18
Viņš nesasniedza bezdibeņa apakšu, palika karājoties pelēkajā tukšumā. Kājas neatrada atbalstu. Tukšums ieskāva no augšas, no apakšas, no visām pusēm. Rjazancevs jutās kā puteklis, kas peld veca skapja sasmakušajā gaisā. Puteklis bija bezpalīdzīgs un gandrīz nedzīvs. Tas varēja tikai lēnām dreifēt pelēkās nebūtības plašumos.
Tad no kaut kurienes parādījās mežsargs. Viņš joprojām bija tajā pašā lietusmētelī un ādas zābakos. Viņš stāvēja un nepeldēja tukšumā, kā Nikolajs, un viņa seja slēpās pelēkā krēslā.
Mežsargs paskatījās apkārt un pēkšņi apsēdās uz soliņa pilsētas parkā, tajā pašā, kurā Rjazancevs, būdams students, staigāja ar meitenēm un dzēra ar draugiem, slēpjoties no ziņkārīgo acīm aiz aizaugušiem dekoratīviem krūmiem. Soliņš stāvēja zem vecas papeles samīdīta, piegružota zemes pleķa vidū. Šķiet, tieši šeit Nikolajs, izdzēris portvīna pudeli, garā vasaras naktī mīlējās ar Larisku, nepievēršot uzmanību pārmetošajai mēness sejai un no alejas krītošajai laternu gaismai. Tas bija tas pats soliņš, un nakts bija līdzīga, silta un bezvēja. Tikai laiku bija grūti noteikt. Spriežot pēc klusuma un cilvēku neesamības, bija krietni pāri pusnaktij.
— Nolaidies taču lejā, — mežsargs sacīja, atgāzies uz soliņa un izpletis rokas pār atzveltni. Viņš atvēra lietusmēteļa atlokus un pakratīja tos, it kā viņam būtu kļuvis smacīgi. Tad viņš, kā parasti, sakrustoja kājas un uzsita plaukstu sev blakus.
- Nu!
Rjazancevs piesardzīgi apsēdās patālāk.
- Labi! - sacīja mežsargs, izstaipīdamies. – Atgrieztos šeit pavisam. Zini, es viņus tajā dienā nemaz nebūtu laidis uz ielas. Durvis būtu aizslēgtas un atslēga paslēpta.
— Beidziet izlikties, — Rjazancevs asi atcirta. - Ko jums vajag? Atnācāt sodīt?
Mežsargs iesmējās.
- Par ko tevi sodīt? Ko tu tādu izdarīji?
- Kā - par ko? - Nikolajs nevarēja atrast vārdus. - Tur tagad viss ir gājis bojā?
- Kur?
- Izbeidziet taču, - Nikolajs aizkaitināti atkārtoja. - Jūs lieliski saprotiet, par ko es runāju.
- Es gan saprotu. Neko nesaprati tu.
- Tikai nevajag atkal pūst miglu acīs. Es domāju, ka jūs to tā sarīkojāt ar nolūku. Jā, es iznīcināju...
- Tu iznīcināji tikai to, ko gribēji izglābt. Neko vairāk.
Rjazancevs neticīgi paskatījās uz sarunu biedru.
- Avalona nav gājusi bojā?
Tu atkal aizķeries pie vārdiem. Tie priekš tevis ir kā glābšanas riņķi tukšumā, kurā tu baidies noslīkt. Avalona ir tāda pati kā viss pārējais.
- Negrūd no slimas galvas uz veselo. - Rjazancevs, vairs nebaidoties mežsarga, pārgāja uz "tu". - Sākotnējā Visuma hipostāze, difūzija - vai tad es to visu izdomāju?!
- Kurš to izdomāja, nav nemaz tik svarīgi. Tikai tu ar to izrīkojies tā, kā mācēji. Bet tagad gribi kaut ko pierādīt, kaut ko glābt, lai gan patiesībā vari tikai grimt savā tukšumā. Starp citu, par slimām un veselām galvām. Galu galā tu taču atnāci pie korejieša, ārstēt audzēju.
- Gribi teikt, ka esmu traks?
- Neko negribu teikt. Mežsargs skatījās uz sava zābaka purngalu. - Pasaule cilvēkam ir tāda, kādu to uztver jutekļi. Bet ja ar jūtām nav viss kārtībā...
Rjazancevu pārņēma aizvainojums un dusmas. Šķita, ka čūska atkal atnākusi mulsināt un jaukt. Nikolaja galva noskaidrojās, un viņš gandrīz noteikti zināja, ka tajā vairs nav augoņa. Bet kas tur atlicis? Ir kas palicis pāri?
Rjazancevs palūkojās cauri tumsai uz tuvējā koka galotni. Nakts mierā galotne strauji nošūpojās.
- Nu, labi, - mežsargs gurdi sacīja. - Ja jau tā nolēmi...
Rjazancevs stiprāk nolocīja koka galotni, tievais stumbrs skaļi nobrakšķēja. Nikolajs saprata, ka jebkurā sekundē bez piepūles var to nolauzt.
- Pieņemsim, ka tu paliksi... tāds te. - sacīja mežsargs. – Ko tas mainīs?
