Rjazancevs iesmējās.
- Stipra loģika! Šerloks Holmss ar savu dedukciju atpūšas! Bet turpiniet, es esmu pati uzmanība!
- Pēc tam viņi ar kravas automašīnu aizbrauca, tālāk no grēka, un paņēma jūs sev līdzi. Gandrīz divus mēnešus jūs kaut kur slēpāties, un tagad esat parādījies, lai jauktu izmeklēšanu.
"Divus mēnešus," nodomāja Rjazancevs, atkal nodrebinoties. “Ak Dievs, kur gan es biju veselus divus mēnešus?! Pērkona spēriens, tad uzreiz sniegs un baļķis uz krūtīm. Tas vecis bija pārsteigts: kā šeit nokļuvi, kāpēc nav redzamas pēdas?
Viņš skaļi teica:
– Tu nesavelkas gali kopā. Mednieks mani atrada uz ziemas ceļa, mani pie zemes spieda nogāzies, apdedzis stumbrs. Es to uzliku sev pats, vai kā?
- Kāpēc pats? Bratki, kurus jūs piesedzat arī uzlika.
- Kāpēc?
- Nu, lai jūs vēlāk atnāktu pie mums un pastāstītu, ka sitiena dēļ visu esat aizmirsis un neko nevarat paskaidrot. Tieši tā, kā tagad!
- Ja viņš mani nebūtu atradis, es nogulētu zem tā stumbra līdz pavasarim - arī lai sajauktu izmeklēšanu?
- Ar to jūsu mednieku es vēl aprunāšos, iespējams, ka viņš arī nav pilnīgi atklāts par to, kas viņam tur par cilpām, - pilnvarotais apsolīja.
- Bet pēdas?
- Pilnvarotais pasmīnēja un norādīja uz logu.
- Ar sniegu aizputināja.
- Toreiz sniega vēl nebija. Es pēc jūsu domām, no debesīm nokritu, vai?
- No debesīm uzdirš tikai vārnas. Nenoliedzu, ar pēdām - jautājums. Bet, es domāju, ja labi pameklēt, atbilde arī uz to tiks atrasta. Ir daudz meistaru, lai jauktu pēdas.
- Jūs taču faktus sastumjat kā galdnieks baļķus, - sacīja Rjazancevs. - Šeit pietesīsim, tur iedzīsim. - Nez kāpēc prātā ienākušais salīdzinājums ar galdnieku viņu pagrūda uz kārtējo mēģinājumu izlauzties cauri aizmirstībai, taču veltīgi.
- Bet jūs labāk pastāstiet visu vaļsirdīgi, - ieteica iecirkņa pilnvarotais. - Ietu par liecinieku šajā lietā. Skaidrs, ka pašā slepkavībā jūs neesat iesaistīts. Tikai vēlāk pierakstījāties kā līdzdalībnieks un slēpējs. Ja viņi jūs iebiedējuši, pasakiet to, tas jums tiks ieskaitīts.
- "Bet kas būs, ja viņam ir taisnība?" - Rjazancevs pēkšņi ar šausmām nodomāja. - "Lai daļēji. Ja nu viņi mani panāca, sasēja? Nenogalināja, jo atrada cienījama laikraksta korespondenta apliecību. Kādi nekādi, bet saprata: žurnālista dēļ var sacelties tracis, skaties, vēl aizraksies. Aizveda uz Pionersku, saspricēja ar visādiem mēsliem līdz bezsamaņai un turēja kaut kādā pagrabā, līdz norima troksnis. Pēc tam atvilka nejūtīgo ķermeni atpakaļ, piespieda ar baļķi un atstāja nosalt tālāk prom no sava midzeņa. Lai izmeklēšana izmežģī smadzenes, minot, ko tas viss nozīmē? Man paveicās ar mednieku, pretējā gadījumā tas būtu bijis tikai kārtējais bezcers - vai nu maz tādu pa izmeklētāju kabinetiem mētājas ?! Bet dīvaino atmiņu paliekas ir tikai smadzeņu dīvainības. Audzējs…"
Taču jau no pamošanās brīža sniegā Rjazancevs juta, ka ar galvu viss ir kārtībā – ne sāpju, ne citu nepatīkamu sajūtu, kas viņu vajāja iepriekš. Šķita, ka viņš tagad ir pilnīgi vesels. Viņš domās nospļāvās pār plecu – lai nenoskauž! Galu galā tik daudzus gadus dzīvoja ar šo draņķību! Kas tas par audzēju, tā skaidri līdz galam arī nenoteica. Bet audzēji, gadās, pazūd paši - statistika! Varbūt arī šī problēma ir atrisinājusies - stress deva spērienu imūnsistēmai.
