Mežsargs ieskatījās uzmanīgāk. Pazīstamās ēku kontūras; ielas, izgaismotas ar neregulārām laternām. Cilvēki jau gulēja, māju logi bija aizzīmogoti ar tumsu. Bet kļūdas nevarēja būt. Virzījies pretējā virzienā, mežsargs nokļuva atpakaļ ciematā, no kura, kā pašam likās, attālinājās. Bet, pat virzoties pareizajā virzienā, tik īsā laikā nebija iespējams to sasniegt.
Mežsargs bija pārliecināts, ka neko nav sajaucis. Kā viņš varēja sajaukt?! Lai to izdarītu, viņam būtu jāiziet cauri neparastajam spīdumam, cauri spokaino koku saaudzei, kuras vienkārši nebija.
Sajuzdams pretīgu vājumu, viņš pakratīja galvu un devās uz tuvāko nomali.
2
Gaitenī noskanēja zvans. Rjazanceva galvā tas iedeva sāpīgu grūdienu. Rjazancevs sarauca pieri, ar pirkstiem paberzēja plikumus virs pieres un devās atvērt durvis. Viņš pagrieza atslēgu slēdzenē, pat nepajautājot, kas tur ir - dzīvoklī tāpat nebija ko laupīt.
Pie durvīm bija Larisa. Viņa, kā parasti, izskatījās labi, un tas lika Rjazancevam justies dusmīgam. Apspiestas bikses, strikta balta blūzīte zem jakas no plānas ādas bez piedurknēm. Rjazancevs izrēķināja, cik šī vienkāršība no Versače vai Kardin, vai, velns zina, no kurienes, varētu maksāt. Lariskas kosmētika bija saderīga. Viešņa aizkaitināti virpināja uz pirksta atslēgu piekariņu ar "Padžero" atslēgām.
- Drīkst ienākt?
- tik un tā jau ienāci, - nomurmināja Rjazancevs.
- Protams!
Larisa, šķērsoja pārblīvēto gaiteni ar aplupušajām tapetēm uz sienām, iegāja istabā. Pavilcinājusies starp izgulētu dīvānu, izrotātu ar stipri aizdomīgiem plankumiem, un raskladušku (citur kur sēdēt nebija), Larisa uzsēdās uz galda malas.
- Esi piesardzīga, - brīdināja Rjazancevs, - viena no kājām ir aizlauzta.
- Klausies, - Larisa ļoti mierīgi iesāka, taču aiz mierīguma bija uzmināma vārīšanās. - Man ir ļoti daudz darāmā. Man ir problēmas katru dienu. Es saprotu, ka tev ir vienalga. Tu pat neatceries par savu dēlu. Bet, kas pelna naudu, lai viņš studētu Anglijā? Vai, tavuprāt, man ir patīkami caur desmito uzzināt, ka esi bankrotējis, palicis bez dzīvokļa un klīsti pa kaut kādiem midzeņiem? Kāpēc sapinies ar šo Rinatu? Nezināji, kas viņš ir? Nevarēji pajautāt man? Nolēmi šķirties - tava stulbā darīšana. Bet vai ir obligāti jāparāda, cik ļoti tu mani nicini?
- Labi, nesāc, - nomurmināja Rjazancevs.
- Es arī nesāku. Bet cilvēki man aiz muguras sačukstas, saka: es tevi nesapratu, tik talantīgs, izdzinu no mājas, atstāju bez nekā. Vai tev tas kaifā?
Rjazancevs sadusmojās.
- Nabadzīte! Sabojāju tavu reputāciju! Un, kad tu, maita, braukāji ar džipiem ar saviem jājējiem, kad nedēļu nerādījies mājās, kad izturējies pret mani kā pret niecību, tad ar tavu reputāciju viss bija kārtībā?!
- Mani jājēji ir dzimuši un līdz šai dienai lidinās tikai tavā slimajā iztēlē, - Larisa nogurusi sacīja. – Rakstīji savu romānu – es tev traucēju? Redzi, tas ir tas krievu bizness. Lai neizlidotu cauri, jārunājas velns zin kur un ar ko. Un konjaks dažreiz jāielok, un vispār dažreiz par padauzu jāpaliek. Jāšanās ar to nav nekāda sakara. Vai tad tu pats to nezināji, kad tajā ielīdi?
- Es vienmēr nopelnīju tik daudz, cik man vajadzēja, bet tu ...
- Es vēlos nopelnīt tik daudz, cik varu. Neesmu populāra žurnāliste, pateicīgie lasītāji man nezvana. Un es nevaru rakstīt romānus. Bet nevēlos būt arī mājsaimniece pie nemierīga ģēnija!
Larisa dusmās nolamājās. Tā pēdējā laikā tas notika vienmēr, tiklīdz viņi sāka kārtot attiecības. Rjazancevam tas bija apnicis.
- Īsāk! Kāpēc tu atnāci?
- Īsāk! Savāc savas panckas un braucam prom no šī bardaka. Padzīvosi pagaidām mājās.