Rjazancevs pārdomāja: vai vispār ir vērts iesaistīties strīdā? Ja nu vienīgi tikai lai novērstu uzmanību.
– Visu tu zini iepriekš!
- Bet vai tad tu nezini? - pārtrauca mežsargs. - Tas neko nevar mainīt. Tāpēc ka tu visu laiku par Vārdu runā, visu laiku riņķī un apkārt, bet patiesībā pateikt tev nav ko. Tāpat kā daudziem pirms tevis un daudziem pēc tevis... Tu neesi nekāds galdnieks no Nācaretes. Neko tu nezini par galdnieku. Un citi arī nezināja. Bet visi tukši runāja, runāja – tukšā tukšumā. bet tas vienmēr izraisa ugunsgrēkus.
- Patīk rakņāties cilvēku domās? - Nikolajs saviebās, bet mežsargs, nepievēršot uzmanību, turpināja:
- Vārdos noformulētas patiesības neeksistē. Vai nu tev to nezināt?! Bet mēs esam iekārtoti tā, ka to turpinām meklēt, un visa būtība ir tajā, kā šis meklējumu ceļš tiek iziets. Bet dzīves skolotāji ir melojuši, melo un melos arī turpmāk - no auditorijām, no tribīnēm, no drukātajām lapām. Nācaretes galdnieks vienīgais nemeloja, bet tagad viņu vairs nav iespējams dzirdēt. Atliek minēt. Tas ir grūti, tas var aizņemt visu mūžu. Kurš to grib? Vieglāk ir izdomāt vārdus un pasniegt tos kā Vārdu. Tā mums ir tautā iecienītākā nodarbe.
– Bet otra mūsu iecienītākā nodarbe ir tiesāt un nosodīt! - Rjazancevs atcerējās.
- Es netiesāju. Kas zina, vai dzīve ir tāda, kāda tā ir, tāpēc, ka tādi esam mēs, vai otrādi? Es tikai domāju. Zini, kā ūdensmeklētāji meklēja vietu akai? Viņi paņem zaļu zariņu un staigā ar to pa apkārtni. šķiet, tīrās muļķības. Bet atrod ūdeni. Vai tas zariņš viņiem palīdzēja vai kas cits... Zini, ne visiem piemīt spējas sameklēt ūdeni. Bet tu zariņu uzskatīji par rungu. Es tevi nevainoju. Daudzi citi to zariņu vispār sajauca ar jebkādu absurdu. Tāpēc ūdens nav, bet slāpes moka. Dzesē tās, kurš kā prot, visbiežāk ar alkoholu. Bet no alkohola slāpes tikai pastiprinās. Kam un ko, starp citu, tu tur taisījies parādīt?
Rjazancevs sākumā nesaprata, tad, nespēdams savaldīties, nolamājās.
- Tā jau pilnīga cūcība. Vai nu maz kas ienāk prātā tādā momentā?
– Tādos momentos tur arī ienāk galvenais.
- Labi, - sacīja Rjazancevs, - no jums nevar noslēpt neko. Bet es arī neesmu akls. Mans spēks palika ar mani. Un pēdējais atvadu termiņš, šķiet, ir attālinājies. Ko, atņemsiet vai nelaidīsiet?
Mežsargs paraustīja plecus.
Kurš tad tevi nelaiž? Tu esi brīvs, tu esi bijis brīvs no paša sākuma. Un, kā tu to nosauci, spēku, arī neviens neatņems. Tas ir tevī – tas bija un ir. Un tāds, kāds tas ir. Bet viena problēma paliek. Ja tu atkal kaut ko aizdedzināsi...
– Un ja es atradīšu veidu, kā vārds iegūs spēku?
- Tas gan maz ticams, - mežsargs pakratīja galvu. - Bet pat ja tu to atradīsi, tad arī ar vārdu noteikti kaut ko aizdedzināsi. Atceries, kā mēģināji uzlidot augšā, tur, zem kokiem? Neizdevās. Bet sadragāt, salauzt - ar mīļu prātu - uzreiz! Demiurgs aicināja ar Vārdu aizdedzināt cilvēku sirdis. Bet viņa izmisušie tulkotāji ar saviem vārdiem aizdedzināja tikai salmus zemnieku būdās. Un viss sadega pie velna vecāsmātes. Tad atkal mēģināja aizdedzināt sirdis – te ar vienu, te ar otru. Bet degt ta gandrīz vairs nav kam, un turklāt tu jau neesi nekāds Demiurgs…
- Etiķetes piekarinām? - Nikolajs neizturēja. - Kas kurš ir, rādīs laiks. Bet, lūk tu, ar ko tu nodarbojies? Te tev es kaut kur neiederos, te manā grāmatā nepareizas idejas! Atkodu tevi. Tu vienmēr sēj šaubas, mulsini. Kamdēļ? Lai maldinātu?
- Maldināt var, kad ir ceļš, pa kuru iet. Tu tās arkas tik daudz reižu apstaigāji, bet tā arī nesaprati, ko tās nozīmē.
- Tu, es atceros, paskaidroji.
- Bet pats ar savu prātu nevarēji izdomāt? Vai tas stabs no mātes zemes nav apaugļošanas simbols? Arkas - vai tas nav ceļš? Un beigās...