– Un beigās sarkofāgs. Un kas tur tāds? Dzimšana, dzīves ceļš, nāve...
– Bet sākumā tas akmens tev atgādināja arī šūpuli. Vai ne tā? Savāci putekļus no tā plaukstā un palaidi tos vējā. Tu redzi tikai to, ko vēlies, tur tā nelaime. Izgājis ceļu no dzimšanas, zem dzīvības akmens velves, tu kļūsti vai nu par putekļiem, vai par jaunu dzīvību. Nevis mistiskā, bet garīgā nozīmē. Bet tev neienāca prātā paiet zem tām arkām, tu pamēgināji tās sagāzt. Tu, tāpat kā tas tumsonīgais vecticībnieks, meklēji Zvēra fizisko iemiesojumu, nesaprotot tā būtību. Vecticībnieks to atrada, kad viņu uz cietumu veda. Un tu arī atradi, iznīcināji sīkos dēmonus. Cik ātri gan atcerējies to ebreju galdnieku! Bet, ja jau viņu ievilki, kāpēc aizmirsi par otro? Kur ir trīsvienīgais Dievs, tur ir arī sātans ar antikristu un viltus pravieti. Cilvēki gadsimtiem ilgi cīnījušies ar jautājumu: kas tā par neatrisināmu pretrunu? Kas tā par pretstatu un vienotību cīņu? Tāpēc nokļūt viltus praviešos - kā nospļauties!
- Tūlīt pie dialektikas pāriesim, - ar dzēlīgumu pārtrauca Rjazancevs. - tu to labi apguvi savā katedrā.
- Neredzu, par ko te būtu jāsmejas. Katedrā doktora grādu mēģināja dabūt, nevis patiesību. Ne jau katedrās atklāja, ka visa cilvēka būtība ir tāda cīņa, tikai svarīgi, kurš tajā ņem virsroku. Tāds lūk iznāk Vārds. Tu ne jau ar mani strīdies, bet ar...
- Ej tak tu .. - Rjazancevs, līdz galam nenoklausījies, pielēca kājās, atkāpās un pagrūda mežsargu. Papeles stumbrs, pret kuru atbalstījās sols, nostenēja un sašūpojās, vidū ar brīkšķi pārlūza atzveltne un sēdeklis, uz visām pusēm aizlidoja sīkas skaidas.
- Nu, lūk, - sacīja mežsargs aiz Rjazanceva muguras. - Tā tev arī ir visa tava dialektika.
- Atšujies! - Rjazancevs atņirdzās un apgriezās.
- Labi, - mežsargs pamāja. - tikai šis tas jāpalabo. - Viņš paskatījās apkārt. - Tu nenobīsties, ka tas izskatīsies šādi...
Vecā papele, čīkstot, nošūpojās pretējā virzienā. Rjazancevs apmulsa tikai uz mirkli. Bet ar to pietika, lai stumbrs ar skaļu krakšķi pie saknēm pārlūztu, uzgāztos viņam virsū, nogāztu un piespiestu pie zemes. Rjazanceva sūtītais novēlotais enerģijas impulss, šķiet, sadūrās ar citu tādu pašu un izplēnēja gaisā. Pirms apkārtne izbalēja, Rjazancevam beidzot izdevās kārtīgi aplūkot sarunu biedra seju. Pēdējā sekundes daļā viņam šķita, ka viņa priekšā ir spogulis.
19
Aiz loga klusumā un bezvējā riņķoja lielas, lēnas sniegpārslas. Iecirkņa pilnvarotais pašķielēja uz sarmas klāto stiklu, pievilka sev tuvāk paskaidrojuma lapas.
- Parakstījies?
Rjazancevs pamāja. Viņš arī paskatījās ārā pa logu, aiz kura Učumas ciems bija aprakts lielās sniega kupenās. Ārā bija sals, bet šeit, ciema administrācijas šaurajā telpā, krāsns uzsildīja gaisu gandrīz līdz pirts temperatūrai. Iecirkņa pilnvarotais zem mundiera atvilka džempera apkakli un noslaucīja ar to nosvīdušo seju. Rjazancevam arī bija karsti.
Pilnvarotais ar neapmierinātu seju pārlūkoja tekstu un atgāzās krēslā. Viņam nepatika šāda te rakstīšana.
- Inter-r-esanti, - viņš novilka. – Protams, par mežsarga Pavlova slepkavības apstākļiem jautājumu nav. Jūsu liecība saskan ar liecinieku liecībām, vēlreizējo notikuma vietas apskati. Bet tālāk...
- Kas ir tie liecinieki? - Rjazancevs jautāja.
- Divi strādnieki no tās mežonīgās brigādes, kas palika uz ceļa pie džipa. Viņi uz ciemu atskrēja - tā, saka, un tā, mežsargu nolaida no kājas, bet mēs nepiedalījāmies. Kas attiecas uz pārējo, atvainojiet, vai jūs mūs par muļķiem uzskatāt?!
Pilnvarotais Rjazancevam neticēja un neuzskatīja par vajadzīgu to slēpt.
