiem galvas!
Ceļu iebrauca, izmantoja to gadus trīs un pēc tam pārtrauca braukāt. Pasakas ne pasakas, bet šoferi teica, ka šajās vietās tiešām kaut kas nav kārtībā... Kas attiecas uz pazudušo baļķvedēju treileri, tad izmeklēšana izdarīja savus secinājumus. Bet šoferiem tie bija pie lampiņas. Kopš tā laika pa ziemas ceļu tika izstaigātas tikai cilpas uz zaķiem un arī tad ne visai bieži.
Mežsargs aizdomājies pastampājās uz vietas. Nospļāvās. Mums te tomēr augstākā humanitārā izglītība, bet pa muguru tik un tā tek zosāda. Nu, kaut kas gadījās ... vai nu maz kas notiek taigā, ko nevar nemaz tik viegli izskaidrot. Nesāksi taču ticēt velniem un vietējiem gariem! Nakšņot pie ugunskura bez siltām drēbēm pavēsi, bet pa mežizstrādes ceļu tik un tā stampāt un stampāt. (Un vēl nav zināms, vai aiz tuvākā krūma kāds neglūn ar uzvilktu "Saigu".) Pa veco ziemas ceļu var aiziet vēl pirms pusnakts, un neviens tur slazdus neuzstādīs. Cik gan daudz izstaigāts pa taigu gadu gaitā! Izņemot lāci nav neviena, no kā baidīties. Bet tagad, rudens vidū, arī lācis nav bīstams.
Mežsargs uzmanīgi samīdīja savu izsmēķi un devās uz melno caurumu biezoknī.
Jo tālāk viņš gāja, jo tumšāks un klusāks kļuva. It kā cēlonis nebūtu vakars, bet kaut kas cits, kas lidinās pāri vecā ceļa dziļajām risām. Mežsargs piesardzīgi soļoja, lūkodamies sabiezējošā krēslā. Beidzot neizturēja, izņēma lukturīti. Šaurs elektriskās gaismas stars lēkāja pāri bedrēm, gar pinkainajām pameža sienām abās pusēs. Mežsargs pasmīnēja: saīsināja gan ceļu, neko neteiksi. Kas pa apkārtceļu stutēt, kas klīst pa šiem grāvjiem! Bet atgriezties par vēlu.
Mežsargam tā nebija pirmā reize, kad tumsā jāstaigā pa neizbrienamiem meža ceļiem. Viņu nebiedēja ne ēnas, ne šalkoņa aiz tuvējiem krūmiem. Bet tagad sirds kļuvusi nemierīga, kā pirms pērkona negaisa. Pār ziemas ceļu biezēja drūmums, un līdz ar to arī kāds nesaprotams nīgrums. No aizmugures uzpūta auksts vējš. Mežsargs ieklausījās. Tas bija dīvains vējš. Viņš izbužināja matus pakausī, iekļuva zem jakas, bet nepakustināja nevienu lapu, nelika šūpoties nevienam zaram. Šķita, ka šis dīvainais vējš grūž mugurā: ej tālāk...
Nekas cits neatlika. Apmēram simts metrus uz priekšu pēkšņi parādījās un uzspīdēja blāva gaisma. Tā izgāja cauri resnajiem zariem, nokrita zem kājām pienbaltās, dūmakainās svītrās. Mežsargs sastinga. Kad spožums kļuva spēcīgāks, viņš labajā pusē, ļoti tuvu, ieraudzīja kaut kādu raupju virsmu, kas aizvirzījās vertikāli uz augšu. Un, ieskatoties tuvāk, saprata, ka tas ir milzīga koka stumbrs ar daudziem apkampieniem, šķiet, ciedrs, bet tāds, kas šajās vietās jau sen bija izdeldēts. Tikai dziļi taigā daudzus kilometrus dziļāk mežsargam bija gadījies sastapt līdzīgas relikvijas.
Blāzma uzliesmoja spožāk. Kļuva skaidrs, ka pa kreisi no ceļa paceļas cita līdzīga giganta stumbrs, un tad milzīgie stumbri sarindojās viens aiz otra kā neregulāra kolonāde, un telpa starp tiem pielija un piepildījās ar bālganu mirdzumu. .