- Ko vēl ne!
– Nu, tā kā mēs esam tik lepni, tad varam doties uz laukiem. Es tev nopirkšu dzīvokli. Ar savrupmājām nerēķinies, tev pietiek ar vienistabas dzīvokli netālu no centra. Nelien tikai vairs biznesā, tas nav priekš tevis! Un beidz bēguļot no ārstiem. Atradīsim arī naudu ārstēšanai, nav ko izlikties par mocekli!
- Zini, - sacīja Rjazancevs, - mēs ar tevi esam kā papuass ar eskimosu - pilnīgs savstarpējs pārpratums, kas balstīts uz sākotnējiem priekšstatiem. Man no tevis neko nevajag. Un es no sevis nevienu netēloju. Es gribu... Es tev to simts reizes esmu paskaidrojis. zini dziesmu? Neliecies zem mainīgās pasaules, lai šī pasaule locās zem tevis. Es gribu, lai tā noliecas zem manis.
- Tu ko, tik naivs - pēc dziesmām dzīvot ?!
- Vienīgais, kas no tevis tika prasīts, neiegrūzt man mugurā nazi!
Larisa saķēra galvu rokās un nošņāca:
- Ak tu velns!
Viņas ādas vestes kabatā zvanīja mobilais tālrunis. Larisa pielika pie auss sīko ierīci.
– Jā!.. Kā tas ir - aizķērās?! Galu galā muitā viss tika izlemts ... Tarakanovam zvanīji? .. Bet kāpēc tur skriet ?! Tur ir ciet, kā tankā... Ku Saška? Jūs ko, vispār neko nesaprotat? .. Nekavējoties atrodi Sašku. Es tūlīt būšu.
- Koļa, - Larisa pacietīgi sacīja, paslēpdama mobilo tālruni, - man šobrīd vairs nav laika ...
- Tev nekad nav laika.
Viņa palaida pārmetumu gar ausīm.
- Man jābrauc. Ja es kavēšos, izlidošu ātrāk nekā tu. Ja gadījumā kas notiks, tu manus parādus par dzīvokli un automašīnu neatmaksāsi. Vakarā ienākšu. Nemuļķojies. Nekad neesmu tevi krāpusi, un tu pats, manuprāt, to zini. Ar šitādu nolaišanos dibenā tu nevienam neko nepierādīsi. Mūsdienās neviens par pašsadedzināšanos uz ielas neuztraucas – tādi laiki un tādi paradumi. Ir jātiek ārā un kaut kā jāsāk no jauna. Ej pie sava redaktora, atgriezies darbā. Nesen ar viņu saskrējos banketā: viņš, zini, nožēlo, ka esi aizgajis no avīzes. Velns ar tevi, es pie tevis nebāzīšos. Meklē savu. Bet neatsakies no palīdzības.
Viņa gribēja piebilst vēl kaut ko. Bet nepiebilda. Varbūt Rjazancevam pietrūka tieši šo neizteikto vārdu.
Aiz Larisas aizvēris durvis, viņš apsēdās uz dīvāna, slimīgi berzēdams deniņus. Tad pastiepa roku pēc telefona, kas, dīvainā kārtā, vēl nebija izslēgts nemaksāšanas dēļ.
Vada otrā galā ilgu laiku nereaģēja. Pēc desmitā signāla telefonā nomurrāja sievietes balss.
- Jā-ā...
- Sveiki. - Rjazancevs mēģināja tēlot jautrību.
- Sveiki. Kur tu esi pazudis?
- Es neesmu pazudis. Tā, īslaicīgas grūtības.
- Neko jau - grūtības! Runā, ka paliki bez dzīvokļa.
Nu dzīvoklis gudram cilvēkam mūsdienās nav problēma. Šodien tāda nav, bet rīt kotedža. Pagaidām nācās padzīvot pie drauga, pieraksti telefonu... Vakar zvanīja no Sanktpēterburgas, no literatūras aģentūras. Es tev stāstīju, ka nosūtīju manuskriptu uz turieni. Tātad sola atsūtīt līgumu. Ja viņu noteikumi man būs piemēroti, apņemas mani izdot pienācīgā izdevniecībā. Es painteresējos, ar kādu naudu var rēķināties? Zini, viņu nosauktā summa ir pietiekama, lai mierīgi pabeigtu jaunu grāmatu.
Telefonā valdīja klusums. Rjazancevs saviebās grimasē, izlamādams sevi par meliem par aģentūru. Viņam no turienes neviens nebija zvanījis jau piekto mēnesi pēc rokraksta nosūtīšanas. Un, visticamāk, nekad nepiezvanīs.
- Katjuša, au!
- Esmu šeit, - teica balss klausulē. - Bet laikrakstā atgriezties nevēlies?
- Bet, es no tā neaizgāju, tu zini! Tagad esmu tikai uz līguma. Lai katru dienu izsmeltu no sevis nolādētās rindiņas. Rindiņas rindiņas,... Par tām - kapeikas. Un tā visu mūžu? Ja izdotos ar grāmatu...