Feldšeris saka, ka ar jums nekas slikts nav noticis. Piespieda ar apdegušu stumbru - tas, protams, nav nekāds joks. Bet jums paveicās, nav nopietnu traumu, galva gandrīz nav cietusi. Vīrs, palūk, veiksmīgi gāja pārbaudīt slazdus uz vecā ziemas ceļa, kur toreiz jūs apmaldījāties, tā nez no kurienes laikus uzdūrās jums. Pat kājas neapsaldējāt. Kāpēc tad jums tāds atmiņas zudums iestājies, a?
- Es, ziniet, neesmu mediķis, - Rjazancevs paraustīja plecus. - Es vairāk esmu cietušais…
- To mēs vēlāk vēl noskaidrosim, - pilnvarotais apsolīja.
- Noskaidojiet. Mani tas interesē varbūt pat vairāk kā jūs. Kas attiecas uz amnēziju, cik man zināms, tā var rasties no šoka.
– Visiem šoka pietika! – pamāja pilnvarotais. - Televizors un avīzes jau aizsmakuši, kā jūs kļuvāt par upuri noziedzīgiem plēsējiem, kopā ar pieticīgo mežsargu, glābjot dabas bagātības. No augšas sabrauca lielā skaitā, pārbaudīt, kā mēs šeit nestrādājam un nevaram neko saprast. Bet viņi arī nesaprata. Jo, manuprāt, bija kāds viltīgs gājiens.
- Ko jūs ar to domājat?
Pilnvarotais trieca pret galdu dūri.
– Nu kas jūs par cilvēku – ne ar ko nevar jūs paņemt! Un Pavlovs taču uzskatīja par draugu, stāstīja, jūs, šķiet, reiz izglābāt viņam dzīvību. Nu, labi tad no krāsns - lai saprotiet, ka nav jēgas izlocīties. Mežniecībā pārbaudījām, par tiem Pioņerskas draņķiem nekādu datu nav palicis. Grozījās, runāja, bet papīrus nerakstīja un kādu āķīti neatstāja. Šoreiz. Firma "Ziemeļu mežs" Pioņerskā ir reģistrēta, un tai ir direktors. Bet viņš kaut kur pazudis, viņam neko nepajautāsi. Nav nekādu citu strādnieku, nav kantora. Ziepju burbulis. Divi. Mēs izsitām džipu un kravas automašīnu pēc numuriem. Šādas mašīnas ir reģistrētas. Bet pilnvaras tik daudz reižu pārgājušas no viena pie otra, ka tagad pats velns nesapratīs, kas par tām pēdējā laikā bijis atbildīgs. Trīs. Divi strādnieki, mūsu liecinieki, ir no kaimiņu ciema un arī neko nezina.
- Un kas no tā izriet?
- Un tas. Bratki zināja, ka viņus būs ļoti grūti izskaitļot! Arī jūs viņiem pa kājām pināties...
- Jūs mani par kaut ko apsūdzat? - Rjazancevs bija pārsteigts.
– Apsūdzību izvirza izmeklētājs, tā nav mana funkcija. Bet man ir versija, es to neslēpšu.
- Padalieties, izdariet ko labu.
Kāpēc nepadalīties? Jūs tāpat atkodīs. Jūs, inteliģences tauta, šajā ziņā esat vāji. Jums ir ko zaudēt, bet nav rūdījuma. Bratva ir spītīgi, bet jūs...
– Vai viņiem ar krēslu iedos galvā? - Rjazancevs iesmējās. – Jūs kaut ko jaucat. Mēs taču šeit runājam dvēseliski, bez protokola. Jūs esat dabas cilvēks, jums ir vienalga, kas jūsu priekšā. Un nav kur jūs pazemināt. Atšķirībā no prokurora, kurš saprot, ka bez advokāta es viņam neteikšu ne vārda. Ir arī tāds jēdziens kā sabiedriskā doma – jūs, protams, par to neesat dzirdējis, taču, iespējams, pamanījāt, kad pie jums atnāca pārbaudes. Tad kāpēc gan nepietuvoties tēmai?
- Var arī tuvāk, - pilnvarotais mierīgi piekrita. - Bandīti nogalināja mežsargu. Jūs bēgāt atpakaļ pa veco ziemas ceļu, jums pakaļ dzinās viņu mašīnā. Kur viņi tagad un kur mašīna?
– Es taču jums skaidroju jau desmito reizi: pērkona negaiss ir pēdējais, ko atceros.
- Mēs visu ieplaku izķemmējām - lieca savu pilnvarotais - neko neatradām. Ne mašīnu, ne cilvēkus, ne pēdas. Nu pēdas, labi, ar lietusgāzi aizskaloja... Ja negribat atcerēties, tad es jums paskaidrošu. Viņi jūs panāca un, visticamāk, gribēja nosist. Bet kaut kā jūs sarunājāt. Kā - neminēšu. Neuztverat to personīgi, bet es arī dažreiz lasu avīzes un skatos televīziju. Tagad gan vairs reti. Jo jūs, korespondenti, nekaunīgi melojat - arī jums sirdsapziņas nav vispār. Milicija jums - tikai vilkači formas tērpos. Bet tie, kas izlaupīja un iznīcināja valsti - ar tiem jūs vas-vas, laiziet viņiem dirsu, lai gan taisni viņi ir galvenie noziedznieki. Kāpēc lai nevarētu atrast kopīgu valodu ar sīkajiem bandītiem?!