Bet sajaukti kaut kādu neskaidru tēlu fragmenti, kas aizzibēja atmiņā, nelika mieru. Rjazancevam šķita, ka visa viņu saruna ar iecirkņa pilnvaroto bija pilnīga un bezcerīga stulbība. Neviens viņu nenolaupīja, nekur neslēpa un ne ar ko nesaspricēja. Un, vēl jo vairāk, nekādas kriminālas sazvērestības nevarēja būt. Bet bija pavisam kas cits, dīvains, gandrīz fantastisks, bet, ja atcerēties, viss noliksies savās vietās. Atliek tikai salikt izkaisītos mozaīkas fragmentus.
Mozaīka nesalikās.
Krūtīs sāpēja no kaut kādas liktenīga, neatgriezeniska zaudējuma sajūtas. Šī sajūta nebija saistīta ar Pavlova nāvi, ko Rjazancevs atcerējās atrauti, ar neizskaidrojamu vienaldzību. Viņam šķita, ka viņš ir zaudējis kaut ko daudz svarīgāku un būtiskāku, kaut ko, kam vajadzēja izmainīt visu viņa dzīvi, bet tagad tā neizmainīsies nekad.
Rjazancevs skatījās uz koka pelnu trauku, ko vietējie amatnieki bija izgrebuši milzīgā koka izauguma formā ar izdobtu serdi, ko ar priekšējām ķepām aptvēra lācis, izskatoties pēc pigmeja, šādā rakursā. Rjazancevam nez kāpēc šķita, ka, ilgi un vērīgi skatoties uz kādu objektu, koncentrējot gribu, var atklāties aizmirstais noslēpuma risinājums.
Bet nekas nemainījās. Tajā vietā, kur bija palikuši divi no dzīves izkritušie mēneši, viņa pūles, iespējams, būtu palīdzējušas tikt galā ar aizmirstību. Taču garlaicīgās rutīnas vidū zem iecirkņa pilnvarotā vienmuļās murmināšanas un vienmuļās sniega virpuļošanas aiz loga kā nepanesams akmens bluķis gulēja aizmirstība, kas apglabāja noslēpumu uz visiem laikiem.
Kādā brīdī, kad viņa acis jau sāka asarot, Rjazancevam šķita, ka pelnu trauks tikko manāmi notrīc, taču tas, protams, nevarēja būt nekas cits kā optiska ilūzija.
Iezvanījās telefons. Pilnvarotais pacēla klausuli.
– Klausos… Sapratu… Tieši tā…
Un teica Rjazancevam:
– Brauksim uz Prirečensku. Izmeklētājs vakar piezvanīja jūsu laikrakstam, ka jūs atradāties. Viņi jums atsūtījuši advokātu. Tātad laiks doties uz prokuratūru. - Un, pametis skatienu pa logu uz stipro snigšanu, piebilda: - Ja vien uz ceļa neiestrēgsim.
Rjazancevs atgāzās krēslā. Palūk nu, arī aizsardzība klāt! Kurdjumovs viņu nepievīla, neskatoties ne uz ko, neatstāja viņu nepatikšanās. Normāls vīrs, veltīgi rējāmies. Bet par kādām nepatikšanām būtībā mēs runājam ?! No kā sevi jāpasargā? Par ko viņu var apsūdzēt? Vai arī šejienes prokurori nav tāli no vietējā iecirkņa pilnvarnieka, kas meža biezokņī pavisam mežonīgs kļuvis?! Apgabala izmeklēšanai ir arī vājš priekšstats par to, ar ko viņi sapinušies?
"Nu, puiši," Rjazancevs pie sevis pasmīnēja, "parunāsimies. O, sarīkosim ļoti detalizētu diskusiju. Ko, interesanti, atsūtījuši? Vai tik ne kādu stulbeni, kas gandrīz zaudēja tiesā par korupcijas lietu? Labi, tiksim skaidrībā. Ne uz tā, jūs, puiši, uzskrējāt. Es jums parādīšu! Es jums visiem parādīšu…”