Klusumu pārtrauca dīvaina skaņa. Mežsargs pārsteigts gandrīz apsēdās. Pieredzējusī auss lika domāt, ka tas ir kaut kāda putna sauciens. Bet viņš noteikti zināja, ka tādi putni ar tik svešādām, spalgām balsīm šajās vietās nekad nebija izperēti. Augstu virs galvas laiski noplīvoja milzīgi spārni, meža giganta vainags atbildēja ar neapmierinātu murmināšanu, un nezināmais putns, ar spēcīgiem vēzieniem kuldams gaisu, pacēlās neredzamajā augstumā.
Nekas tamlīdzīgs te nevarēja būt: ne tūkstošgadīgi koki, kuru vietā pat celmi jau sen bija sapuvuši; ne putns Ruhs, kas atklīdis no arābu pasakām; ne gaisma naktī, uzspīdoša nezin no kurienes. Mežsargs atkāpās. No mirdzuma pēkšņi izlīda miglas strēles, ložņādamas tuvu zemei, tuvojās, laizīja zābakus. Mežsargam šķita, ka viņa priekšā sāk pavērties kāda līdz šim neredzama telpa, pārpludināta ar svešādu gaismu, sveša, biedējoša. Viņš pagriezās un bez vilcināšanās metās skriet.
Klūpot ceļa rievās, klupdams un krīzdams, viņš nepamanīja, kā atkal sabiezēja necaurredzamā tumsa, tālu aiz muguras nodzēšot nezināmo spožumu. Viņš skrēja un skrēja pa pamesto ceļu, sapņojot tikai par vienu: ātrāk atgriezties pie mežizstrādes ceļa. ir vienalga, cik ilgi pa to būs jāklīst; nospļauties, pat ja aiz kāda krūma slēpjas slazds. Izrādījās, ka baumas par "slikto vietu" nav radušās no pārmērīgas pašbrūvētā dzeršanas.
Mežsargs ilgi skrēja, neko nemanot apkārt. Beidzot, noguris, apstājās. Viņam apkārt bija ierastie panīkušie brikšņi, pār kuriem varēja uzminēt melnu mietu galotnes: ugunsgrēkos nodegušie koku stumbri - parastie, nevis no Berendeja valstības.
Mežsargs atvilka elpu. Cik vēl tālu līdz mežizstrādes ceļam? Divus kilometrus gar to atrodas vecs karjers, kurā iepriekš ieguva šķembas. No strādniekiem palicis vagoniņš. Tas viss izrūsējis un gandrīz sabrucis, bet vismaz kaut kāds jumts virs galvas. Tur arī pārgulēsim.
Mežsargs devās tālāk un nodrebēja. Priekšā atkal atspīdēja gaisma. Uz galvas sakustējās mati, bet, savācis gribu dūrē, viņš pārvarēja bailes un devās tālāk. Gaisma priekšā bija tik tikko manāma un nemaz neizskatījās pēc dīvaina bālgana mirdzuma. Blāva dzeltenīga, te pazuda, te atkal pamirguļoja cauri brikšņiem. Drīz vien kļuva skaidrs, ka kaut kur tālumā mirgo viena vienīga elektriskā spuldzīte. Tad tuvumā izšķīlās vēl viena, tad trešā. Mežsargs paātrināja soli. Iešanu traucēja biezi, cilvēka auguma grīšļi, ar kuriem bija aizaudzis vecais ceļš. Bet, nogriežoties no mežizstrādes ceļa, mežsargs skaidri atcerējās, ka te nebija nekāda grīšļa. Tagad bija grūti tikt cauri zālei, kas bija uzradusies no nekurienes. Dīvaini. Un kas tās par gaismām tur priekšā? Tās neizskatījās pēc apturēta treilera. Vai pat ne treileru kolonnas.
Izlauzies cauri grīšļiem, mežsargs apstājās kā iemiets. Paberzēja acis. Virs galvas mirgoja pazīstamie zvaigznāji, un mēness bija sapinies skrajā spalvu mākoņu tīklā. Viss bija kā vienmēr: guļošās taigas neatvairāmais miers, klusuma čuksti, nakts maigās vēsmas. Viss bija ideālā kārtībā, un nesenā apsēstība varēja šķist sapnis... Ja priekšā nebūtu bijis ciemats.